Dažas pārdomas par sieviešu ordināciju
Sievietes – pirmās Jēzus augšāmcelšanās lieciniecesBet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis." Iznākušas no kapa tās metās bēgt prom, tās trīcēja un bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās. (Marka ev. 16,7-8) (Bībeles teksti, ja ne citādi minēti, ir no jaunā Bībeles 2012. gada tulkojuma)
Pats galvenais notikums, uz ko es balstu savu viedokli par sieviešu ordināciju, ir Jēzus augšāmcelšanās.
Visos evaņģēlijos sievas kā pirmās saņem eņģeļa vēstījumu. Kāpēc tā? Kāpēc ne kāds cits no mācekļiem? Te ir interesanta lieta. Šīs pašas sievas bija tās, kas no attāluma vēroja Jēzus krustā sišanu. Viņas vienīgās bija palikušas kopā ar Jēzu, kad visi pārējie bija "aizlaidušies" un pametuši Jēzu vienu. Jāņa evaņģēlijā vienīgi vārdā nenosauktais māceklis, ko Jēzus mīlēja, ir pie krusta un arī pēc tam pie kapa kopā ar Pēteri. Iemesls, kāpēc šīs sievietes tā rīkojās, bija tas, ka viņas Jēzu mīlēja, un, lai arī nespēdamas mainīt notiekošo, vismaz gribēja būt Viņa tuvumā.
[...]
Tieši viņas ir arī pirmās pie Jēzus kapa, lai parādītu Viņam pēdējo cieņu. Izrādās, ka šīs sievas vienīgās bija Jēzum uzticīgas, - līdz galam un līdz jaunam sākumam. No eņģeļa sievas saņem uzdevumu, dot tālāk Jēzus mācekļiem ziņu, ka Viņš ir augšāmcēlies. Tas ir aicinājums sludināt evaņģēliju, labo vēsti, vīriešiem, kas ir iebaidīti, vīlušies sevī un Dievā. Mateja evaņģēlijā 28. nod. pats Jēzus viņas aicina: “Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs."
Jāņa evaņģēlijā mēs lasām, ka augšāmceltais Jēzus trīs reizes jautā Pēterim: “Vai tu mani mīli?” Kāpēc tas ir tik svarīgi, ka Pēteris Jēzu mīl? Varbūt, ka tikai tā viņš spēj pazīt Jēzu un liecināt par Viņu? Tas, ka Jēzus uztic Pēterim ganīt savas avis, ir tikai un vienīgi pateicoties tam, ka Jēzus piedod Pētera neuzticību un ļauj viņam sākt no jauna. Tāpēc tas, ka Pēterim un pārējiem mācekļiem tiek uzticēta evaņģēlija vēsts, ir tikai un vienīgi pateicoties Dieva žēlastībai. Tas nav nekāds īpašs vīriešu nopelns, viņu pārākums vai kaut kas tamlīdzīgs.
Tas pats arī attiecās uz sakramentu pārvaldīšanu. Kad Jēzus kopā ar tiem divpadsmit svinēja Svēto Vakarēdienu, tad patiešām evaņģēlijos nav minēta neviena sieviete. Divpadsmit mācekļi simbolizē divpadsmit ciltis, atjaunoto jūdu tautu. Tomēr nekur nav teikts, ka sievietes nedrīkst pārvaldīt Svēto Vakarēdienu. Ja mēs izvirzām kā galveno kritēriju dzimumu, tad var jautāt, kāpēc nevar būt runa arī par tautību, jo visi, kas tur piedalījās bija jūdi. Dievgalds ir saistīts ar Pashā mielastu, kas bija ģimenes svētki. Tas nav priesteru uzdevums templī, kas upurē Dievam. Luters kritizēja katoļu mācību, ka priesteris upurē no jauna Kristus miesu, lai panāktu grēku piedošanu, noliedzot to, ka Kristus reiz pa visām reizem ir miris par mums toreiz Golgatā. Romas katoļu baznīcas hierarhija balstās uz apustulisko sukcesiju, ka Kristus ir pilnvarojis Pēteri un pārējos 12 apustuļus, kas ar roku uzlikšanu nodod tālāk šo pilnvaru bīskapiem. Tur sievietēm nav vietas. Luterāņu izpratnē šī sukcesija vispirms izpaužas kā uzticēšanās apustuļu mācībai, ordinācija, atšķirībā no katoļiem, nav sakraments. Pēc būtības visi, kas ir kristīti, ir arī priesteri. Luters saka: “Tāpēc visi kristīgie vīri ir priesteri, visas kristīgās sievietes priesterienes, gan jauni, gan veci, gan kungs, gan kalps, gan kundze, gan kalpone, skoloti vai neskoloti. Šeit nav atšķirības, ja vien ticība nav dalīta.” (sk. Juris Cālītis, Vispārējā priesterība, Ordinācija un Bībele, Ceļš, 2006, 18.lpp.)
Marka evaņģēlijs beidzās ar vārdiem, ka sievietes, pārnākdamas no kapa, nesaka nevienam neko, jo viņas baidījās. No kā viņas baidījās? Tāpēc, ka tās bija piedzīvojušās kaut ko ārkārtēju, saskārušās ar dievišķo realitāti? Vai arī viņas baidījās no vīriešiem, kas viņas uzskatītu par jukušām? Mēs to nezinām. Šodien daudzas sievietes baidās būt par mācītājām, zinādamas, ka būs jāsaskaras ar milzīgu pretestību, aprunāšanu un neuzticību. Tā vietā, lai nosodītu viņas un aizliegtu būt par mācītājām, viņas vajadzētu atbalstīt un iedrošināt.
Apustulis Pāvils
Pievēršamies apustulim Pāvilam. Pie viņa mēs varam atrast vecāko liecību par Jēzus augšāmcelšanos, kas ir 1. Kor. vēstulē 15. nod.:
3 Vispirms es jums nodevu to, ko pats esmu saņēmis: Kristus mira par mūsu grēkiem, pēc Rakstiem, 4 un tika guldīts kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, pēc Rakstiem, 5 un parādījās Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit, 6 pēc tam parādījās vienlaikus vairāk nekā piecsimt brāļiem, no kuriem lielākā daļa vēl ir dzīvi, bet daži jau aizmiguši, 7 pēc tam parādījās Jēkabam, pēc tam visiem apustuļiem, 8 un kā vispēdējam viņš pārādījās man kā tādam priekšlaicīgi dzimušam.
Šeit sievietes netiek pieminētas. To var skaidrot dažādi. Varbūt, ka vārds “brāļi” iekļāva arī sievietes, visus, kas ir patiesi kristieši, varbūt, ka Pāvils tā kā visa toreizējā sabiedrība neuzskatīja sievietes par uzticamām lieciniecēm. Piemēram, tiesā sievietes liecība nebija derīga. Vēl viena lieta šeit ir svarīga. Mēs redzam, ka Pāvils min atsevišķi Kēfu, tas ir Pēteri, un tos divpadsmit, bet pēc tam vēlreiz atsevišķi izceļ apustuļus. Tātad par apustuļiem skaitījās arī citi, ne tikai tie divpadsmit. Arī pats Pāvils bija apustulis ārpus kārtas.
Viens arguments pret sieviešu ordināciju ir uzskats, ka Jaunā Derībā tikai vīrieši ir iecelti par apustuļiem. Tomēr Rom. vēstulē ir atrodama viena ļoti interesanta vieta, ko viegli var nepamanīt. Rom. 16,7 mēs lasām:
7 Sveicinait Androniku un Jūniju, manus ciltsbrāļus un cietuma biedrus, kas ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem un jau pirms manis bijuši Kristū. (Rom. 16,7 - vecais tulkojums)
7 Sveiciniet Andronīku un Jūniju, manus radiniekus un manus cietuma biedrus, kas pazīstami pie apustuļiem un jau pirms manis bija nodevušies Kristum. (Rom. 16,7 -jaunais tulkojums)
Vecā tulkojumā izskatās, ka Androniks un Jūnijs abi divi ir vīrieši – ciltsbrāļi, kas abi ir ievērojami apustuļi. Jaunā tulkojumā viņi abi tiek apzīmēti kā radinieki, kas pazīstami pie apustuļiem. Kāpēc tā? Izrādās, ka visā antīkajā literatūrā nav atrodams vīriešu vārds “Jūnijs”. Ir tikai sieviešu dzimtas vārds “Jūnija”. Kādreiz pietiek ar akcenta pārbīdi, lai mainītu vārda jēgu. Tā arī šeit ir noticis. Izrādās, ka 13. gadsimta beigās teologs vārdā Egīdijs centās pamatot pāvesta Bonifācu VIII naidīgo attieksmi pret sievietēm, - piem. mūķenēm tika aizliegta mācīšana, un viņas tika piespiestas dzīvot klosteros aiz slēgtām durvīm. Tā Egidījs pārvērta sievieti Jūniju par vīrieti Jūniju. Jaunā tulkojumā tas vairs nav redzams, toties tiek apšaubīts, ka viņa ir bijusi apustule, viņa tagad ir tikai pazīstama pie apustuļiem. Šeit mēs redzam, kā ideoloģisks uzstādījums ietekmē tulkošanas darbu. (sk. Patrick Mead, Who killed Junia? http://juniaproject.com/who-killed-junia-part-two/)
Kāds bija apustuļu uzdevums? Apustuļi bija iecelti no Dieva (2. Kor. 12,12), brīnumdarītāji (Apd. 2,43), Jēzus augšāmcelšanās liecinieki (Apd. 4,33), draudžu dibinātāji un vadītāji (Apd. 4,37 un 15,4ff, 1. Kor. 12,28), sludinātāji (1. Tim. 2,7 un 2. Tim. 1,11), skolotāji (2. Peter 3,2; Jūd. 17, Apd. 2,42), mācekļi (Ef.. 4,12-13) un draudzes finanšu uzraugi (Apd. 4:34-37). Ordinēts mācītāja amats tajā laikā vēl nepastāvēja.
