19. aprīļa norises saistībā ar izmaiņām LELB likumā
Šodien, 19. aprīlī Latvijas Republikas Saeima nobalsoja par izmaiņu LELB likumā nodošanu Saeimas Cilvēktiesību un Sociālo lietu komisijai. Kā Jūs esat lasījuši un dzirdējuši, šis likums, tā izmaiņu pieņemšanas gadījumā savā preambulā klaji ignorētu LELBĀL un deklarētu, ka vienīgā pirmskara LELB pēctece ir šī brīža Latvijas LELB.
[...]
Saeimas plenārsēdē mūsu - LELBĀL pusē nostājās un runu pret šīm likuma izmaiņām teica no frakcijām neatkarīgais deputāts Ilmārs Latkovskis, savukārt par likuma izmaiņu nodošanu komisijai runāja deputāts, Nacionālās Apvienības loceklis Ringolds Balodis. Abu runu tekstus varat lasīt un klausīties internetā:
Sēdes stenogrammā lasām, ka viena no frāzēm, ko Ringolds Balodis teica savas runas noslēgumā bija šāda: "Tātad lūdzu neļaut sev sajaukt galvu ar liberālisma ideju sludinātājiem (tas, tātad, sanāk - LELBĀL - K. Ž), un atbalstiet dzimtenes Baznīcu! 286 draudzes, 700 tūkstoši ticīgo (pašas LELB statistika liecina, ka 2016. gadā tajā bija 43,309 locekļu - K. Ž.) . Tas ir milzīgs apjoms, kas uz mums šobrīd skatās".
Rezultātā, 49 deputāti nobalsoja PAR šī likumprojekta nodošanu Saeimai, 14 bija PRET un 7 atturējās. Zīmīgi, ka PAR balsoja visi Nacionālās Apvienības, ZZS un Saskaņas deputāti, kas šajā likumprojektā atrada kopīgu valodu, skaidri nostājoties pret LELBĀL.
Mēs - Latvijas LELBĀL esam kontaktā ar mūsu juristiem, lai šajā situācijā izstrādātu turpmāko stratēģiju un rīkotos tālāk.
LELBĀL nostāju šajā jautājumā esam publicējuši gan vietnē Facebook, gan citur, bet iesaku izlasīt arī pašas LELB nostāju un argumentāciju, kas atrodama lelb.lv mājas lapā:
Lūgsim Dievu par mūsu Baznīcu - LELBĀL, un strādāsim, lai tā varētu sekmīgi darboties gan ārpus Latvijas, gan mūsu Tēvzemē - Latvijā!
Kārlis Žols,
LELBĀL Latvijas iecirkņa prāvests
Publicēts 20|04|2018
LELBĀL Latvijas iecirkņa prāvests
Kārlis Žols
LELBĀL Viedoklis par izmaiņām LELB likumā
Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca, izmantojot vairāku Saeimas deputātu atbalstu, ir lūgusi iekļaut Saeimas darba kārtībā jautājumu par izmaiņām LELB likumā. Šis likumprojekts ir izstrādāts bez konsultācijām ar citām luterāņu baznīcām Latvijā. Tā kā pašreiz Latvijas teritorijā un ārpus tās darbojas trīs luterāņu Baznīcas un to draudzes, kā tās Latvijas ev. lut. baznīcas pēcteces, kuras darbību pārtrauca Otrais Pasaules karš un sekojošā okupācija (Latvijas ev.lut. baznīca, kas darbojas Latvijā un Īrijā- LELB; Latvijas ev.lut. Baznīca ārpus Latvijas, kas darbojas pasaules mērogā, ieskaitot Latviju - LELBĀL; un Vācu ev. lut. Baznīca Latvijā), būtu piemēroti, ņemot vērā šo vēsturisko procesu, kā arī kristīgus savstarpējas cieņas principus, vienoties par baznīcu līdzvērtīgu sadarbību, netaisni neizceļot vienas absolūtu prioritāti.
Tādēļ LELBĀL uzskata, ka
1. Ar grozījumiem "Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā"valsts bez tiesiska pamatojuma tiek iesaistīta LELB iekšēju jautājumu risināšanā. Šajā likumprojektā iztirzātie jautājumi saistās vairāk ar LELB Satversmi, nekā ar valsts likumdošanu. Šī likuma pieņemšanas gadījumā valsts ar likumu noteiktu baznīcas iekšējās lietas.
