Teksta izmērs A A A

• Kas ir LELBĀL
  • Kas ir LELBĀL
  • Virsvalde
  • Draudzes
  • Garīdznieki
  • Satversme
  • Rītdienas fonds
  • Arch. A. Lūša piemiņas fonds
  • Misijas fonds
• Ekumeniskas attiecības
  • Porvo
  • Pasaules Luterāņu Federācija
  • Eiropas Baznīcu Konference
  • Pasaules Baznīcu Apvienība
• Saites
• Kontakti

2018.gada 18. novembrī

Šī lai ir diena, kad visi kopā dievnamos,  mājās, un savās sirdīs vienojāmies tautas lūgšanā:
“Dievs, svētī Latviju!”

Kad neviens nezināja, kāda būs Latvijas nākotne, 1946. gadā arch. Dr. T. Grīnbergs iedrošināja latvju tautu:   “Uzticēsim droši savam Dievam, nerakstīsim Viņam priekšā, kā Viņam jāpalīdz, kā Viņam mūsu nākotne jāveido… Uzticēsim Viņam savas tautas nākotni, arī to Viņš izveidos un nokārtos uz to vislabāko!  Nāks laiks, kur Viņš palīdzēs brīnišķīgāki un labāki nekā mēs to sev varam iedomāties!”   Cik tāļredzīgi  viņa vārdi!  Dievs brīnišķīgi un labi visu nokārtojis un Latvijas Simtgadē lai Viņam gods, slava un mūsu pateicība, kad līdz ar tautu dziedot lūgsim arī ar Jāņa Ermaņa vārdiem:  

 

Lai Dieva Svētais Gars tos pilda,

Kam tautas labklājība rūpēt rūp,

Ar mīlestību sirdis silda,

Ka ienaida un melu ēkas drūp!

Tad būsim viena sirds un dvēsele

Un gaiši staros mūsu nākotne!

 

Lūgšanās un priekā vienota ar jums,

+ Lauma Zušēvica

Archibīskape

Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Rīgā aprūpē bērniņus no visas Latvijas. Vai, Latvijas Simtgadi atzīmējot, varētu kas svarīgāks būt kā izlūgties veselību, Dieva svētību, mīlestību un drošu nākotni katram tās bērnam? Kā mazajai Evelīnai, kas rakstīja: “Kad zīmēju uz dēļa, es domāju par nākotni. Kādas debesis būs nākotnē?”
Uz mirkli raudzījos uz Latviju caur viņas acīm. Zīmējumā debesīs parādās gan zvaigznes, gan mākoņi, gan balons ar trīs sirdīm. Varbūt šīs zvaigznes viņai atgādināja tās, kas Latvijas klusā naktī debesis piepilda un liek cilvēkam izbrīnā apklust, un tomēr cerēt, ka Dievs saklausīs katru lūgšanu. Vai tādas debesis nodrošinātu Latvijas nākotni? Vai varbūt tādas, kur parādās balti, gandrīz vai priecīgi mākoņi, kas, šķiet, vēsta - tuvojas gaiša, cerīga nākotne, ne tumšas, vētrainas dienas. Un balons ar trīs sirdīm? Debesis bez mīlestības nav iedomājamas, ja Latvijai gribam novēlēt nākotni, kurā gribētos dzīvot. 
Trīs baloni lika domāt par apustuļa Pāvila vārdiem: “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība!” (I Kor.13:13) Kādēļ mīlestība ir tā lielākā? Jo tā ir Dieva mīlestība, un tik liela, ka no tevis tā prasa tikai kā dāvanu to saņemt. Ticība, jā, tā tevi ved tuvāk Pestītājam; cerība - tā tevi uztur svētceļojumā un dāvina iedvesmu. Bet Dieva mīlestība? Tā tevi pārvērš par šīs mīlestības tālāk dalītāju! Pēkšņi tu vairs nespēj sev vienam to taupīt! Kā Dievs nespēja. Varbūt tādēļ tā ir vispilnīgākā, lielākā, svētākā Dieva velte?! 
Domājot par nākotni un Latviju tās Simtgadē, lūgsim līdz ar Evelīnu, lai Latvijas nākotnes debesis nestu mieru - kā naktī klusā zvaigžņu sega - un pateicības pilnu prieku debesīs, sveicot baltos mākoņus saules apmirdzētās dienās! Lūgsim, lai debesis virs Latvijas nākotnē būtu ticības, cerības un mīlestības svētītas! 
Lai Dieva senie vārdi svētī Latviju, tai vēstot: “Es zinu savus nodomus, ko es jums esmu iecerējis, saka Kungs, miera nodomus, ne ļaunus – Es došu jums nākotni un cerību!” (Jer. 29:11) Caur bērna acīm lai šī nākotne taptu par svētību debesīs kā virs Latvijas, tā ārpus tās - visur, kur latvju tauta dzīvo, tic, cer un mīl! Malu malās izkaisīti, kā Evelīnas zīmējums māca, mēs tomēr visi esam zem vienas debess un mums visiem viena nākotne! Paldies, Evelīna! Lai tev tikai labas dienas un prieks, sagaidot Latvijas Simtgadi! 
No sirds apsveicu arī jūs - ikvienu mūsu Latvijas 100. dzimšanas dienā! Dievam pateicos par tiem, kas reiz dziļā ticībā, cerībā un mīlestībā īstenoja neatkarības ieceri! Viņi no sevis deva visu, lai vēl 100 gadus vēlāk mēs viņiem un viņu bērnu bērniem dotu apsolījumu lūgt un kopā strādāt, lai tuvumā un tālumā - kur vien latvju tauta pulcējas - debesis arī nākotnē vēstītu: "Dievs ir svētījis un svētī Latviju!"