Aizliegums sievietēm runāt dievkalpojumā 1. Kor. vēstulē
26 Ko tad darīt, brāļi? Ikreiz, kad jūs sanākat un katram ir vai nu kāda dziesma, vai mācība, vai atklāsme, vai runāšana mēlēs, vai tulkojums, viss lai notiek draudzes celšanai. 27 Ja arī kādi grib runāt mēlēs, lai runā divi vai, lielākais, trīs un pēc kārtas un viens lai tulko. 28 Bet, ja draudzē nav tulka, lai tie klusē – lai runā sev un Dievam. 29 Bet tie, kas pravieto, lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. 30 Bet, ja kādam, kas tur sēd, nāktu atklāsme, tad iepriekšējais lai apklust. 31 Jo jūs taču spējat pravietot viens aiz otra, lai visi varētu mācīties un saņemt uzmundrinājumu. 32 Praviešu gari praviešus klausa. 33 Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. Kā tas parasts visās svēto draudzēs, 34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. 35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. 36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? 37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. 38 Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts. 39 Tad nu, brāļi, tiecieties pravietot un neliedziet runāt mēlēs! 40 Tomēr viss lai notiek piedienīgi un kārtīgi. (1. Kor. 14,26-35)
Vispirms daži vārdi par vēsturisko kontekstu. Grieķu sabiedrībā publiski runāt un uzstāties drīkstēja tikai pilsoņi. Vergiem, sievietēm un svešiniekiem nebija ļauts runāt sabiedrīskos pasākumos, tai skaitā kultiskos. Cilvēks, kas zaudēja tiesības runāt, jutās kā vergs. (sk. Fredrickson, D., Free Speech in Pauline Political Theology http://wordandworld.luthersem.edu/content/pdfs/12-4_Economics/12-4_Fredrickson.pdf)
Jautājums ir pamatots, kā apustulis Pāvils uz to skatījās, vai viņa acīs sievietes un vergi joprojām bija nepilnīgi cilvēki. 1. Kor. vēst. no 12.-14. nod. viņš runā par kārtību toreizējos dievkalpojumos. Šis jautājums pacēlās tāpēc, ka, runājot mēlēs, kāds bija apzīmējis Kristu par sātanu. Pāvils pieprasa, ka gadījumos, ja kāds runā mēlēs, ir nepieciešama arī tulkošana, - galvenais, lai visa draudze tiktu celta. Nobeidzot, viņš, starp citu, arī saka, lai sievas draudzē klusē, kā tas parasts visās draudzēs un kā bauslība to pieprasa. Šeit vispirms ir jājautā, ko nozīmē “viņām nav ļauts runāt”? Skatoties kontekstā ar nākamo pantu, izriet, ka šī runāšana bija saistīta ar to, ka viņas kaut ko dievkalpojumā nesaprata. Tā rezultātā viņas sāka savā starpā runāties vai pļāpāt un traucēja dievkalpojumu. Tāpēc Pāvils aicina viņas apspriest šīs lietas mājās, jautājot saviem vīriem. Te ir arī jāpasaka, ka sievietes toreiz parasti nebija izglītotas, jo nebija iespēja iet kādā skolā. Par klusēšanu mēs neko nevaram atrast Vecā Derībā, vienīgi par paklausību. Ja tomēr uzskata, ka sievietēm vispār ir jāklusē dievkalpojumos, tad tās nedrīkstētu ne dziedāt, ne lūgt, ne lasīt Bībeli. (sk. Tālivaldis Ivars Šmits, Daži pārprasti Bībeles panti, rakstu krājumā 'Ej un saki', 1995.g., 102.-103.lpp.)
Tad arī būtu jāizskaidro, kāpēc Pāvils 11. nodaļā piemin, ka sievietes lūdz Dievu vai runā kā pravietes: 4 Katrs vīrs, kas Dievu lūdz vai runā kā pravietis ar apsegtu galvu, apkauno savu galvu. 5 Bet katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai, jo tā ir tāpat kā apcirpta. (1.Kor. 11,4-5)
Kārtība dievkalpojumā ir nepieciešama, lai draudze varētu attīstīties un augt, nevis lai pakļautu sievas saviem vīriem.
Vēl ir dzirdēts apgalvojums, ka Pāvils 37. pantā pamato aizliegumu sievietēm runāt dievkalpojumā, ka tā esot Jēzus pavēle. Konteksts tomēr norāda uz ko citu. 37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Pāvils 14. nod. pēdējos pantos apkopo savas galvenās domas par visu šo sadaļu, kas sniedzas no 12.-14. nod. Viņš lieto vārdu “to” daudzskaitlī, tātad tas nevar attiekties tikai uz vienu norādījumu par sievietes lomu dievkalpojumā. Visticamāk, ka Pāvils šeit atsaucās uz Jēzus pavēli mīlēt viens otru. 39.-40. pantā Pāvils secina, ka tāpēc, tas ir pamatojoties uz Jēzus pavēli, pravietošana un runāšana mēlēs lai notiek piedienīgi un kārtīgi. (sk. Christian Stettler, «The 'Command of the Lord' in 1 Cor 14,37 – a Saying of Jesus?», BSW (Biblical studies on the Web) Vol. 87 (2006) 42-51.lpp. http://www.bsw.org/biblica/vol-87-2006/the-command-of-the-lord-in-1-cor-14-37-a-sayingof-jesus/92/article-p51.html)
Aizliegums sievai mācīt vīru 1. Tim. vēstulē
8 Es gribu, lai vīri visur lūgtu, paceldami šķīstas rokas, bez dusmām un ķildošanās. 9 Tāpat arī sievas, piedienīgi tērptas, lai rotājas ar biklumu un pieticību, nevis krāšņām matu rotām, zeltu un pērlēm vai dārgām drānām, 10 un ar krietniem darbiem, kā pieklājas sievām, kas solījušās dzīvot dievbijīgi. 11 Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. 12 Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā (“bet viņai jāturas klusībā” - vecais tulkojums) 13 Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. 14 Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva, viņa izdarīja pārkāpumu. 15 Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā, un svētumā. Šie vārdi ir uzticami. (1. Tim. 2,8-15)
Es šeit neapspriedīšu Jaunās Derības pētniecībā valdošo uzskatu, ka vēstules Timotejam un Titam ir rakstītas krietnu laiku pēc Pāvila nāves. Pieņemam, ka Pāvils ir šo vēstuļu autors. Ko sieviešu ordinācijas pretinieki parasti skaļi nesaka, ir, ka viņu uzskats par sievietes lomu sabiedrībā ir ļoti patriarhāls un diskriminējošs. Viena daļa saprot šo rakstu vietu no 1. Tim. vēstules 2. nodaļas kā vispārēju aizliegumu sievām mācīt vīrus vai valdīt pār viņiem. Tad nav vairs tālu, ka apšaubām iespēju sievietei kļūt par mūsu valsts prezidenti vai būt par skolotāju. “Lai tās sievietes paliek mājās un audzina bērnus!” Citi atkal uzskata, ka šeit ir runa tieši par evaņģēlija sludināšanu, lai gan vārds “didaskein” nozīmē vispārīgi “mācīt”.
Tomēr šo tekstu var saprast arī savādāk, ja centrā liek 11. pantu: Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. Tātad sievām ir tiesības mācīties mierā, bez tā, ka kāds viņas traucē. Pilnīgā paklausībā – te ir jautājums kam? Vai vīriem? Tas šeit nav teikts. Tikpat labi tas var būt Dievam vai evaņģēlijam. Ja tas ir tā, tad aizliegums mācīt vīru vai valdīt pār viņu, ir domāts kā aizliegums ņemt virskundzību pār vīriešiem, visu zinot labāk.
Šeit ir svarīgs vēsturiskais konteksts. Vēstule ir rakstīta Pāvila palīgam Timotejam, kas tajā laikā uzturējās Efezā. Efeza bija lielpilsēta, kas bija slavena ar savu milzīgo pagānu templi par godu dievietei Artemīdai. Šajā templī kalpoja tikai priesterienes. Ja to ņem vērā, tad kļūst saprotamāk, kāpēc vēstules autors nevēlās radīt iespaidu, ka kristieši taisās izveidot kultu, kur sievietes valda pār vīriešiem.