2.Likuma preambulā tiek izteikti vēsturiski nepareizi apgalvojumi par LELB tiesisko pēctecību un vēsturisko nepārtrauktību. Baznīcai ārēju apstākļu dēļ sadaloties vairākās daļās, Baznīca trimdā gan palika juridiskā un personu pēctecībā, bet zaudēja savu zemi, turpretī Baznīcai savā zemē nācās uzņemties pat juridiskā ziņā svešu varu noteicošo jūgu. Šajā situācijā nepieciešama savstarpēja izpratne un līdzjūtība, bet ne paštaisnība;
3. Šis likumprojekts nepamatoti ierobežo LELB draudžu pašnoteikšanās tiesības, izvēloties savu Baznīcas piederību. LELB rīcība nenoliedzami pārsteidz, jo Latvijas Valsts Satversmes 99. pants apliecina, ka Baznīca ir atdalīta no valsts.
Lauma Zuševica
LELBĀL Arhibīskape
Kārlis Žols
LELBĀL Latvijas iecirkņa prāvests
Publicēts 18|04|2018
Klusā sestdiena…
Ir klusā sestdiena. Ārā gāž lietus.
Domās aizceļoju pie mācekļiem un krustā sistā, nu viņiem uz visiem laikiem, šķiet mirušā Jēzus sekotājiem.
Lielā piektdiena viņiem likās beigās visām viņu cerībām. Vai tajā sestdienā lija lietus kā paša Dieva asaras?
Kopā saplūstot ar sērotāju?
[...]Domāju, kā lietus sagatavo zemi saņemt sēklas, kuŗās paslēpta dzīvība, kas laužas uz āru!
Reiz prāv. Ozols rakstīja: "ticība ir kā sēkla - arī tai ir jālaužās uz āru!"
Bet tajā sabata dienā, ne mācekļi, ne citi Jēzus sekotāji nebija gatavi pat iziet no slēgtās istabas.
Vēl bija laiks sērot, pat raudāt.
Gāž lietus, daba atspirgst, tuvojās pavasaris! Ko raudāt mums, kas jau sen zinām, ka Kristus
ir augšāmcēlies! Un tomēr, vai šī diena nav tāda, ka gribas raudāt līdz visiem, kas šodien cieš,
vai raud izsalkumā, izmisumā, bailēs, vientulībā, sāpēs, nemīlēti, nosodīti, atstumti, bez cerības.
"Raudiet ar tiem, kas raud" reiz Pāvils teica, bet ne lai bez cerības atstātu otru, bet lai
sev atgādinātu, ka esi cilvēks, kam sāp, kad otram sāp. Sāp arī, ka reiz Jēzum tā bija jācieš.
Domāju, vai spējā līdzi just nebūs tā, kas, galu galā, atklās ko īsti nozīmē mīlēt cits citu kā Jēzus mūs
ir mīlējis? Ja tev nesāp otra ciešanas, vai Tu viņu mīli?
Paldies, Kungs, ka šorīt līst lietus un Tu dāvini laiku sagatavot sevi lauzties ārā no visa, kas
mūs varētu likt domāt, ka nav cerības. Paldies, ka mēs jau zinām ka Tu lēmi, ka Jēzus dzīvs
no nāves kapa celsies! Gaidot rītdienu, Debestēvs, ja kāds šodien ir ciešanās, neļauj tam gaidīt.
Dari, kā tikai Tu spēj, un arī caur mūsu lūgšanām atjauno cerību!
Publicēts 01|04|2018
Arch.
Lauma Zušēvica
Kristus augšāmcelšanās un dziedinošas zāles, smaržas, bēru mielasti. . .
Mācītājs noskatījās, kā sanāca mīļie draudzes locekļi. Vēl vienas bēres, vēl viens ceļojums uz kapsētu. Gandrīz vai katram mašīnā bija kaut kas, ar ko dalīties, jo pusdienas bija paredzētas sērotāju ģimenes mājā. Iepriekšējā dienā visu bija jāsagatavo. Mācītājs rakstīja: “Domāju, cik līdzīgi viņi sievietēm, kas pirmā Lieldienu agrā rītā devās uz mirušā Jēzus kapa vietu, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija sagatavojušas. (Lk. 24:1) Ne jau starp ēdieniem, kas tika gatavoti bēru mielastam būtu bijušas smaržīgās zāles, un tomēr,” mācītājs sev prasīja: “Vai arī klājot galdu ar saceptiem labumiem, viņi necentās ‘izdzēst’ nāves brutālās īstenības smaržas?”
[...] Nāve ir ienaidnieks, kas savās pēdās atstāj daudz sāpju, postu, vientulības, un tomēr. Tie, kas sanāk bērēs un pēc tam gādā, lai, kopā ēdot, cits citu varētu stiprināt? Viņi saprot, varbūt vēl tikai cer, ka tas arī pašiem palīdzēs. Mēs ticam, ka nāve ir aprīta uzvarā, jo Kristus ir augšāmcēlies, un jau šīs dzīves ceļā varam piedalīties nāves uzvarēšanā, sagatavojot “smaržīgas zāles”, ne jau vairs lai mirušo apkoptu, bet cits citu, un tā arī sevi pašu.