+ Lauma
Archibīskape
LELBāL

 

 

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas

emblēmas izstrādes konkursa

NOLIKUMS

 

1. Vispārīgā informācija

 

1.1.Konkursu organizē Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (turpmāktekstā –LELBāL).

1.2.Konkursa mērķis ir izstrādāt LELBāL emblēmu, kas simbolizē LELBāL kultūrvēsturiskās vērtības un tradīcijas, lai veicinātu LELBāL atpazīstamību un izveidotu LELBāL vienotu vizuālo tēlu.

1.3.Konkurss ir atklāts. Tajā var piedalīties ikviena fiziska vai juridiska persona, vai personu grupa (turpmāk tekstā –dalībnieks), iesniedzot konkursa nolikuma prasībām atbilstošu emblēmasprojektu.

1.4.Konkursā iesniegtajai emblēmai jābūt dalībnieka oriģināldarbam. Konkursa dalībnieks, iesniedzot pieteikumu konkursam, apliecina, ka viņš ir izstrādātās emblēmas projekta autors, un tas nav citas personas autordarbs.

1.5.Iesniedzot emblēmas projektu, dalībnieks piekrīt visas autortiesības un īpašumtiesības uz iesniegtajām idejām nodot LELBāL. LELBāL ir tiesīga konkursā iesniegtās idejas izmantot, tai skaitā, tās precizēt un pārveidot.

 

2. Informācija par konkursa priekšmetu

    

2.1. Iesniegtajam emblēmas projektamjāatbilst šādām prasībām:

2.1.1. Emblēmai jābūt formā vienkāršai, vienlaikus uzmanību piesaistošai, vizuāli un filozofiski viegli uztveramai, kas būtu universāli lietojama kā LELBāL atpazīstamības zīme;

2.1.2. Emblēmas izveidē pieļaujama gan šobrīd lietošanā esošās LELBāL emblēmas (pielikums Nr.2) transformācija, gan pilnīgi jaunas, atšķirīgas idejas izmantošana;

2.1.3. Emblēmā nav vēlama burtu vai vārdu iekļaušana;

2.1.4. Emblēmas dizainā izmantojamas ne vairāk par 3krāsām;

2.1.5. Emblēmas izveidē pielietojami visi grafiskie un glezniecībaslīdzekļi;

2.1.6. Emblēmai jābūt viegli izpildāmai un transformējamai dažādās tehnikās (datordizains, gravēšana, apdruka, izšūšana u.c.) un mērogos.

 

3. Projekta noformēšanas un iesniegšanas kārtība

 

3.1. Emblēmas projekts jāiesniedz gan krāsainā, gan melnbaltā izpildījumā.

3.2. Projektamjāpievieno:

3.2.1. Pieteikuma anketa (pielikums Nr.1);

3.2.2.Projekta idejas apraksts brīvā formā (ne vairāk kā viena A4 lpp.).