Vēstules autors to pamato ar atsauci uz radīšanas stāstu, ka Ādams bija pirmais, ko Dievs radīja, un ka tieši Ieva bija vainīga grēkā krišanā. Ievas pārkāpums notika ne tāpēc, ka viņa bija kaut kādā veidā nepilnīgāka kā Ādams, bet savas nezināšanas un neizglītotības dēļ. Tieši tāpēc viņai ir jāļauj mācīties. (sk. N.T. Wright, Women’s Service in the Church: The Biblical Basis, http://ntwrightpage.com/Wright_Women_Service_Church.htm)
Jauna dzīve Kristū
Augšāmcelšanās stāstā mēs redzējām, ka tieši vīrieši pameta Jēzu, bet sievietes turējās pie Viņa, līdz pašam pēdējam. Jēzus augšāmcelšanās ir uzvara pār grēka varu. Ticībā mēs esam taisnoti, atpestīti no tiem spēkiem, kas mūs šķir no Dieva. Tātad šeit atklājas cilvēka sākotnējā būtība, pirms grēkā krišanas stāvoklis, daļa no paradīzes, Dieva valstības. Te vairs nav runa par Ādama vai Ievas grēku, bet par piedošanu un mīlestību. Pāvils to apraksta ar vārdiem:
26 Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, 27 jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. 28 Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. 29 Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma. (Gal. 3,26-29)
Līdz šai dienai ortodoksālie jūdi rīta lūgšanā sinagogā pateicās, ka viņi nav piedzimuši par pagānu, sievieti vai vergu. Pāvilam ir pavisam cits skatījums. Viņš Galatiešiem skaidro, ka tiem vairs nav jābūt zem bauslības, nav jābūt apgraizītiem, nav jānošķiras no pagāniem ēdienu reizēs, nav jāievēro īpašas dienas un svētkus. Pateicoties ticībai uz Jēzu Kristu, kristieši vairs nav pakļauti bauslībai. Viņu dzīvē ienāk plašums un brīvība, kas balstās Kristus mīlestībā, nevis tradīcijā un sabiedrības normās.
No Pāvila vārdiem izriet jautājums, cik tālu mūsu ticība Kristum mūs pārveido. Vai tā ir tikai garīga lieta, vai tā arī iemiesojās dzīvē. Šeit ir runa par to, kas mēs esam, no trim dažādiem skata punktiem. Pirmais ir par tautību. “Tur nav ne jūda, ne grieķa ...” Šī robeža krita ļoti ātri pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, kad kristiešu misionāri drīz vien sāka sludināt arī cittautiešiem, ne tikai jūdiem. Otrā robeža runā par kristiešu sociāliekonomisko stāvokli: “Tur nav ne verga, ne brīvā ...” Pāvils mācīja vergus paciesties un pieņemt savu stāvokli. Jaunā Derībā kopumā nav atrodama neviena vieta, kur tiek kritizēta verdzība. Tikai 19. gadsimtā, pēc necilvēcīgās Āfrikas tautu paverdzināšanas, to atzina par nekristīgu rīcību. Kaut kā neesmu dzirdējis, ka kāds taisās atjaunot verdzību, pamatojoties uz to, ka Bībelē tā nav aizliegta. Trešo robežu, kas iezīmē attiecības starp dzimumiem, mēs, acīm redzot, joprojām neesam pārvarējuši. “Te vairs nav vīrietis un sieviete, .....” Šis pants nenozīmē, ka vīrieši un sievietes ir identiskas būtnes. Protams, dzimuma atšķirības paliek. Tomēr - ja esam kristīti un ietērpti Kristū, mēs nevaram vienkārši pārņemt tās normas un noteikumus, kas atspoguļo zināmu vēsturisku laiku un ir radušās patriarhālā sabiedrībā. Jaunā dzīve Kristū ir ļoti trausla, mēs visu laiku dzīvojam ar kārdinājumu iekrist vecās domāšanas struktūrās vai pakļauties laika garam. Aizliegums sievietēm sludināt ir aicinājums no vecās grēcīgās pasaules, kas mūs tur savās važās. Šeit atklājas mūsu pašu cietsirdība, mūsu sirds šaurums, mūsu nespēja atvadīties no stereotipiem un aizspriedumiem, kas izpaužas likumdošanā, darba attiecībās, izglītībā, attieksmē. Tā rezultātā mēs vēlamies ierobežot un kontrolēt Svēto Garu, neļaujam Viņa dāvanām izpausties.
Jēzus, sludinādams Dieva valstību, centās saviem līdzcilvēkiem atvērt acis, ka Dieva žēlastība ir plašāka kā mūsu šaurās sirdis to iedomājās. Būsim pateicīgi par katru vīrieti un katru sievieti, kas sludina evaņģēliju, kas Dieva žēlastībā spēj mīlēt Jēzu un dot šo pieredzi tālāk citiem.
Publicēts 29|10|2015
Māc. Mārtiņš Urdze
LŪGŠANA PĻAUJAS SVĒTKIEM
Vissvētais Dievs, reiz viens tavs bērns mācīja:Zeme ir piepildīta ar debesīm,
Un katrs parasts krūms ar Dieva uguni,
Bet tikai tas, kurš redz,
Novelk kurpes...
Mēs noliecam galvas Tavā priekšā, kas esi visu radītājs un lūdzam Tevi,
[...]Gādā Kungs mums gudrību vienmēr lūgt, lai pa Taviem ceļiem un ne pa mūsējiem, norit mūsu dzīves ceļš. Sagādā gudrību lūgt, lai Tev vienmēr piederētu mūsu sirdis, dzīvē un miršanā, pārpilnībā un trūkumā, priekos un bēdās. Tik tā mums atklāsies spēks Tev pateikties par visu! Jo patiesi ir vārdi, ko Tu devi savam kalpam un kas liecina: ka tiem, kas mīl Tevi, visuvareno Radītāju, Pestītāju un Svētdarītāju, visas lietas nāk par labu! Pļaujas svētkos un katru dienu, māci mums lūgt tikai pēc dienišķās maizes šai dienai, lai nepietrūktu citiem, kas izsalkuši. Paēdini tos un ne tikai ar dienišķo maizi, bet ar to, kas nākusi no debesīm un sevī ietver mūžīgo dzīvību. Tā Tavs Dēls, mūsu Pestītājs mums ir liecinājis caur saviem mūžīgi patiesiem vārdiem: “ES ESMU dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvo mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” (Jņ. 6:51)
Dāvini mums drosmi Tavu vārdu sēklas sēt tuvumā un tālumā, lai katrs zinātu par Tavu žēlastību un ceļu pie Tevis. Iedrošini mūs uzņemties lielāku atbildību pret dabu, lai laukos varētu augt tas, kas nes dzīvību. Iedrošini mūs uzņemties lielāku atbildību pret līdzcilvēkiem, pret nākamām paaudzēm, lai patiesi mēs neizšķērdētu Tavas dāvanas, tos zemes augļus, ko tikai Tu spēj vairot.
Mēs pateicamies. No sirds un patiesi – Tavas dāvanas ir neizskaitāmas. Tavs radošais un dziedinošais spēks neizmērojams. Stiprini ģimenes, lai pie galda kopā sanākot, tās atcerētos Tev pateikties gan tad, kad pļauja bagātīga, gan tad, kā knapi ko ievākt šķūņos. Tava žēlastība nekad nebeidzas, vairo ticību ticēt Tev!
Jēzu, Tu Dieva Dēls, Tu esi svēts, bet Tu zini, ko nozīmē būt bez savām mājām. Mēs ticam, arī Tava sirds iežēlojās par bēgļu tūkstošu tūkstošiem. Esi klāt, atver sirdis, kas būtu gatavi atvērt mājas durvis un palīdzēt atrast patvērumu un atjaunot nākotnes cerību. Stāvi klāt viņiem, kā reiz mums latviešiem un paēdini dvēseles ar visu, kas nes mieru un stirpinājumu.
Kungs, Svētī to darbu, ko dara Tava Baznīca un katrs draudzes loceklis, lai reiz mēs nestu labu un svētīgu ražu, Tev par godu un citiem par svētību. Tad nebūs jānožēlo to, ko neesam paveikuši, tad būs tik par ko pateikties, jo būsim sapratuši – itin nekas mums nepieder – visu aizņemamies no Tevis. Palīdzi tā dzīvot, ka dēļ mums nepazustu tas, ko esi mums uzticējis un, ka reiz mēs Tev varētu atdot atpakaļ to, ko esam aizņēmušies no Tevis – labā kārtībā. Gan šeit, gan dzimtenē Latvijā un tik lielu nemieru pilnā pasaulē. Paldies, Tēvs, ka Tu to tik ļoti mīlēji, ka tai devi savu vienpiedzimušo Dēlu, Jēzu, lai patiesi neviens, kas tic Viņam nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība!
To visu lūdzam ar pateicības un pazemības, ar dievbijības un izbrīna pilnām sirdīm Jēzus Kristus vārdā.
Āmen.
+Lauma
Publicēts 30|09|2015
Archib. Lauma Zušēvica
LELBA — iesākumā un 40 gados.