Pāvila spēcīgie vārdi bieži, kad atskan Lieldienu rītā liecinot: “Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve…Kad iznīcīgais ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā, tad piepildīsies rakstītais vārds: nāve ir aprīta uzvarā. Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis?” Nāves dzelonis ir grēks un grēka spēks ir bauslība, bet, paldies Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (I Kor. 15:26 un 54-57) Šie Pāvila vārdi bija rakstīti ļoti agri, pirms pat rakstiski parādījās evaņģēliji. Pāvils citē Vecās Derības tekstus, lai atklātu, ka Kristus augšāmcelšanās piepildījās senie Dieva apsolījumi. Pāvils labi pazina pravieša Jesajas grāmatas vārdus: “Uz mūžu mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem.” (25:8), kā arī Hozeja rakstītos: “No šeola es atgūšu viņu, no nāves es viņu izpirkšu – kur gan tavs spēks, nāve? Kur gan tava sērga, šeol?”(13:14) Gan pravietis Jesajs, gan Hozejs, darbojās apmēram gados no 734. - 722. pirms Kristus. Ilgi gaidīja pasaule saņemt to, kas mums dāvināts Kristus augšāmcelšanās.
Bet, ja kāds pat skaistā Lieldienu rītā dodas uz dievkalpojumu vēl dziļās sērās un lūgšanās atklāj, ka jūtās, ka “miruši”, jo tik grūti tālāk dzīvot? Kad jūt, ka nāve patiesi ir uzvarētāja, jo nozagusi to, kas mūžam piešķīra dzīvot jēgu! Ko tad? Padomāsim paši, cik reizes jūs paši no māšīnas neesat aiznesuši skaisti sagatavotas maizītes, salātus, pīrāgus, varbūt sagrieztus Aleksandra kūkas gabaliņus kopējiem draudzes sadraudzības brīžiem? Telpas, draudzes ‘māja’ pildās smaržām, kas dalītā mīlestībā pārtop par dziedinošām zālēm. Arī tā mēs esam mācījušies no Kristus, kas mums klāj galdu, jo zina, cik vajadzīgs mums šis kopējais žēlastībā dāvinātais mielasts un arī tas, ko baudam pēc dievkalpojumiem. Vai varbūt arī tādos brīžos slēpjās atbilde sērās nonākušajam? Kad kristīgās mīlestības spēks top par pretspēku nāvei?
Apustulis Jānis savās vēstulēs daudz rakstīja par Dieva mīlestību un mūsējo. Vienā pantā viņš pat vēsta: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus un māsas [sic], kas nemīl, paliek nāvē.” (I Jņ. 3:14) Mēs zinām. Tik pārliecināts šis apustulis, varbūt jo ir redzējis kā tas notiek? Kad mīlot cits citus ‘nāve ir aprīta uzvarā’? Viņš ir pārliecināts, ka mīlot cits citu mēs jau šīs dzīves laikā atņemam nāvei tās milzīgo spēku mūs turēt savā varā! Un Jāņa evanģēlijā lasām Kristus apsolījumu, kas to apstiprina:“Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. Es esmu dzīvības maize.” (Jņ. 6:47-48). Ne tam reiz būs, bet tam ir. Tas maina visu, vai nē? Mēs zinām, ne jau uzreiz izgaisīs sēras, varbūt būs vēl cīņas ar nāves bailēm, bet mums ir pretspēks tām, kad cits citam atgādinam Jēzus vārdus: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man!” (Jņ. 14:1)
Kristietības pašos pirmajos gados kristieši bieži sanāca cits citu mājās uz dievkalpojumiem. Mājas kārtībā atskanēja lūgšanas, dziesmas, Dieva Vārdi. Varbūt, ka tika nolasīta kāda apustuļu vēstule, varbūt ka dalījās pārrunās un mācībās. Sekoja mielasts, ko ievadīja Svētais Vakarēdiens. To viņi darīja, Viņu pieminēdami. Pie Viņa galda paēdināti, tie tālāk dalīja saņemto svētību - kopā paēdot, cits citā ieklausoties, vai vienkārši kādam paspiežot roku, vai savējo uz tā plecu uzliekot. Un arī tā nāve top uzvarēta, jo atņemts tās spēks atstāt cilvēku tukšu, bez cerības vai mīlestības, bez ticības, kas dzīvu dara! Kā apustulis Jānis teica: “Mēs zinām, ka esam pārgājuši no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam…”
Tik bieži esam piedzīvojuši brīžus, kad pēc sēru mielastiem vai draudzes sadraudzības brīžiem pamazām prom dodās draugi, piederīgie, draudzes locekļi, gandrīz vai katrs iznesot kādu tukšu paplāti. Vai esam paši manījuši, ka sirdis nav tukšas? No tukšā kapa pirmajā Lieldienu rītā sievietas devās prom, atbrīvotas no sērām, ar jaunu dzīves uzdevumu: “Steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem …tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem.” (Mt. 28:7a un 8) Tukšā kapā palika smaržīgās svaidamās zāles.