3.2.3. Konkursa projektskopā ar pieteikuma anketu un projekta idejas aprakstujā iesniedz gan papīra formātā, gan elektroniski.

3.2.4. Projekts papīra formātā jānosūtapa pastu uz adresi: Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1586, ar norādi “LELBāL emblēmas izstrādes konkursam”.

3.2.5.Projekts elektroniski JPG formātā jānosūta uz e-pasta adresi: lelbal.konkurss@gmail.com.

3.2.6. Dalībniekam atļauts iesniegt ne vairāk kā 3 (trīs)emblēmas projektus, taču katrs piedāvājums jānoformē un jāiesniedz atsevišķi šajā nolikumā noteiktajā kārtībā.

3.2.7. Konkursa projekti jāiesniedz līdz 2018. gada 31.decembrim. (pasta zīmogs).

3.2.8.Konkursa projekti, kas nosūtīti pēc noteiktā termiņa, vai iesniegti, neievērojot visas šeit minētās projekta iesniegšanas prasības, netiek vērtēti un konkursā nepiedalās.

3.2.9. Konkursam iesniegtos projektus atpakaļ neizsniedz.

3.2.10.Neskaidrību gadījumā papildus paskairojumus par konkursa norisi, tehniskajām un citām prasībām iespējams saņemt, rakstot uz e-pasta adresi: lelbal.konkurss@gmail.com.

 

4. Vērtēšanas kārtība un rezultātu paziņošana

 

4.1.Iesniegtos projektus līdz 2019.gada 31.janvārim izvērtē un uzvarētāju nosaka LELBāL izveidota Konkursa komisija.

4.2. Iesniegtie projekti tiek vērtēti pēc atbilstības šajā nolikumā noteiktajam konkursa mērķim un prasībām.

4.3. Nepieciešamības gadījumā Konkursa komisija var lūgt dalībniekam iesniegt papildus informāciju, skaidrojumus un precizējumus par iesniegto projektu.

4.4. Konkursa komisija pēc projektu izvērtēšanas nosaka konkursa uzvarētāju un piešķir tam naudas balvu 500EUR apmērā. Konkursa uzvarētājs par uzvaru konkursā tiek informēts personīgi nedēļas laikā pēc konkursa rezultātu apkopošanas.

4.5. Konkursa komisijai ir tiesības noraidīt visus projektus un izsludināt jaunu konkursu.

 

 

 

 

 

Pielikums Nr.1

 

“LELBāL emblēmas izstrādes konkursam

 

”PIETEIKUMA ANKETA

 

 

Projekta autors (vārds, uzvārds)

 

Pasta adrese

 

Tālruņa numurs

 

E-pasta adrese

 

Apliecinu, ka iesniegtais LELBāL emblēmas projekts ir mans autordarbs.

 

 

Paraksts

Datums

Pielikums Nr.2

Šī gada sanāksme turpinājās ar konferenci (“konsultāciju”) par tēmu Minoritātes un majoritātes: izaicinājums baznīcai un sabiedrībai. No LELBāL piedalījās arī archibīskape Lauma Zušēvica un prāvests Kārlis Žols, bet no LELB pēdējā dienā pievienojās Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš. Konferences tēmu aplūkoja dažādos aspektos, bet īpaši izcēlās jautājumi par ieceļotāju grupu uzņemšanu. Šī tēma, protams, ļoti tuva mūsu tautai un baznīcai ārpus Latvijas, kas visās vietās, kur darbojas, ir minoritāte. Apakštēma konferencei bija par Igaunijas un Latvijas luterāņu baznīcu sadarbības vēsturi ar Anglijas anglikāņu baznīcu (Church of England) un par Igaunijas dažādo konfesiju sadarbību mūsdienās.

Svētdien, 14. oktobrī, Igaunijas archibīskapa Urmas Viilma vadībā Tallinas Domā notika dievkalpojums, kur atzīmēja Anglijas, Igaunijas un Latvijas baznīcu sadraudzības nolīguma 80 gadus. Sprediķoja anglikāņu bīskaps Simon Burton-Jones. LELBāL pārstāvēja archibīskape Lauma Zušēvica, bet LELB pārstāvēja bīskaps Einārs Alpe. Šo tēmu atzīmēja arī Igaunijas archibīskapa pieņemšanā iepriekšējā vakarā. Archibīskape uzticēja prāvestam Abakukam LELBāL vārdā uzrunāt pieņemšanas dalībniekus, kur viņš īpaši pieminēja latviešus, kuru vārdi parādījās pie 1938. gada nolīguma teksta – archibīskapu Teodoru Grīnbergu un māc. Edgaru Rumbu.