Latviešu ev. lut. draudzes Amerikā pastāv jau kopš 19. gadsimta beigām, kad izceļotāji no Latvijas veidoja draudzes Ņujorkā, Bostonā, Baltimorā, Filadelfijā, Čikāgā, Klīvlandē, San Francisco un Linkolna pagastā, Viskonsinā, lai lūgtu Dievu savā dzimtajā valodā. Pirmās draudzes organizēja un periodiski apmeklēja igauņu izcelsmes mācītājs Hans Rebane, bet diekalpojumus un garīgo aprūpi veica pašu izvēlēti draudzes locekļi. [...]Kad 20. gadsimta vidū no Eiropas bēgļu nometnēm ASV un Kanadā ieplūda tūkstoši latviešu bēgļu, tie neilgā laikā pievienojās jau pastāvošajām draudzēm, kā arī dibināja jaunas latviešu draudzes, kur tādu vēl nebija. Ieceļotāju vidū bija arī lielāks skaits lutrerāņu mācītāji un, izvēloties garīgo vadītāju, draudzēm bija plaša izvēle starp kandidātiem.
Vecākās latviešu draudzes bija saistītas ar vietējās zemes luterāņu Sinodēm, galvenokārt ar Lutheran Church – Missouri Sinodi, un vairākas jaundibinātās pievienojās United Lutheran Church in America, American Lutheran Church vai Augustana Sinodēm, kuŗu draudzes bija devušas galvojumus daudziem jaunieceļotājiem no Vācijas bēgļu nometnēm. Tomēr vairākas jaundibinātās draudzes darbojās neatkarīgi un juridiski piederēja Latvijas ev. lut. Baznīcai Trimdā.
Drīz vien sākās centieni apvienot izkaisītās latviešu draudzes zem Baznīcas Virsvaldes jumta, reizē paturot noteiktu draudžu neatkarību, atbilstoši vietējās vides apstākļiem. 1958. gadā, mācītāja Kārļa Kundziņa vadībā, izveidojās Latviešu ev. lut. draudžu apvienība Amerikā (LELDAA), kuŗas darbības noteikumi pamatojās uz Latvijas ev. lut. Baznīcas 1928. gada Satversmi. LELDAA inkorporācija notika Ņujorkas pavalstī 1959. gada 17. janvārī un tās pirmajā Pārvaldē kalpoja Bruno Albāts, Pēteris Eglītis, Voldemārs Gobiņš, Alberts Ozols, Karl Karusa, Armīns Rūsis un Charles Stankevitz.
LELDAA uzņēma visas latviešu luterāņu draudzes ar vienādām tiesībām, neatkarīgi no piederības vietējām Sinodēm. Vienīgā prasība bija, lai tās atzīst Latvijas ev. lut. Baznīcas (LELB) trimdā archibīskapu par savu garīgo vadītāju un, pēc iespējas, seko Baznīcas 1928. gada Satversmes noteikumiem.
Pēc vairāku gadu darbības radās doma draudžu apvienību pārveidot par Sinodi, tā radot stiprāku juridisku pamatu attiecībā uz īpašumtiesībām un mācītāju statusu Amerikas sabiedrībā. Izveidoja Satversmes komisiju un pirmais Amerikas latviešu ev. lut draudžu Sinodes satversmes projekts tika pieņemts 1972. gada 22. janvārī.
LELB ārpus Latvijas (LELBĀL) virsvaldes 1972. gada aprīļa sēdē Toronto, Kanadā, pieņēma atzinumu, ka “Visu Ziemeļamerikas latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienošanās vienā latviešu Sinodē, kā garīgā un nacionālā vienībā, būti vēlama”. Izstrādātais Sinodes satversmes projekts Virsvaldei bija pieņemams, jo tas noteica paredzētās Sinodes piederību LELBĀL, tās attiecības ar archibīskapu un LELBĀL virsvaldi un deva piemērotu tiesisko izkārtojumu draudžu sadarbībai ASV un Kanadā.
1975. gadā, pirmo latviešu Draudžu dienu laikā, Gaŗezerā notika LELDAA ģenerālsapulce, kuŗā latviešu garīdznieki un draudžu delegāti nolēma pārorganizēt LELDAA par Latviešu ev. lut. baznīcu Amerikā (LELBA). Ģenerālsapulcē apstiprināja LELBA Satversmi un ievēlēja pārvaldes un revīzijas komisijas locekļus. Dibināšanas gadā astoņdesmit septiņās LELBA draudzēs un dievkalpojumu kopās bija ap 28,200 locekļu, ko aprūpēja deviņdesmit deviņi garīdznieki. Administratīvi LELBA ir sadalīta četros apgabalos: ASV Austrumu (ieskaita trīs Arģentīnas, Brazīlijas un Venecuēlas draudzes), Rietumu, Vidienes un Kanadas, ko pārrauga apgabalu konferencēs ievēlētas pārvaldes un prāvesti.
Kā integrālu LELBĀL sastāvdaļu, LELBĀL archibīskaps pārstāv LELBA pie Pasaules luterāņu federācijas(PLF) un Pasaules Baznīcu domes (PBD), kā arī sadarbībā ar Baznīcu Latvijā (LELB). LELBA iekšējo darbību vada Sinodes uz trim gadiem ievēlēta pārvalde, kas sastāv no priekšnieka/ces (garīdznieka/ces), trim ordinētiem un trim neordinētiem locekļiem, un trim revizijas komisijas locekļiem. Sinodi jānotur ik pa trim gadiem.
Kopš dibināšanas, 40 gados LELBA ir daudz veikusi. Pie pārvaldes, vairāk vai mazāk sekmīgi ir kalpojušas vairākas darba nozares. Der paskaidrot, ka parasti visas nozares sastāv no vienas personas — nozares vadītāja, kurš/kuŗa reizēm pieaicina sev kādu palīgu un, ka gandrīz visi LELBA darbinieki ir darbojušies brīvprātīgi, ziedojot savu laiku un dažkārt arī līdzekļus.
Visilgāk darbojās Ārmisijas nozare, palīdzot ar līdzekļiem turpināt Annas Irbes iesākto misijas darbu Tamil-Nadu rajonā Indijā. Pēdējos gados atklājās vietējo misijas darbinieku paviršība un nekārtība ziedoto līdzekļu izlietošanā un ar 2014. gadu LELBA savu atbalstu misijai ir pārtraukusi.
Daudzus gadus pastāvēja LELBA Apgāds, kas rūpējās par teloģiskas literatūras un mūsu garīdznieku grāmatu publicēšanu. LELBA, caur Apgādu, izdeva arī mēnešrakstu kristīgās dzīves veicināšanai, “Ceļa Biedrs”.
1992. gadā Apgāds, sadarbībā ar Latvijas ev. lut. Baznīcu un Zviedrijas Baznīcas atbalstu izdeva Dziesmu grāmatu latviešiem tēvzemē un svešumā. Dziesmu grāmata, pirmo reizi vēsturē ar notīm, tika izdota 60,000 eksemplāros un tiek lietota gan Latvijas, gan ārpus Latvijas draudzēs. Dziesmu grāmata, ar labojumiem, piedzīvoja otro izdevumu 1995. gadā, kad oriģināli sarkanos vākus nomainīja ar melniem.
Grāmatu lasītāju un abonementu skaitam sarūkot, vispirms Apgāds un tad “Ceļa Biedrs” iegāja LELBA vēsturē kā savu laiku nokalpojuši.
Vēl Latvijas okupācijas gados aktīvi sāka darboties nozare “Palīdzība Latvijā”. Iesākumā gan slepenā ceļā ievedot Latvijā Bībeles, kā arī naudu Latvijas draudžu atbalstam. Pēc Latvijas brīvības atgūšanas izveidojās plaša LELBA draudžu sadarbība ar māsu draudzēm Latvijā, sniedzot tām garīgu un materiālu atbalstu. Palīdzot atjaunot LELB izdevniecību, LELBA iegādājās spiestuves iekārtu LELB avīzei Svētdienas Rīts un vairākus gadus atbalstīja avīzes izdošanu.
Gandrīz katras draudzes dzīvē neatsverama loma ir tās dāmu komitejai. Komiteju pārstāves ik pa trim gadiem ievēl LELBA dāmu komiteju referenti, draudžu komiteju darba koordinācijai.
Nozīmīgu darbu ir veikusi Evaņģelizācijas nozare. Tās darbība galvenokārt izpaudās Draudžu dienu rīkošanā. Sākot ar pirmajām Draudžu dienām 1975. gadā, Gaŗezerā, tās ir notikušas gandrīz katru otro gadu, no Atlantijas okeāna austrumos līdz Klusam okeānam rietumos un no Ontario provinces ziemeļos līdz saulainajai Floridai dienvidos. 2016. gadā notiks jau divdesmitās Draudžu dienas. Gadu tecējumā Draudžu dienu raksturs ir mainījies. Samazinoties garām lekciju sērijām ir radušās plašākas iespējas dalībnieku līdzdalībai. Kā piemēru var minēt labirinta gājienu, meditāciju, sakrālo deju, smieklu jogu un tamlīdzīgas nodarbības.