Tukšā kapā lai paliek tas, kas aizkavētu mūsu prieku pasludināt Kristus augšāmcelšanās vēsti! Caur vissarežģītākiem laikiem un cīņām, tuvumā un tālumā, turpināsim lūgt un Viņam un cits citam kalpot mīlestības spēkā, jo kas nemīl, paliek nāvē. Mēs paliekam Viņā, kam ir mūžīgās dzīvības vārdi un spēks! No sirds novēlu jums katram, tuvumā un tālumā skaistus, dziedinošus, priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus!
Māc. + Lauma
Publicēts 15|03|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
Lūdzot Varoni par varoņiem!
Mīļā draudze!
Nāk marta mēnesis kurā svinam Oskaru Kalpaku un mūsu tautas varoņus. Cik mūsu mazai tautai tādu daudz! Ne visi mūsu valsti aizstāvēja vai sludināja izlejot asinis. Mēs arī atceramies varoņus kuri ar vārdu nesa un nes Latviju uz priekšu, varoņus kā Dainu tēvu-Krišjāni Baronu, prezidentu Kārli Ulmani, mūsu gleznotājus, dzejniekus, rakstniekus, komponistus, dziedātājus un visus, kuri savās dzivēs ir ieslēguši Latvijas mīlestību. Šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, raksta vietā gribu ar jums kopā lūgt.
[...]Mīļais debesu Tēvs, lūdzam pateicībā par visiem varoņiem, mūsu pašu latviešu brīvības cīnītājiem, kā Oskaru Kalpaku, prezidentu Kārli Ulmani, un citiem,kuri drosmīgi gāja cīņās un vadīja valsti, arī tad, kad zināja ka ir stiprā mazākumā un cīņa nebūs viegla. Par varoņiem nepiedzimst, par tiem kļūst apstākļu vadīti. Tādēļ paldies par ik katru kurš cīnās šodien, lai arī šajā zemē mēs varam dzīvot mierā un būt drošībā plānojot un dzīvojot savas dzīves.
Mēs daudz savās dzīvēs, debesu Tēvs, sastopam varoņus, kuru rokās nav ieroču, bet gan miera zizlis. Mēs lūdzam par cilvēkiem, kuri rāda piemēru, kā katru dienu strādājot maizes darbu var par varoņiem būt! Vai tas skolotājs, vai policists, vai ugunsdzēsējs, vai ārsts ātrās palīdzības mašīnā.
Debestevs mēs lūdzam par drošību pasaulē, Latvijā un Amerikā.
Dod mums spēju koncentrēties, uz labo, ne slikto, uz to kas vieno, ne to kas šķeļ.
Lūdzam, lai varam sekot mūsu varonim, Jēzum. Liecini Viņa mīlestību, to liecini mums lūdzot par visiem tiem, kuri šobrīd cīnās, gan ar slimībām, gan ar bēdām, vientulību un sāpēm gan miesīgām, gan dvēselīgām.
Ģimene ir ikkatra svētība, tā arī mēs, mūsu plašākā Baznīca un mūsu pašu draudze tepat Milvokos esam ģimene. Lūdzu debesu Tēvs stiprini mūs visus un liec mums just viens otra rūpes un mīlestību.
Mīļais debesu Tēvs esi pacietīgs ar mums, kad ejot cauri bēdām esam nemierā un daudz prasām ‘kāpēc’?
Tomēr zinām, ka tā visa ir Tava griba un Tu par mums ticīgajiem rūpējies un gādā par mūsu dvēselēm. Tāpēc arī gribam Tevi lūgt ar Tava dēla, Jēzus, mācītiem vardiem “Mūsu Tēvs debesīs..........
Lai ikkatras ģimenes varoņi nekad netiktu aizmirsti un viņu piemiņa veido jūsu varonīgās sirdis kuras tad ir gatavas kalpot mūsu Pestītājam!
Publicēts 01|03|2018
Milvoku Draudzes Priekšniece
Sandra Kalve
Ir Pelnu diena. Iesākās klusākais laiks Baznīcas gadā.
Tiekam aicināti šo laiku pavadīt lūgšanās - sevi pārbaudot, dziļāk ieskatoties dvēselē. Tiekam aicināti domāt par to, ko nozīmē tas, ka kaut esam putekļi, Dievs mūs “gaismā ceļ!” Šī Kristus gaisma dziedina, kad tā sasniedz mūsu ‘ēnas’ pusi. Pelnu diena iekrīt 14. februārī. Šinī valstī un arvien vairākās citās, daudz to pavadīs atzīmējot “Sv. Valentīnes” dienu. Daži nonākuši konfliktā, jo Gavēņa laikā bija domājuši atteikties no šokolādes, ar ko visbiežāk tiek apdāvināti tieši “Sirsniņu dienā.”