Anglijas anglikāņu un Igaunijas un Latvijas luterāņu pārstāvju sarunas jau bija sākušās Londonā 1936. gadā un turpinājās Rīgā un Tallinā 1938. gadā. (Informāciju par šo sarunu gaitu un nolīguma tekstu var atrast Anglikāņu baznīcas vēstures materiālos anglicanhistory.org/lutherania/latvia_estonia1938.html .)

Archibīskapa Teodora Grīnberga un izcilā jaunākas paaudzes teologa Dr. Edgara Rumbas likteņi izteikti parāda pārbaudījumus, ko bija jāpārdzīvo latviešu tautai un baznīcai. Edgaru Rumbu kopā ar ģimeni 1941. gada jūnijā deportēja. Viņš pats nonāca Sibirijas darba nometnē, kur viņš liecināja un kalpoja kā varēja līdz savai nāvei 1943. gada oktobrī. Meita Marija, deportēta 7 mēnešu vecumā, izdzīvoja un atgriezās Latvijā, kur vēl joprojām darbojas kā acu ārste. Brāļa dēls Leopolds, pie kura audzināšanas un izglītības Edgaram Rumbam bija liela loma, pēc kara nonāca Anglijā, kur bija pazīstams kā Daugavas Vanagu Fonda valdes priekšsēdis un mūsu Baznīcas Lielbritānijā aktīvs darbinieks – un šo rindu autora krusttēvs.

1944. gada oktobrī vācu okupācijas varas drošības dienests piespieda Teodoru Grīnbergu kopā ar citu konfesiju vadītājiem doties trimdā Vācijā, kur viņš bija pirmais Latvijas ev. lut. baznīcas trimdā – LELBāL, kā to tagad apzīmējam – archibīskaps.

Kad pēc Otrā pasaules kara latviešu luterāņu mācītāji kā bēgļi nonāca Anglijā, viņu attiecības ar Anglikāņu baznīcu varēja balstīties uz 1938. gada nolīgumu. Starp iebraukušajiem mācītājiem bija Ringolds Mužiks, kas vēlāk kļuva par mūsu baznīcas prāvestu Lielbritānijā un pārstāvēja Latvijas ev. lut. baznīcu sarunās, kas noveda pie Porvo deklarācijas pieņemšanas 1992. gadā. Sarunās prāvests Mužiks pārstāvēja visu Latvijas ev. lut. baznīcu, nešķirot baznīcu Latvijā no baznīcas trimdā. Kā viņš vēlāk stāstīja, viņam bija LELB archibīskapa atļauja sarunās pārstāvēt arī baznīcu Latvijā, lai gan Padomju okupācijas apstākļos, protams, šāda atļauja nedrīkstēja atklātībā izpausties.

Kad Porvo deklarācija bija gatava parakstīšanai, Padomju Savienība bija sabrukusi un Latvija atkal bija brīva. Deklarāciju piedāvāja LELB parakstīt, bet LELB atteicās no šīs iespējas. LELBāL bija jāgaida līdz 2014. gadam, lai varētu deklarāciju parakstīt un līdz ar to kļūt par pilnu Porvo saimes locekli.