Teoloģijas nozare vairākkārt rīkoja Teoloģijas institūta kursus, kas bija būtiski jaunu diakonu sagatavošanai un ASV un Kanadas teoloģiskos seminārus beigušie garīdznieki kursos varēja apgūt Latvijas Baznīcas vēsturi. Kursus apmeklēja dalībnieki pat no Eiropas un Austrālijas. Nozare arī organizēja gadskārtējus seminārus un/vai teologu dienas — garīdznieku sanāksmes teoloģiska satura lekcijām, domu izmaiņai un sadraudzībai. Nozares vadītājs ir arī atbildīgs piedalīties jaunu LELBĀL garīdznieku pārbaudes kolokvijā.
Veco ļaužu aprūpes nozares darbu, kopš nozares pastāvēšanas, ir veikuši mācītāji Anita un Ivars Gaides, apmeklējot draudzes ar priekšlasījumiem, mūzikālu sniegumu un izdodot brošūras ar lūgšanām un dzeju.
LELDAA regulāri publicēja Apkārtrakstu ar informatīviem ziņojumiem. Ar LELBA dibināšanu radīja Informācijas nozari un Apkārtraksts guva jaunu formatu un nosaukumu: LELBA Ziņas, kas vēlākos gados iekļāva plašāku informāciju arī par notikumiem PLF, PBD un citās Baznīcās. Vairākus gadus publicēja Bībeles pantus ikdienas lasīšanai. Parādījās arī Redaktora sleja, kas pārdomām deva redaktora uzskatus par norisēm Baznīcā. Daudz gadus LELBA Ziņas saņēma visas LELBA draudzes, kā arī LELBĀL un LELB garīdznieki. Informācijas nozare arī rūpējās par Baznīcas dzīves notikumu aprakstiem publicēšanai latviešu laikrakstos ASV, Kanadā un Austrālijā. 2011. gadā, mainoties nozares vadībai, LELBA Ziņas tika atvietotas ar ziņojumiem LELBA mājaslapā.
Jau pirms LELBA dibināšanas, mācītājs un vēsturnieks Dr. Edgars Ķiploks sāka krāt informāciju par Latvijas dievnamiem, par Baznīcas darbu, draudzēm un garīdzniekiem, izveidojot LELBA archīvu. Pēc māc. Ķiploka nāves vairums sakrāto materiālu, pēc viņa norādījumiem, tika nosūtīti archīviem un bibliotēkām Latvijā, paturot LELBA archīvā tikai ar LELBA darbību, draudzēm un garīdzniekiem saistītos dokumentus, rakstus un publikācijas.
Jaunatnes nozare vairākkārt ir rīkojusi iesvētāmo jauniešu saietus un pēdējos gados organizējusi dažādus labdarības projektus Latvijā, ar šejienes un Latvijas jauniešu aktīvu līdzdalību.
Baznīcas liiturģijas un mūzikas nozare rūpējas par jaunu liturģisko materiālu sagatavošanu un ir atbildīga par lielāko LELBA notikumu dievkalpojumu izkārtojumu.
LELBA ir līdzdalībniece ar Amerikas ev. lut. Baznīcu un Mizūrī luterāņu Sinodi Luterāņu imigrantu un bēgļu palīdzības organizācijā LIRS, un piedalās kopējās ziedojumu akcijās ASV uzņemto bēgļu atbalstam. 1950-os gados LIRS palīdzēja lielākam skaitam latviešiem no bēgļu nometnēm ieceļot ASV. Tagad ir mūsu kārta atbalstīt šīs dienas patvēruma meklētājus ASV.
Namturības nozares vadītājs ir sniedzis priekšlasījumus par kristīgo namturību LELBA sanāksmēs un draudzēs.
Aizgājušajos 40 gados LELBA ir veikusi nozīmīgu darbu Amerikas latviešu luterāņu draudžu sadarbības un vienotības uzturēšanā, jaunu teologu sagatavošanā, reliģiskas literatūras izdevniecībā un garīgās dzīves veicināšanā, rūpējoties lai garīdznieki aktīvi piedalās latviešu vasaras skolās un nometnēs. Tas, un viss iepriekš minētais, ir atbilde ne reti dzirdētam jautājumam, pat no draudžu vadības locekļiem: “Kas ir LELBA un ko tā dara?”
Diemžēl, fakti un statistika rāda, ka LELBA darbība strauji sarūk. Šodien LELBA pārstāv vairs tikai piecdesmit asoņas draudzes un dievkalpojumu kopas, ko aprūpē četrdesmit četri garīdznieki/ces un vikāri/res, no kuŗiem četrpadsmit ir jau pāri 70 gadu vecumam. Aktuālo draudžu locekļu skaitu ir grūti prognozēt, jo pieejamie statistikas dati, draudžu neatsaucības dēļ, ir nepilnīgi un dažkārt maldinoši. Balstoties uz 2014 gada pārskatiem, draudžu iesvētīto locekļu kopskaits ir noslīdējis jau zem septiņiem tūkstošiem. Pie LELBA pastāv no testamentāriem novēlējumiem izveidotais Pastorālais fonds, kas kādu laiku spēs finansiāli palīdzēt dažiem garīdzniekiem un draudzēm, kas veicinās, bet tomēr nespēs uzturēt mazo draudžu darbību.
Tomer varam būt droši, ka kamēr pastāvēs draudzes, būs arī LELBA, jo mēs - draudžu locekļi un garīdznieki - esam LELBA.
Juris Pūliņš
LELBA archivārs
(2015.g. augustā)
Publicēts 30|08|2015
LELBA archivārs
Juris Pūliņš
Juris Pūliņš
LELBĀL virsvaldes plenārsēde Milvokos
Latvijas Evaņģēliski Lututeriskās Baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) virsvaldes plenārsēde notika ASV, Milvoku latviešu evaņģēliski luteriskās Sv.Trīsvienības draudzes dievnamā no 2015.gada 16. līdz 18.aprīlim un 20. aprīlī.
Saskaņā ar LELBĀL Darbības noteikumiem virsvalde ir LELBĀL gribas izpildītāja un pārraudzības iestāde. Tās locekļi ir archibīskaps, Latvijas Evanģēliski Luteriskās Baznīcas Amerikā (LELBA) pārvaldes priekšnieks un viņa laicīgais vietnieks, apgabalu prāvesti un viens laicīgais pārstāvis no katra apgabala. LEBĀL šobrīd veido astoņi apgabali jeb prāvestu iecirkņi: LELBA Austrumu apgabals (ieskaitot Dienvidameriku), LELBA Rietumu apgabals, LELBA Vidienes apgabals, LELBA Kanādas apgabals, Austrālijas Latviešu Evaņģēliski Luterisko Draudžu Apvienība, Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Lielbritānijā, Latviešu Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Vācijā, Latviešu Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Zviedrijā. LELBĀL sastavā darbojas draudzes arī Beļģijā, Nīderlandē, Dānijā, Norvēģijā, Krievijā un Latvijā. Virsvalde pieņem savus lēmumus plenārsēdē, kura tiek sasaukta reizi trijos gados. Šoreiz tā notika laikā, kas deva iespēju virsvaldes locekļiem piedalīties archibīskapes Laumas Zušēvicas konsekrācijas dievkalpojumā, tā apliecinot baznīcas pārstāvniecību no daudzajām zemēm un apgabaliem. Plenārsēžu darba seka allaž ir spraiga un piepildīta, kā tas bija arī šoreiz, kad bez pārrunām un lēmumu pieņemšanas, katra plenarsēdes darba diena iesākās un noslēdzās ar svētbrīžiem. Plenārsēdi pārmaiņus vadīja archib.emer. Elmārs Ernsts Rozītis, archib. Lauma Zušēvica un LELBA pārvaldes priekšnieka laicīgā vietniece Baiba Liepiņa, protokolēja laju pārstāve no Lielbritānijas Daira Vāvere.
Plenārsēdes sākuma daļa tika veltīta virsvaldes amata personu, zemju prāvestu, Rītdienas Fonda priekšsēža, kasiera un Revīzijas komisijas ziņojumiem.
Izskatot administratīvos jautājumus, plenārsēde, pec iepazīšanās ar Aizputes autonomās draudzes lūgumu uzņemt to LELBĀL, nolēma uzņemt šo draudzi LELBĀL sastāvā.
Nozīmīga vieta plenārsēdes darbā allaž tiek atvēlēta sarunām un diskusijām par attiecībām ar Latvijas Evaņģēliski Luterisko Baznīcu (LELB) un Latviju. Virsvalde pieņēma trīs rezolūcijas šajā jautājumā.
Pirmā rezolūcija ir LELB vadībai un draudzēm par LELB 16.Sinodes lēmumu saistībā ar plānotajiem grozījumiem LELB Satversmē, kas neparedz sieviešu ordināciju: LELBĀL Virsvaldes plenārsēde, 2015.gada 16.-20.aprīlī, izteic savas rūpes par iesniegto priekšlikumu, kas LELB Satversmē paredz maiņas Nr.38. 133.punktā. Ieteikums maiņām ir šāds: “Ordināciju var lūgt ikviens vīriešu kārtas pretendents, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītājs.”