[...]Kad gribam ko īpašu dāvināt tiem, ko mīlam, daži vispirms izrēķina, cik tie gatavi izdot par ziediem, saldumiem, vai sevišķām vakariņām. Citi nedomā par cenu, jo otrs tam liekas to vērts, jo sirdij ir tik dārgs. Lielā lūdzamā dienā ar pelniem pierē iezīmētais krusts liecina, cik dārgi esam Kristum. Viņš, šķiet nerēķinājās ar to, ko tas Viņam maksās - ne lai mūs īslaicīgi apdāvinātu, bet lai mūs šinī laikā un mūžīgi atpestītu no grēka un nāves varas. Mēs varbūt kāds gribam no kautkā atteikties bez kā varam tā vai tā iztikt, Jēzus atteicās no savas dzīvības.
Un tieši šinī Pelnu dienā daudz lasam un domājam par ziņām, ka māc. Rubenis ir atteicies no sava mācītāja amata LELB un iesniedzis atlūgumu līdz ar amata krustu + Jānim Vanagam. Juris Rubenis rakstīja: Tas ir rūpīgi izsvērts un pārdomāts lēmums, kas izriet no ilgstošiem ārējiem un iekšējiem procesiem manī un Baznīcā. Viņš tālāk paskaidro: Joprojām uzskatu par savas dzīves svarīgāko uzdevumu palikt garīgās izaugsmes ceļā, mācoties būt patiesākam, mīlošākam, drosmīgākam cilvēkam un palīdzēt šo ceļu atrast un tajā augt citiem cilvēkiem. Viņš saka, ka paliks Rīgas Lutera draudzes loceklis. Lūdzu, kaut Dievs viņam atklātu, ka viņš arī paliek Kristus aicināts un iecelts Dieva Vārda kalps.
Rīgas Lutera draudzes mācītāji ir reaģējuši, raksturojot apstākļus kuŗi, viņi ir pārliecināti noveda amata brāli līdz tik smagam, liktenīgam lēmumam. Viņu vārdi atrodāmi arī mūsu mājas lapā. Lūgsim gan par māc. Juri Rubeni. Nevaru iedomāties ko viņam maksājis šis lēmums. Dievs lai stāv klāt.
Lūgsim arī par Rīgas Lutera draudzi, kas tik ilgi un liktenīgā laikā bija pazīstāma kā māc. Rubeņa draudze. Lūgsim par šīs draudzes tagadējiem mācītājiem Induli Paiču, Linardu Rozentālu un Kasparu Simanoviču. Būsim vienoti lūgšanās arī ar tiem, kam māc. Rubeņa lēmums ir dziļi sāpīgs, jo tieši dēļ viņa kalpošanas ir piedzīvojuši savas kristīgās ticības iesākumu un izaugsmi.
Pildīsim šo svēto, kluso laiku ar mūsu lūgšanām par visu Kristus Baznīcu. Tā ir un paliek Viņa Baznīca. Viņš ir Patiesība. Tā lai kalpo kā spogulis no kuŗa nevaram izvairīties. Spogulī ieraugot agrā rītā pierē iezīmēto pelna krustu, kāds ticīgais vispirms domājis, kas tas par traipu? Mirkli pirms to gribēja ‘notīrīt’ viņš atcerējās, ka tieši dēļ tā krusta viņa grēka traips izdzēsts no dvēseles. Atbrīvots, viņš ar pateicību un mieru sirdī devās tālāk - pretīm Lieldienām.
Publicēts 14|02|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
Gaidot 19. februāri - domās un lūgšanās ar jubilāru māc.emer. Manitobas univ. prof. emer. Dr. Egilu Grīsli!
LELBāL Virsvaldes un savā vārdā no sirds apsveicu mūsu amata brāli viņa 90. dzimšanas dienā! Cik gan neesam lasījuši viņa grāmatas vai mācījušies no viņa lekcijām? Ticu, ka mīļā jubilāra devums ir nesis lielu svētību neskaitāmiem visu vecumu studentiem gan ārpus Latvijas un Latvijā!