Dienas kārtība bija pieblīvēta, daudz par ko runāt un daudz par ko lemt. Sēde neiesākās kā parasti ar atskaitēm. Tās mums bija jānodod pirms sēde pat sākās. Katram bija jāatbild uz jautajumu, uz ko tad mēs ceram, nākošajos gados strādājot LELBĀL, tieši atbalstot jaunāko apgabalu Latvijā? Otrs jautājums bija - kur un vai mēs esam vīlušies? Kur mēs kā Baznīca esam, "stāvam", kādas ir mūsu ieceres un ko līdz šim esam panākuši? Protams, viedokļi, rūpes, cerības bija daždažādas, tomēr pēc izteiktā varēja spriest, ka rūpes daudziem ir samērā vienādas - pārāk daudz laiks ir pavadīts, aizstāvoties gan par draudžu esamiem īpašumiem, gan par mūsu LELBĀL pēctecību. Jo sevišķi pēdējais izraisa patiesu izbrīnu?!! Tie mācītāji, kuri kalpoja ārpus Latvijas, latviešu draudzēs, visi tomēr cerēja, ka tad, kad karš beigsies un lietas nomierināsies, varēs atgriezties un atkal kalpot Dievam un Latvijai. Mēs, protams, zinām, ka daudzu latviešu cerības atgriezties Latvijā palika arvien neiespējamākas, gadiem ejot uz priekšu un komunistu režīmam nostiprinoties Latvijā uz nākošiem, vairāk nekā 50 gadiem! Daudz tika pārrunāts, laiks pagāja nemanot. Tomēr bija pirmā diena jānoslēdz, lai turpinātu nākošo dienu jau pavisam agri.

Mīļš paldies jāsaka daudziem, bet jo sevišķi divām organizācijām un cilvēkiem. Tas ir Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas Fakultātei un tās dekānei Dacei Balodei, un Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja draudzei un tās mācītājai Bīskapei emer. Jānai Jērumai-Grīnbergai. Abās vietās varējām gan kalpot Dievam, gan Viņu lūgt, bez bailēm un aizspriedumiem. Jāsaka, ka šajā spraigajā ritmā, kad darbus beidzām ap 22.00 vakarā, ļoti palīdzēja atgūt spēkus tas, ka desmitos vakarā ārā vēl spīdēja saulīte un ļāva mums ievilkt dienas elpu pirms dodamies pie miera.

Tāpat kā visās dienās, arī 26.jūnijs bija darba un pārrunu pilns un jo sevišķi tik ļoti gaidīts, jo notika tikšanās ar LELB virsvaldi, kura tieši šajā dienā bija paredzēta. Diena iesākās ar finanšu pārskatiem un budžeta plānošanu. Tikāmies arī ar Vācijas Luterisko Baznīcu Latvijā, pārrunājot ar viņiem Sv. Pētera baznīcas īpašumu atgriešanās tiesību procesu un kā mēs, abas baznīcas, redzam mūsu nākotnes sadarbību. Jāsaka gan, ka visos šajos procesos bija, ir un būs iejaukts daudz no politiskās spēles.

Esam kā Baznīca veidota no tik daudz un dažādiem dievlūdzējiem un ne jau tikai tāpēc, ka mēs kā indivīdi esam tik atšķirīgi, bet gan arī tas, ka esam no dažādākām vietām, valstīm pat kontinentiem, kuri piedod tik unikālu skatījumu mums ikkatram. Šī mūsu izkoptā pēctecība ir radījusi mūs kā domājošu, otra viedokļa respektējošu Baznīcu. Bija labi noklausīties kā latviešu draudzes darbojas gan Eiropā, Amerikā, Kanādā un Austrālijā. Šī spēja ieklausīties otra viedoklī bija ļoti noderīga mūsu abu, LELB un LELBĀL, sanāksmē, kurā piedalījās abu Baznīcu virsvaldes. Žēl gan, ka no LELB puses tomēr nevarēja piedalīties + Jānis Vanags. Sarunas vedās raiti un no abām pusēm izpaudās cieņa. Likās, ka izjutām, ka varbūt šoreiz šī sadarbības sākums patiesi ir iespējams. Visu, ko lūdzām, lai saprot, ka mēs esam uz palikšanu un ka viss, ko mēs lūdzam, ir lai mums dod iespēju kalpot un vēstīt prieka vēsti - evanģēliju māsām un brāļiem Kristū. + Lauma Zušēvica apliecināja, ka visus šos gadus mēs esam atbalstījuši LELB. Ar savas dzīves aicinājumu kalpot Dievam esam veltījuši tieši latviešu Baznīcā, neskatoties uz citām iespējām tādā veidā atbalstot Latvijas Baznīcu. Tas viss tika darīts mīlestības vārdā. Nobeidzām šo sēdi ar kopēji lūgto Tēvreizi un, kad es uz mirkli pacēlu acis, jutu, ka pēc manas rokas jau sniedzās kāda otra, lai, kopā turot rokas, mēs varētu lūgt kā pats Dieva Dēls ,Jēzus, mums ir mācījis. Pēc tam Bīskaps Brūvers atsaucās uz aicinājumu novadīt lūgšanu. Tajā varēju just mūsu visu vēlēšanos kalpot vienam Dievam un vienai latvju tautai. Visu nobeidzot, tika uzņemta kopēja bilde un tā arī ar cieņu un laba vēlējumiem mēs devāmies atpakaļ uz mūsu plenārsēdes darbu un sanāksmēm. Pēcpusdienā daudz runājām, kā labāk par sevi 'vēstīt' un stāstit? Kā labāk izmantot sociālo mediju tīklus? Bija tik labi redzēt, ka šajos centienos ļoti daudz piestrādā jo sevišķi mūsu jaunākie mācītāji Rinalds Gulbis un Tālis Rēdmanis jau iesāktajā ‘Andreja’ projektā. Pateicāmies Dievam un izlūdzāmies žēlastību un mieru naktij, lai spēki tiktu atjaunoti nākamajai dienai.