Tik svarīgam jautājumam, kā dzimuma noteikšana ordinācijas iegūšanai, ir nepieciešamas teoloģiskas diskusijas, kas atļautu izteikt un uzklausīt dažādus viedokļus. Jau 2012.gada 17.februārī Sadarbības padomes sēdē Rīgā, LELB un LELBĀL vadība vienojās, ka tādām teoloģiskām pārrunām ir jānotiek. Mēs esam gatavi palīdzēt šīs diskusijas izkārtot.
Aicinām LELB vadību un draudžu locekļus uz dialogu par LELB Satversmes Nr.38. 133.pantu, kas tagadējā redakcijā skan šādi: “Ordināciju var lūgt ikviens, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatam.”
Otrajā rezolūcijā Virsvalde apliecina vienotību ar Latviju un tās tautu pašreizējā iespējamā apdraudējuma apstākļos: LELBĀL Virsvalde, savā plenārsēdē Milvokos 2015. g. 16. – 20. aprīlī, konstatējot Krievijas provokātīvo militāro darbību Ukrainā un destabilizācijas pasākumus Latvijā, vienojas ar kristīgām baznīcām un tautu Latvijā lūgšanās par Latvijas drošības un brīvības saglabāšanu.
Ar trešo rezolūciju Virsvalde vēlas uzlabot attiecības starp LELBĀL un LELB, atjaunojot Sadarbības padomes darbību: LELBĀL Virsvalde, savā 2015. gada plenārsēdē lūdz LELB Virsvaldei atjaunot LELBĀL un LELB Sadarbības padomes darbību, pieaicinot jaunus dalībniekus, kam ir kopējas draudžu un baznīcas intereses.
Virsvalde konstatēja, ka pašlaik Latvijā pie LELBĀL pieder gan ordinētas personas, gan draudzes (pieskaitāma arī Sanktpēterburgas draudze). Notika debates par iespējām izveidot prāvesta apgabalu Latvijā.
LELBĀL darbojas arī ekumeniskā laukā līdz ar savu dalību tādās organizācijās kā Pasaules Luterāņu Federācijā, Pasaules Baznīcu Padomē, Eiropas Baznīcu Konferencē un Eiropas Evaņģēlisko Baznīcu Kopībā. Īpaši piemināms ir pilntiesīgas līdzdalības statuss Porvoo baznīcu saimē, kas paver plašas sadarbības iespējas ar Anglikāņu baznīcu.
Viens no aktuālākajiem plenārsēdes jautājumiem bija par garīgo aprūpi vietās/zemēs, kur līdz šim vēl nav mūsu draudzes; jaunieceļotājiem, īpaši Rietumeiropā; izkaisītiem un grūti sasniedzamiem, arī Dienvidamerikā, Krievijā, Sibīrijā. Pēc archib. L.Zušēvicas ierosinājuma ir izveidots Misijas fonds, ar sākotnējo nolūku, ka tā līdzekļi izmantojami kā sēklas nauda baznīcas darbības nodrošināšanai vietās, kur ir liela jauniebraukušo tautiešu koncentrācija. Līdzekļus varētu izmantot arī ārkārtas situācijās. Plenārsēde pārrunāja mācību materiālu nepieciešamību jaunizveidotajās svētdienas skolās, iesvētību mācībām un kristībām. Šie materiāli vajadzīgi vietās, kur ir daudz jauniebraucēju. Palīdzību varētu sniegt LELBA Kristīgās audzināšanas nozare. Nepieciešams apzināt jau esošās grāmatas, kuras varētu izdot atkārtoti. Šiem nolūkiem varētu tikt lietoti līdzekļi no Misijas fonda.
2017.gadā atzīmēsim Reformācijas 500.gadskārtu. Plenārsēde pārrunāja, kā vienu no iespējamībām, ka draudžu locekļi varētu braukt uz Vitenbergu iepazīšanās braucienā, lai mācītos par luteriskajām saknēm. Prāv. Ilze Kuplēna-Ewart ierosināja draudzēm iestādīt ābeli, sekojot Lutera novēlējumam.
Plenārsēde ievēlēja un apstiprināja baznīcas virsvaldes prezidiju šādā sastāvā: prezidente - archib. L.Zušēvica, garīgais viceprezidents - prāv. Gunārs Lazdiņš, laicīgais viceprezidents- Pēteris Vīgants, sekretare - D.Vāvere, kasieris - Ivars Petrovskis, Eiropas pārstāve - prāv. Ieva Graufelde, Australijas pārstāvis - prāv. Dr. Jānis Priedkalns, LELBA laicīgā pārstāve - Baiba Liepiņa; revīzijas komisiju šādā sastāvā: Ingrīda Jansone, Uldis Pūliņš, māc. Tālis Rēdmanis; Rītdienas fonda amatpersonas: priekšsēdis - prāv.emer. Kārlis Žols, sekretārs - Ģirts Jātnieks, kasieris - I.Petrovskis.
Plenārsēde pieņēma lēmumu saistībā ar Archibīskapa nākotnes algas fonda darbību, uzdodot par pienākumu attiecīgām zemju pārvaldēm rūpēties, lai lēmums par Archibīskapa nākotnes algas fondu visās viņu draudzēs tiktu izpildīts.
Saistībā ar mācītāju izraudzīšanas procesu vakancēm LELBĀL draudzēs, virsvalde nolēma dibināt komisiju, kas iepazītos ar potenciāliem kandidātiem Latvijā kalpošanai LELBĀL draudzēs; pārbaudītu eventuālo kandidātu atbilstību; uzturētu aktuālu sarakstu no piemērotiem kandidātiem.
Plenārsēde pieņema rezolūciju “Par armēņu genocīda atzīmēšanu”: LELBĀL Virsvalde savā plenārsēdē Milvokos, 2015.gada 16.-20 aprīlī, izsaka atbalstu armēņu tautai un tās garīgai vadībai, pieminot armēņu genocīda simtgadi, ko atzīmēs Vašingtonā, 2015.gada 7.-9. maijā, arī svinīgā dievkalpojumā Vašingtonas Nacionālajā Katedrālē. To nosūtīs rakstiski Armenian Prelacy, New York.
Plenārsēde izteica pateicību māc. Dr.Sarmai Eglītei par sekmīgo archib. L.Zušēvicas konsekrācijas dievkalpojuma izkārtojumu. Izteica pateicību arī par LELBA Vidienes apgabala veltījumu archib. L.Zušēvicas konsekrācijai: dziesmu “Nebīsties! Tev saka Jēzus”, konkursā izraudzītā Viļa Kolma meldija, nosaukta: Lauma. Māc. Dr. S.Eglīte lūdza aicināt ziedot bibliotēkai “Gaismas pils” Latvijā garīgās mūzikas materiālus.
Plenārsēde vienbalsīgi nolema piešķirt archib. E.E.Rozītim archibīskapa emeritus statusu, kā arī atbalstīja ierosinājumu piešķirt archib. emer. E.E. Rozītim īpašu krusta zīmi ar bīskapa zižļa attēlu, kā pateicības un talākās sadarbības apliecinājumu.
Plenārsēde pieņema rezolūciju “Par pateicības izteikšanu Milvoku latviešu ev.lut. Sv. Trīsvienības draudzei”: LELBĀL Virsvalde izsaka vislielāko pateicību Milvoku latviešu evaņģēliski luteriskās Sv.Trīsvienības draudzei, mācītājai, draudzes priekšniecei, dāmu komitejas priekšniecei un darbiniekiem par izcilo un sirsnīgo uzņemšanu plenārsēdes laikā.
Pirmajā rindā no kreisās: Prezidija laicīgais viceprezidents (līdz 20.04.2015) Dr. Juris Cilnis, prezidija garīgais viceprezidents (no 20.04.2015) prāv.Gunārs Lazdiņš, prezidija locekle Baiba Liepiņa, prezidija Eiropas pārstāve prāv.Ieva Graufelde, Amerikas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Viskonsīnas Dienvid-Centrālās sinodes bīskape Mary Froiland, archib. Lauma Zušēvica, Pasaules Luterāņu Federācijas centra Vitenbergā, Vācijā, direktors, mācītājs Hans.W.Kasch, Pasaules Luterāņu Federācijas Vācijas nacionālās Komitejas vadošais direktors, oberkirshenrat Norbert Dencke, Virtembergas (Württemberg) Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas, Vacijā, Misijas, ekumēnisma un baznīcas attīstības departamenta direktors, kirchenrat Klaus Rieth.
Otrajā rindā no kreisās: Īrijas anglikāņu baznīcas Dublinas archibīskaps Michael Jackson, Vācijas Evaņģēliskās Baznīcas Latvijā mācītājs Markus Schoch, Zviedrijas luteriskās baznīcas Upsalas bīskaps Ragnar Persenius, archib.emer. Elmārs Ernsts Rozītis, prezidija sekretārs (līdz 20.04.2015.) prāv. Dr. Andris Abakuks, prezidija Austrālijas pārstāvis prāv. Dr. Jānis Priedkalns, prezidija kasieris Ivars Petrovskis.