[...]Gatavojoties viņu apsveikt, lūdzu no viņa un viņa sievas, māc. Indras Skujas-Grisļa, dalīties ar pārdomām par savu dzīvi. Māc. Indra Skuja-Grīslis atbildēja: “Vel viena piezīme par Egila teicieniem, šis ir kas nāk no viņa paša un ko viņš visvairāk lietojis saviem studentiem: "Vai Tu esi lasījis pirmavotus?" Nu, un studentiem, kas lietoja tika "secondary sources" nācās meklēt orģinālos tekstus. Tā ir vienmēr bijusi Egila galvenā pieeja darbam ar studentiem un tekstu (un to viņš iemācījās Yale). Kas tas arī nebūtu par tematu, jo cilvēkam ir jāiemācas pašam domāt un tad var izvērtēt dažādas pieejas un kas aiz tā varētu būt, Egils vienmēr ir centies norādīt saviem studentiem neatgremot sekli citu domas vai slēpties aiz tām, kad nav pašam savas nostājas. Tas attiecās gan uz akadēmisko teoloģiju, gan reālo dzīvi baznīcā.”
Lai paldies Dievam, ka Viņš mūsu Baznīcu ir svētījis caur jubilāra pieeju ticības jautājumiem un mācībām. Viņa devums nezudīs. Tik bieži esmu redzējusi mūsu latviešu mājās viņa grāmatas! Ne reti viņš tiek citēts citu grāmatās, rakstos un svētrunās. Vienu citējumu atradu kādas draudzes 1999. gada izdevumā. Ņemot vērā, ka drīz jau ieejam Kristus Ciešanu laikā un daudzkārt pārdomāsim mūsu Pestītāja ciešanu un augšāmcelšanās nozīmi šajā ļoti sekularizētā pasaulē, cik svētīgi atcerēties māc. emer. un prof. emer. Dr. Egiļa Grīšļa arvien iazaicinošos un patiesos vārdus:
“Kristus augšāmcelšanās tiek ticēta tur, kur vēl šodien atspoguļojas baznīcēnu sirdīs un sejās viņu svētā sastapšanās ar dzīvo Kristu. Kur baznīcā trūkst saskarsmes ar Kristu, tur augšāmcelšanās liecība skan tukši un neticama. Ja elektriskajos vados nav strāvas, tad ar krāsainiem lampu kupoliem tumsu nenovērsīsim. Strāvai apstājoties elektriskie sildītāji nesilda, plīts necep, un neviens elektriskais aparāts nedarbojas. To mēs saprotam: nav strāvas! Bez strāvas tā lieta neiet. Tāpat bez dzīvā Kristus baznīca nav nekas vairāk, kā kāda laicīga biedrība vai klubs. Tur var satikt draugus, labi pavadīt laiku, papriecāties un pat kopīgi pagarlaikoties, bet no mūžības gaismas tur nav ne vēsts. Bez Kristus nav baznīcas, ir tikai ļaužu vars! Un visam tam atšķirība ir formulējama vienā vārdā: augšamcelšanās! Tie, kas ir sastapušies ar dzīvo Kristu, katru dienu katru stundu pavada kopā ar augšāmcelto Pestītāju. Un tad ir draudze - tad ir baznīca!”
Šie vārdi atgādina jubilāra raksturīgās spējas dziļas teoloģiskas patiesības ilustrēt ar visiem saprotāmiem tēliem. Tie palīdzējuši mācītājiem sagatavot sprediķus, tāpat viņa apbrīnojāmais literatūras citātu krājums ir dāvinājis vēl vienu atslēgu latviešu dvēselēm kristīgai ticībai atklāt atbalsis citu mūsu tautas rakstu krājumos.
Lai Dievs svētī mūsu mīļo brāli Kristū! Aicinu dalīties ar saviem apsveikumiem viņam! ‘Dāvināsim’ viņam kādu atmiņu no kopā pavadītiem brīžiem mācoties vai kopā kalpojot. Kaut mēs kopā varētu uzdāvināt viņam to, ko šķiet, viņš visu mūžu vēlējies: ka LELBāL būtu dzīva Baznīca, kuŗu locekļu seja katra atspogulo ‘svēto sastapšanās ar dzīvo Kristu!”
Priekā un pateicībā par šo Dieva kalpu, + Lauma Zušēvica un LELBāL Virsvaldes locekļi
Publicēts 13|02|2018
Archibīskape
Lauma Zušēvica
Svētvakara dievkalpojums
Ja nevarat tikt uz kādu dievkalpojumu svētku vakarā, caur Facebook, 24. decembrī sākot ar plkst 5’iem (Vidienes laikā) Jūs varat noskatītites Milvoku Trīsvienības draudzes dievkalpojumu ko vadīs arch. Lauma Zušēvica.
Lūdzu piespiest šeit -> https://m.facebook.com/milwauk eedraudze/
Publicēts 23|12|2017
Izrotājot eglīti...
Ak, eglīte, ak, eglīte,
Cik skaista tu gan esi!
Tu grezno pilis, būdiņas,
Nes visur mieru, līksmību.