Nākamās divas dienas pavadījām, braucot un apciemojot gan mūsu draudzes, gan viņu dievnamus. Vispirms devāmies uz Aizputes dievnamu, kur kopā ar Liepājas Krusta draudzi mūs sagaidīja uz īsu svētbrīdi un tad kopīgi ļāvāmies pārrunām, jautājumiem un gaiditām atbildēm. Sarunas un jautājumi nebūt nebija tik viegli un ne vienmēr varēja piekrist atbildēm, bet tas arī ir pieņemams, jo mēs, mūsu Baznīcā, varam izteikt domas, nebaidoties par jautājuma sekām. Bija daudz ko pārdomāt! Viena doma gan manuprātu burtiski 'neatstāja' un tā bija, ka kaut mēs visi esam latvieši, tomēr esam tik atšķirīgi viens no otra, citreiz pat valodas izpratnē. Neapšaubāmi mūs vieno mīlestība Dievam caur Jēzus , un tas mums dod cerību visas citas lietas pārvarēt Viņa mīlestībā, kalpot un izjust Viņa saucienu vēstīt neskatoties uz dzimumu.

Kas gan var uzlabot jebkuru dienu, ja ne kopā paēsta maltīte. Laukā pie baznīcas mūs sagaidīja, smaidīga, patiesi priecīga mūs redzēt saimeniece, kura mūs cienāja ar uz ugunskura uguns vārītu soļanku un speķa putru. Visi ēdot, sasēdāmies kur nu kurais, un sarunas starp mums un Aizputes, Liepājas Krusta un Valtaiķu draudzes locekļiem vedās raiti un par visdažādākiem tematiem.

Kā saka, paēduši un padzērušās, devāmies tālāk uz Cīravu, kur mūs jau gaidīja gan draudzes priekšniece, gan bērni un ģimenes, kuras dzīvo nesen atjaunotajā mājā. Vienā mašīnā bija sasēdušies un varbūt mazliet no mums sabijušies, vietējie bērni Jānis, Markus, Gabriēls, Sabīne, Elina, Niks un Alita. Drīz vien apmulsums un kautrēšanās bija pārvarēta un mēs varējām klausīties viņu stāstos, kā arī skatīties, kā viņi rāpoja pa sienām un laidās lejā no slidkalniņa nesen uzstādītajā spēļu laukumā. Viesošanās brīdis īss, toties atmiņā paliekošs. Laiks bija doties uz pašu Cīravas dievnamu. Tajā ieejot, pāris lietas 'iekrita' acīs. Skaistums vienkāršībā, manāmā akustika, gaisotne, ērģeļu stabules. Esot šinī dievnamā, likās ka ikkatra klātesoša dvēsele paceļas. Baiba, mūsu ērģelniece, kopā ar vīru Tāli izdomāja, ka šis dievnams ir jāieskandina. Tā nu arī Tālis spieda uz plēšu pedāļiem un Baibas ērģeļu pavadījumā mēs dziedājām 'Ved mani Dievs'. Ne dziesmu grāmatas bija vajadzīgas, ne notis. Dziedājām vienā balsī. Tas man bija tas moments, kurā īsti sapratu kāpēc mēs šeit nākam, kas mēs esam un ko varam dot kā Baznīca mūsu latviešu tautai.