Publicēts 13|07|2015
LELBĀL sekretāre
Daira Vāvere
Daira Vāvere
Priecīgus Trīsvienības svētkus!
Sv. Franciska lūgšana, rakstīta 1220. gadā, to tulkoja māc. Ilze Larsen, vidienes apgabala garīgā vadītāja vietas izpildītāja.[...]
Visuvarenais, mūžīgais,
Taisnais un žēlīgais Dievs,
Dod mums Tava vārda dēļ darīt tikai to,
Ko mēs zinām Tu gribi, lai darām,
Un vienmēr gribēt darīt to, kas iepriecina Tevi;
Lai pēc tam, šķīstīti un izgaismoti no iekšienes
Un Svētā Gara liesmas iekvēlināti,
Mēs spējam sekot Tava Dēla,
Mūsu Kunga, pēdās,
Un tā padarīt mūsu ceļu par Tavu ceļu;
Visaugstākais, tikai Tavā žēlastībā -
Tu, kas dzīvo un valdi
Trīsvienīgā pilnībā
Un vienkāršā vienībā,
Esi slavēts, Dievs varenais,
Mūžīgi mūžos.
Publicēts 31|05|2015
Archib. Lauma Zušēvica
Vienu dienu pēc Vasarsvētkiem
Ja viss būtu bijis, kā tam vajadzēja būt. . . .Ja viss būtu bijis, kā tam vajadzēju būt, tad es būtu paspējusi no sirds visiem novēlēt Dieva Svētā Gara iedvesmotus Vasarsvētkus un katram Baznīcas loceklim un loceklei priecīgu dzimšanas dienu - pirms tā pagāja. Bet, (man ļoti patīk tas mazais vārds) bet, tad es nevarētu dalīties ar vārdiem, ko tikai šorīt izlasīju. Tie nāk no grāmatiņas par ko pateicos prāv. Klāvam Bērziņam, kas pirms divām nedeļām man to uzdāvināja Annabergā. Es ticu ir Karļa Vilhelma Štēnbuka Apustuļu ticības apliecinājuma komentārs. No vācu valodas tulkojusi māc. Dr. Ilze Ķezbere-Herle, to šogad izdevis “Klints”. [...]
Kaut varbūt, ka reiz ko līdzīgu esam mācījušies, bet ir tik labi, ka kāds atgādina, kā to dara teologs Štēnbuks, ka “Baznīca nav pašmērķis. Dieva darbības galamērķis nav triumfējoša baznīca. Baznīcas uzdevums ir kalpot cilvēkiem pasaulē. . . Baznīcas uzdevums sniedzas tālāk par baznīcu pašu. Tās mērķis ir Dieva valstība.” (visi citējumi no 72. un 73. lpps.) Par to, ko nozīmē apliecināt ticību vienai svētai, katoliskai baznīcai, autors izaicinoši prasa: “vai baznīca ir svēta?’ Viņš pazīst tās ne vienmēr gaišo vēsturi, galu galā viņš nozīmīgi secina: “No iepriekš teiktā kļūst saprotams, kur meklējams baznīcas svētums. Tas nav saistīts ar to, ka baznīcā darbotos svēti un pilnīgi cilvēki. Tas ir saistīts ar to, ka baznīcā vēlas mājot dzīvais Jēzus Kristus, “Dieva Svētais” (Mk 1:24) Jēzus svētums neizpaužas nepieejamībā un vājo un vienkāršo cilvēku atsijāšanā, bet gan tajā, ka viņš pievēršas visiem cilvēkiem, lai tos pārveidotu. Viņš grib dalīties ar mums savā svētumā, lai mēs dzīvotu savu dzīvi atbilstoši labajam Dievam prātam.”
Doma graudi mūsu lūgšanām. Kaut tie ierosinātu pārrunas par to, kā mēs izprotam baznīcu un tās uzdevumu. Dzimšanas dienās gandrīz visi mēdz mazliet padomāt par to kā gadu skaits mainījis dzīvi un izskatu. Kad esam pavisam jauni, citi parasti priecājās, kā mūsu spējas attīstījušās. Kad gadu skaits kļūst lielāks, vai tiešām mazāk jāmeklē saredzēt mūsu garīgo izaugsmi? Ko redz LELBĀL kad tā paskatās spogulī?
Ko mēs gribētu, lai kāds redzētu ienākot mūsu dievnamos? Tā ceru, ka katrs saredzētu dzīvo Kristu visdažādāko cilvēku sejās. Un to kā no Kristus mīlestības svētavota un dalītiem sakramentiem izplūst žēlastība un Svētā Gara dāvanas tiek dalītas izslāpušajiem Dieva bērniem. Kā Dieva Vārda veltes paēdina izsalkušās dvēseles un dara katru stiprāku doties atpakaļ pasaulē un dzīvot apziņā, ka pats ir Dieva mīļotais un Kristus apžēlotais bērns. Kā visus kopā saista piederība Dieva valstībai virs zemes, kur miers un taisnība valda - ne ar varu, bet tādēļ, ka Dievam ir autoritāte pār visu, kas ir mūsu dzīve. Kā Tēvam par bērniem, kas ļauj saukt: Aba! (‘papiņ’, ‘tēti’; Rom. 8:15) Štēnbuks raksta: “Baznīcas vēstij jāietver visas dzīves jomas un dimensijas: gars un miesa, daba un vēsture, indivīds un sabiedrība, baznīca un pasaule, taisnošana un svētošana, dievkalpojums svētdienā un dievkalpojums pasaulīgajā ikdienā.”
Ir tāda ‘ikdiena’ - pirmdiena, viena diena pēc Vasarsvētkiem, kaut tie jums bija skaisti! Bet - arī šodien lai notiek dievkalpojumi pasaulē! Tur, kur jūs katrs atsevišķi un mēs kopā dzīvojam un rosāmies un esam! (un kādreiz nokavējam darbus) Kalposim tam Kungam ar prieku! Lai Dievs svētī un Kristus mīlestībā mūsu baznīcu ‘dzīvu’ dara Svētā Gara svētku spēkā! Jūsu
+ Lauma
archibīskape
Publicēts 26|05|2015
Archib. Lauma Zušēvica
Archib. Lauma Zušēvica Eiropā
Vēl ceļā, domās ar jums,
Kaut vēlāk ko vairāk uzrakstīšu, gribēju dalīties ne tikai ar sveicieniem no māsām un brāļiem Lielbritānijā un Īrijā, bet arī ar dažām fotogrāfijām no Trondheimas dievnamiem.
[...]
Lielbritānijā kopā ar prāv. Andri Abakuku biju vizitācijā pie Latvijas vēstnieka Andri Teichmani, kas interesanti dalījās ar savu pieredzi darbojoties Anglijā. Vakarā bija pieņemšana, tad skaists koncerts. Nākamā dienā Sinode ar ļoti aktīviem, sirsnīgiem un patiesiem Kristus darba darītājiem. Svētdien bijām kopā kā Dieva bērni vienoti Kristū. Ceru, ka varēsit drīz redzēt fotogrāfijas no šīm svētigām dienām.
Ceļš tālāk veda uz ziemeļiem, kur senā Norvēģijas Trondheimas pilsētā pulcājās Pasaules Luterāņu Federācijas Eiropu zemju Baznīcu vadība. Iesākām Bīskapa biroju telpās (Erkibiskapgarden). Blakus bija ārkārtīgi iespaidīgais Nidaros katedrāle. Fotogrāfijās redzat katedrāles ārpusi, un virs zēnu kora, vienu dievnama vitrāžu logu. Šī katedrāle ir vareni liela. Otrā fotogrāfijā redzat dievnama seno altāri aiz manis. To uzņēma mūsu archib. emer. Elmārs Ernsts Rozītis, kas arī bija klāt. Fotogrāfijā kurā redzams ar svecītēm apklāts krusts atrodas Trondheimas Sv. Marijas dievnamā, kur notik nākamās dienas rītlūgšana. Skaists brīdis, kad aizlūdzām par tik daudziem, kas cieš Nepalā, bēgot pāri Vidusjūrai, vai no Sīrijas un citām briesmām. Aizdedzināju svecīti lūdzot arī par mūsu tautu, lai Dievs sargā no visa, kas to varētu apdraudēt. Pateicos Dievam arī par mūsu Baznīcu un to svētigo darbu ko veic Pasaules Luterāņu Federācija visās pasaules malās.
Sēde turpinājās; rītdien dodamies uz mūsu Vācijas baznīcas sinodi. Par to atkal vālāk ko rakstīšu. Tagad jāklausās par Norvēģijas Brīvas Baznīcas (Free Church of Norway) vēsturi. :) Ceļā...
Jūsu
archibiskape Lauma
Publicēts 14|05|2015
Archib. Lauma Zušēvica
Archib. Lauma Zušēvica dodās uz Eiropu
LELBĀL novēl Dieva svētību gan Lielbritānijas baznīcas Sinodei, kas notiks Rofantā 9. un 10. maijā, gan arī mūsu Vācijas baznīcas Sinodei, kas notiks no 14. līdz 17. maijam. [...]8. maijā ar prāv. Andri Abakuku un viņa kundzi Rūtu, Archib. Lauma Zušēvica kopā ar citiem latviešiem, atzīmēs Latvijas lielo atbildību šogad vadot Eiropas savienības darbu.