Izrotājot eglīti, uzpošot to Ziemsvētkiem, šķiet nonākam laika mašīnā un aizceļojam atpakaļ savā bērnībā. Jau vairākus gadus man šis brīnumainais prieks ir liegts, jo eglītes pušķošana ir manas meitas ziņā. Es pat nedrīkstu ieiet istabā, kamēr viss nav gatavs. Bet brīnums jau notiek tik un tā. Līdz ar mirguļojošajiem stikla bumbuļiem un virtenēm, un svecīšu uguntiņām, sirds ietrīsas un mazais bērns tevī atkal ir pamodies.
[...]Lūkojoties mūsu mājas eglītē, atcerējos kādu daudz lielāku egli, kas šogad atceļojusi no Latvijas uz Lielbritāniju un grezno Ārlietu ministrijas reprezentācijas ēku Lancaster House.
Aizsākot Latvijas un Apvienotās Karalistes attiecību simtgades svinības 4.decembrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Boriss Džonsons un Latvijas vēstniece Baiba Braže iededza Latvijas dāvāto egli. Sešus metrus augstā egle uz Angliju ceļoja no Valkas – vietas, kurai ir svarīga loma neatkarīgas Latvijas valsts dzimšanā. Ideju par Latvijas egles dāvināšanu pastiprināja arī tas, ka pirmā Ziemsvētku egle tika dekorēta Rīgā, 1510.gadā.
Šovasar, esot Rīgā un apmeklējot Vēstures un kuģniecības muzeju, pierakstīju tur izstādīto stāstu par to, kā tad šī pati pirmā Ziemsvētku egles dekorēšana notikusi.
Pasakains nostāsts par seno egli
1510. gadā, tuvojoties ziemas saulgriežiem, Melngalvju brālības vīri esot nolēmuši doties uz mežu, lai sadabūtu lielāko egli. Viņi gribējuši egli Daugavas krastā nodzedzināt, savdabīgi papildinot tā laika ziemas saulgriežiem tradicionālo bluķa dedzināšanu.
Brālības nolīgtais mežcirtējs svinībām bija nocirtis tik lielu egli, ka Melngalvji nolēmuši to tomēr nededzināt, lai neapdraudētu apkārt esošās ēkas un ļaudis. Brālības vīri sanākuši apspriesties, ko darīt ar milzīgo egli.
Milzīgo egli Daugavas krastā pamanījuši apkārtnes bērni. Viņi sākuši rotāt egles zarus ar visu, ko vien spējuši sagādāt - ar riekstiem, āboliem, kaltētām puķēm, žāvētu ogu virtenēm un krāsainiem vilnas diegiem, kas izvilkti no pašu cimdiem. Bērni tā aizrāvušies, ka nemaz neesot pamanījuši - milzīgās egles rotāšanai nepieciešamie materiāli brīnumainā kārtā papildinājušies paši no sevis!
Bijis jau gandrīz pilnīgi tumšs, kad Melngalvji pārtraukuši savu sēdi. Viens no tirgotājiem pēc nogurdinošajiem strīdiem nogājis Daugavas krastā un jau iztālēm pamanījis brīnišķo pārmaiņu, kas notikusi ar egli. Bērnu rotājumus klājusi sarma, un egle mirdzējusi mēnesnīcā. Melngalvji apbrīnojuši krāšņo skatu, un tirgotājs iesaucies: “Mēs to pacelsim un rotāsim Ziemasvētkiem - šo Ziemassvētku egli! Un mēs to nostādīsim taisni pašā pilsētas centrā par prieku visiem.”
Ar ļaužu palīdzību egle tika nogādāta pilsētas centrālajā tirgus laukumā (tagad Rātslaukums), kur to nostādīja taisni, gluži kā tā bija mežā. Bērnu rotājumi tika papildināti ar krāsainām lentēm, rotaļlietām, ornamentiem, un egle bija žilbinoši krāšņa. Tā pati bija kā svētki.
Kad Melngalvju brālības vīri sāka pievienot rotājumus eglei, ļaudis iznāca no saviem namiem un bija pārsteigti par neierasto skatu. “Šī Ziemassvētku egle - dāvana, ar kuru mums visiem vajadzētu iepriecināt citam citu katros Ziemassvētkos,” paskaidroja viens no brālības vīriem.
Un tā tas arī palicis līdz pat šai dienai.
Vai pamanījāt, ka Ziemsvētku egli, to, kura grezno pilis un būdiņas, nes mieru un līksmību, radīja bērni, ne bagātie tirgotāji. Pirmie rotājumi bija pavisam vienkārši un sirds aizrautībā sarūpēti, ne grezni un par lielu naudu nopirkti. Bērna spējā ticēt brīnumiem, bērna spējā ar visus sirdi nodoties tam, ko tu dari, bērna spējā būt vienkāršam un patiesam, egle kļuva žilbinoši krāšņa. Kaut uz mirkli kļūsim šajos Ziemsvētkos atkal kā bērni, kuriem egle pati bija kā svētki! Egle - koks - Dzīvības koks - mūsu dzīves simbols. Sirds aizrautībā novēlu ieraudzīt arī savu dzīvi kā svētkus!