Ceļā uz Rīgu arī piestājamies pie mācītāju kapiem Valtaiķos. Archibīskape Lauma tajos jau ir pabijusi un vēlējās, lai arī mums rastos tāda iespēja. Iespēja būt it kā aizmirstā, attālākā vietā, kur guļ mācītāji un viņu ģimenes. Paldies mūsu mācītājam Varim Biteniekam, kurš zināja arī stastit ne tikai par šo vietu, bet arī vēstīt par vēsturi visā apkārtnē.

Līdzīgi iepriekšējai dienai, arī nākošā iesakās autobusā, tikai šoreiz brauciens bija uz Cēsu pusi, uz Zvanniekiem. Tie mums daudziem mīļi, jo dara svētīgu darbu un rūpējās par ģimenēm un to veidošanu. Vini ir pieņēmuši bērnus, izaudzinājuši un nu jau tie nāk atpakaļ kā uz mājām. Ja ne šeit, tad nu nezinu kur citur varētu izjust Svētā Gara darbību?! Tas bija jūtams gan mūsu svetbrīdī, gan bērnu vēlēšanās mūs visus visur pavadīt un rādīt. Mīlestība bija jūtama visur. Tā atspīdēja mammas Sandras bezgala mīlestības pilnajās acīs! To varēja just bērnu rokās, kuras nepārtraukti stiepās kādam pretīm cerībā, ka kāds no mums to paņems savējās. Pēc rīta posma sēdēm kopā ar visiem ēdām pie viena galda pusdienas un varbūt tas, ka ēdām kopā, varbūt tas, ka jutām ka mājnieki mūs tiešām gaidīja un gribēja mūs redzēt, padarīja šo maltīti tik daudz gardāku. Bija grūti teikt 'atā', kaut arī zinājām, ka patiesi sakam tikai 'uz redzēšanos'!

Vakarā visi pulcējāmies, lai kopā ar viesiem no Latvijas Universitātes, kā arī Vācijas Luterāņu Baznīcas varētu saviesīgā vakarā pateikties virsvaldei par darbu, visiem rīkotājiem par rūpēm un pavadīt laiku kopīgā sadraudzībā. Archibiskape Lauma vakara gaitā pateicās Prāv. Ievai Graufeldei par ilggadīgo kalpošanu, par padomiem, par atdevi kalpojot gan Zviedrijas apgabalā, gan pašā LELBĀL darbā. 
Tai pašā laikā +Lauma deva iespēju vakara lūgšanu novadīt LU Teoloģijas fakultātes Dekānei Dacei Balodei, kuru nakošajā dienā Plenārsēdes noslēguma dievkalpojumā jau ordinēja kā LELBĀL mācītāju. Tad nu pie noslēguma dienas, ja kādam teiktu, ka jau esam piecas dienas strādājuši, kalpojuši, domājuši, droši vairākums no mums brīnītos, cik laiks tomēr ātri ir pagājis. Zinu, ka fiziski, protams, bijām noguruši, kaut laika maiņai neļāvām sevi nokausēt. Bija manāms garīgs pacēlums!! Pēc rīta posma sanāksmes un fotografēšanas sesijām visi devāmies atpakaļ uz Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcu kur tad arī noslēdzām mūsu Plenārsēdi ar dievkalpojumu, kurā arī tad notika mācītājas Daces Balodes ordinēšana. Bija prieks redzēt tik daudz cilvēku un amata brāļu un māsu (arī no LELB) un priecājamies viņus redzēt nākam un dodam savu svētību nu jau ordinetai mācitajai Dacei Balodei. Dieva vārdi, dziesmas, liecības, viss tas kopā nenoliedzami deva vienotības sajūtu, ticību un Svētā Gara klatbutni. Šī sajūta nepameta ilgu laiku, godīgi sakot, līdz nākošās dienas vakaram, kur bijām kopā, tai pašā dievnamā ar visiem LELBĀL virsvaldes locekļiem, garīdzniekiem, koriem no Stokholmas, Londonas un Latvijas Izdevniecibu jauktais koris “Burtnieks” un, protams, visiem dievlūdzjiem. Dievkalpojums patiešām bija izveidots, ka pārpildītajā dievnamā likās, ka esam visi kopā kā viens lūgšanā. Dievkalpojuma iesākumu vadīja prāv. Anita Vārsberga Pāže. Ieklausoties viņā, es arī domāju par Anitas tēvu prāv. Vili Vārsbergu, kurš nu jau aizgājis Dieva mierā. Nenoliedzami viņš būtu bijis lepns par to, ka Anita tieši tad, tieši tur turpināja viņa iesākto darbu, kalpojot Dievam un Latvijai. Roku uzlikšana svētīšanai man bija jauks atgādinājums un atsauca atmiņas, kad kosekrēja archibīskapi Laumu un mēs visi viņu svētījāmviens caur otru, caur latviski austām jostām. Domāju, ka mūsu dziesmotais dievkalpojums bija burvīga dāvana Latvijai tās 100 gadu dibināšanas jubilejā, kā arī mums pašiem apliecinājums, ka mēs piederam Latvijai, mēs esam Latvijas Baznīca, mums rūp latviešu luterāņi visā plašā pasaulē un tagad arī šeit dzimtenē, Latvijā, kuru tik ļoti mīlēja un šo dienu gaidīja tāds Dieva vīrs kā arch. Grīnbergs, kuru izveda vācu okupācijas vara un kurš nokļuvis ārpus Latvijas, uzturēja Latvijas luterisko Baznīcu, lai mēs varētu atgriezties nu jau arch. Laumas Zušēvicas vadīti. Lai Dievs mums dod spēku, rāda ceļu un iespēju jebkatram kalpot ja Dievs aicina!