“Mācekļi gāja pie Jēzus un jautāja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “ Es jums saku: patiesi, ja jūs nemainaties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani.” (Mateja ev. 18:1-5)
Publicēts 23|12|2017
Māc. Daira Vāvere
LAI ATSKAN ZVANI ZIEMSVĒTKOS UN IEEJOT 2018. GADĀ!
Zvani torņos gavilē, Prieks plūst bēdu dvēselē.
Zvanus zinām atskanam Viņam mazam Nācējam.
/Alberts Vītols/
Ziemsvētku vakarā zvanu dziesmas sacenšas ar daudz citām skaņām, un tomēr ticīgie saprot - laiks doties uz dievnamu!
Tālu no Valtaiķu pilsētas liels, sens zvans atrodams, ne vairs kāda dievnama tornī, bet pie zemes klusā kapsētā! Tur katrs zvanam var pielikt savu roku. Domāju, tas būtu neiespējami, ja tas vēl būtu zvanu tornī, augstu pacelts virs zemes. Ja Jēzus Kristus nebūtu nācis pie mums, vai mēs spētu tā izjust Dieva svētumu un mīlestības tuvumu? Paldies Vissvētam Debestēvam, jo: “…Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības!” (Jņ 1:14)
[...]Svētuma caurstrāvotajā Valtaiķu “Mācītāju kapsētā” maigi lietainā šā gada agrā pavasaŗa dienā māc.Varis Bitenieks zvanīja zvanu, tam blakus stāvot! Zvans skaļi un skaisti dziedāja! Vai nobijās lopiņi, kas netālu laukos ganījās? Vai tālumā kāds nemierā sev prasīja, kas miris?
Reiz citā laikmetā un vietā tiem, kas naktī sargāja savas avis no debesīm atskanēja vēsts: “Nebīstaties, jo redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzīmis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs!: (Lk. 2:10-11) Neatskanēja zvani, bet eņģeļu koris, kas slavēja Dievu un vēstīja: virs zemes nācis Pestītājs, kas nes mieru laba prāta cilvēkiem. Viņš žēlastībā uzklausa mūsu grēksūdzes lūgšanas un mums piedodot atgādina, ka nekas mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Viņā! (Rom. 8:39b)
Kad Tija un Miķelis Abuli bija Itālijā, viņiem gadījās pārnakšņot blakus senam dievnamam, kuŗa zvani zvanīja ne tikai reiz stundā, bet arī pusstundā – diennaktī! Vietējie sen pieraduši un gandrīz vairs nedzird zvanus, bet tie bieži atmodināja ceļotājus. Kaut mēs ‘nepierastu’, bet saklausītu zvanu vēstī atgādinājumu, ka laiks ir dārga Dieva dāvana.
Drīz zvani vēstīs, 2017. gads pagājis, 2018. gads ir klāt! Vai līdzi dziedās apsniegotās dzimtenes kapsētas zvans? Droši, ka tas ik pa laikam zvanīts, brīdinot par tuvojošajām vētrām, vai citreiz gavilējot, prieka ziņas vēstot - varbūt 1918. gada 18. novembrī? Vai 1991. gada liktenīgajās dienās? Kaut tas zvanītu 2018. gada 18. novembrī līdz ar visiem dievnama zvaniem Latvijā un ārpus tās!
Ne jau bez cilvēkiem tas notiks! Tādēļ paldies jau tagad katram, kas zvanus zvanīs, vai visu gadu visdažādākos veidos kalpos Dievam par godu un līdzcilvēkiem par svētību!! Par ļoti uzticīgu kalpošanu īpaši pateicos LELBĀL Virsvaldei, manai mīļai Milvoku draudzei un priekšniecei Sandrai Kalvei, manai asistentei Tijai un savai ģimenei.
LELBĀL Virsvaldes un savā vārdā no sirds novēlu skaistus, mīlestības un cerības pilnus Kristus piedzimšanas Svētkus un Dieva svētītu un iedvesmotu 2018. gadu! Viņš lai pasargā un svētī Latviju un visu pasauli ar mieru un taisnību un laba prāta cilvēkiem!
Kas tumsā paliks, zvanus neizdzirdīs
Šai vakarā, kad nāc Tu gaišu liegs?
Nāc, sveces aizdedzini, aizdedz sirdis,
Tu svētais Bēŗns, Tu dievišķīgais prieks!
Kristus mīlestībā
+ Lauma
Publicēts 09|12|2017
Arch. Lauma Zušēvica
PAZIŅOJUMS