Ar Dievpaligu!

Sandra Kalve
LELBĀL virsvaldes locekle

Foto autori Sandra Kalve un Miķelis Strīķis

Svētais Gars pūš, kur gribēdams, ne dzimumu, ne vecuma ierobežots. Vai esi dēls, vai meita - Tev lemts pravietot! Vai esi jauns, vai sirmgalvis - tev būs skatīt redzējumus un sapņot sapņus! Un, ja esi kā kalps vai kalpone sistēmā, kas ierobežo tavu brīvību - arī Tev lemts pravietot! Kā apustulis Pāvils teica: “Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2.Kor. 3:17) Brīvība, ko spēj ierobežot tikai ilgas palikt attiecībās ar Jēzu caur Viņa vārdiem. Kā Viņš teica: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:32) 

Svētais Gars pūš, kur grib! Paldies Dievam, Svētais Gars neievēro cilvēku radītos iedalījumus - ne ģeogrāfiskos, ne sociālos, ne teoloģiskos, ne ekonomiskos! Ārpus laika un telpas darbojas šis Svētais Gars, kas dzīvu dara katru un svētī mūs, kas Jēzum tic, ar brīnišķīgu dāvanu - Baznīcu! 

Tā Dieva radīta, vadīta un svētīta, tās galva - vienīgi Kristus! 
Vienalga, kuŗā pasaules malā dzīvojat vai kuŗai paaudzei piederīgs esat, vai kādos apstākļos dzīvojat, lai Svētais Gars arī pūstu un plūstu uz jums, iedvesmojot un sapulcinot draudzēs - mūsu Baznīcas ģimenēs! Priecāsimies šinī dienā, jo ar visām grūtībām un pārpratumiem, izaicinājumiem un uzdevumiem, paldies Dievam, Kristus vadītā Baznīca vēl dzīvo! Jā, mums daudz vēl jāaug un no jauna, šķiet, jāiemācās tas, ko zināja mūsu pirmās kristīgās māsas un brāļi:
“Tie pastāvējā apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās… un visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs.” (Ap.d. 2:42,44) Jo Svētais Gars bija klāt un, kur ir Gars, tur cilvēks top atjaunots, iedvesmots, sagatavots katram darbam, tur cilvēks top svētīts! 
‌
No sirds novēlu jums priecīgus, svētīgus Svētā Gara Svētkus un visai Baznīcai, kas kopā esam mēs, kas ticam mūsu brīnišķīgam Trīsvienīgam Dievam, daudz, daudz laimes dzimšanas dienā!

Kristus mīlestībā,

Domāju, kā lietus sagatavo zemi saņemt sēklas, kuŗās paslēpta dzīvība, kas laužas uz āru!