9. maijā viņa piedalīsies Lielbritānijas baznīcas Sinodē, Rofantā. Būs arī klāt no Īrijas. Svētdien notiks Ģimenes dienas dievkalpojums kopā ar vietējiem draudžu locekļiem. Viņai paredzēts teikt sprediķi un uzrunu bērniem.
Ar 11. maija rītu Archibīskape dosies uz Trondheimu, Norvēģiju, kur kopā ar arch. emer. Elmāru Ernstu Rozīti būs Pasaules luterāņu federācijas Eiropas vadības konferencē. Tad dosies uz Vāciju, kur Annabergā paredzētu LELBĀL Vācijas baznīcas Sinode. Atkal daudz par ko domāt, lūgt un pateikties. Ar Dieva palīgu viņa atgriezīsies Milvokos 16. maijā.
Publicēts 07|05|2015
Baiba Liepiņa
Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 25. gadadienā
Šodien, Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 25. gadadienā, iedomājos, cik ļoti ar drosmi Dievs bija svētījis tos, kas 1990. gada 4. maijā uzdrīkstējās pacelt savas balsis zinot, ka tās sadzird ne tikai pasaules prese, ne tikai latvieši tuvumā un tālumā, bet toreizējie PSRS spēki. Lasīju, ka dēļ tās realitātes, Latvijas tautas frontes priekšēdētājs bija secinājis: "Līdz ar to 4. maija deklarācija bija garīgs akts, proklamācija.Tautas manifests."[...]
Garīgs akts, drosmīga proklamācija, aicinājums atjaunot to, kas sen bija, neļaut aizmirst, cik nežēlīgi un netaisnīgi pirmā neatkarība tika atņemta. Dieva vārdos lasām: "Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un kas vēl būs, tas arī jau ir sen bijis, jo Dievs atjauno nereti arī jau sen pagājušo." (Salm.māc. 3:15) Kad ir svētku diena, kā šī, varam par atjaunoto neatkarību ar vēl lielāku degsmi pateikties Dievam, bet nekad neaizmirsīsim arī vēsturi. Nesenie notikumi patiesi mudina būt nomodā un ar tik pat lielu sirds pārliecību lūgt, lai Dievs tagad un rītdien pasargā Latviju un nodrošina viņas nākotni.
Atmiņā dziļi iespiedušās kā toreiz pienāca ziņas par tiem, kas bija sabraukuši uz Rīgu ar saviem traktoriem. Viņi bija gatavi riskēt visu, izveidojot barikādes, aizsargājot to, kas bija tikai pašā sākumā, savas valsts neatkarības atjaunošanu. Mums liecināja, kā viņi devās atvērtos dievnamos, lai sasildītos, paēst un savu spēku atjaunot. Kaut tā vēl būtu, ka katrs zinātu, kur durvis atvērtas, kur var cilvēks savu ticību, un spēku atjaunot. Arī tā tauta top drošāka un stiprāka.
Ir pagājuši 25. gadi. Mūsu baznīca nekad nav apstājusies lūgt un līdz ar visiem latviešiem dziedāt: Dievs, svētī Latviju! Lūgsim arī šodien, lai Dievs ik rītu atjaunotu mūsu ticību un drosmi, gatavību lūgt līdz ar māsām un brāļiem Latvijā un ārpus tās, lai tā izjustu drošību Viņā, kas ir svētījis un, mēs lūdzam, svētīs mūs savā žēlastībā un taisnībā.
Imanta Ziedoņa 1996. gada lūgšanas vārdi lai mūs šodien pavada:
"Dievs, sapulcē manus radus - kaut domās - še altāŗa priekšā: lai no mūsu mājām viņu domas sanāk šai brīdī zem Tava jumta! Es lūdzos.... Mūsu Tēvs Debesīs, mana tēva un vectēva domas ir Tevī, un tās ir te klāt mūsu ģimenē - zem Tava jumta! Lai nāk mūsu bērni pie mums, Dievs, iedali viņiem te vietu! Lai viņiem ir viss, ko te sanesam; lai tiem nav jādala, lai tiem ir viss! Nav daudz. Dievs, palīdz augt mūsu dzimtai vēl lielākā gaismā un iet uz gaismu un turēties tīriem! Vienalga kur ir mani bērni šai brīdī un brāļi, māsas – es saucu tos šurp, mēs izaugam lieli Tavā vārdā – šai brīdī mēs nometam tumsu!"
Gribas kautkā pievienot – un nonākām drošībā.
Novēlu pateicības, cerības un ticības pilnu Latvijas neatkarības atjaunošanas 25. gadadienu!
+ Lauma
Publicēts 04|05|2015
Archib. Lauma Zušēvica
Konsekrācija - apstiprināšana, uzdevums, ticība un mīlestība Dievā!
Liekas, ka archibīskapes Laumas konsekrācijas dievkalpojums notika tikai vakardien, kad piedzīvojam archibīskapei Laumai izrādīto uzticības un mīlestības kulmināciju. Vai tas vispār varēja notikt vienā dievkalpojumā, vienā mirklī? Domāju, ka mums, daudziem, šis notikums paliks atmiņā kā dzīves pārveidojošs un ietekmējošs notikums, atceroties, ko tajā brīdī domājām un kā jutāmies… Mēģināšu, cik tas ir iespējams, dalīties no savas un mūsu, Milvoku latviešu ev. lut. Sv. Trīsvienības draudzes izjūtās, gatavojoties lielajai dienai un to piedzīvojot.
To, ka archibīskapei Laumai ir spējas un viņa ir piemērota LELBĀL garīgās vadītājas amatam, neviens neapšaubīja, bet īsti nezinājām, vai mūsu Baznīca ir gatava ievēlēt spējīgāko vadītāju, pat ja tā būtu sieviete. Pagājušā gada 15.oktobrī Bīskapa vēlēšanas pierādīja, ka mēs esam Baznīca, kura mīl Dievu un vēlās, ka mūs vada labākais un spējīgākais gans.
Liekas, ka archibīskapei pašai bija jāpiedzīvo Dieva griba un sauciens, lai piekristu kandidēt, apzinoties, ka tas ir Dieva izvēlētais ceļš. Tas bija jāapzinās arī mūsu draudzei, kura bija gatava atbalstīt Laumu gan viņas konsekrācijas dienā, gan arī viņas turpmākā kalpošanā. Tik neticami daudz cilvēku pielika savu roku, lai 19.aprīļa dievkalpojums visiem paliktu skaistā atmiņā. Mēs visi pazemīgi pateicamiesi, ka tajā svētdienas rītā sinoptiķu paredzētā lietus vietā visiem bija jāvelk saules brilles, lai pirms konsekrācijas dievkalpojumu dotos uz latviešu dievnamu un muzikāli pavadītu iespēju klusi lūgt, meditēt un pateikties Dievam.
Bija tik patīkami klausīties māc. Dr. Anitas Gaides virtuozajā ērģeļu spēlē. Kad sasveicinājos ar viņu, Anita man smaidot teica, ka viņa pateicas par iespēju spēlēt šīs burvīgās ērģeles! Burvīgās? Hm!! Nu mūsu draudzes ērģeles nav jau sliktas, un tās vienmēr skan skaisti, mūs pavadot mūsu dievkalpojumos, bet burvīgas? Tad, kad Anita sāka spēlēt, sapratu, ka katrs instruments atdzīvojas un dod to labāko īsta meistara vai virtuoza spēlēts. Ar kādām debešķīgām skaņām mūs iepriecināja šīs 'burvīgās' ērģeles. Protams, visa Brusubāržu ģimene, kuru mēs, milvokieši, varam tik bieži dzirdēt, iepriecināja visus ar savām Dieva dāvanām. Lielu svinīgumu, prieku un pacilājumu deva Benjamiņa Aļļes virtuozi spēlētā trompete. Bija patiess prieks, ka lielākā daļa garīdznieku, daudzie viesi, archibīskapi un bīskapi no citām valstīm, bijat klāt un dalījās ar mums sadraudzībā. Tur arī personīgi iepazinos ar Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Bīskapu Eināru Alpi, ar kuru iepriekšējā vakarā sarunājos un kuram mēģināju ar visiem spēkiem izskaidrot, kā izskatās Green Bay jaka un Milwaukee Brewers sporta cepure, tā attēlojot cilvēku, kas viņu sagaidīs autobusa galapunktā. Laikam sarunas tekstos un pati telefona saruna deva mums tuvības sajūtu, jo, kad Rūta Abakuka mani iepazīstināja ar viņu, tiešām jutu viņu kā brāli Kristū. Daudzas līdzīgas mazas un lielas atmiņas ir radījušas tādas pašas sajūtas, kad dievludzēji sabrauca no Indianapoles, Londonas, Latvijas, Klīvlandes, Austrālijas, Īrijas, Zviedrijas un citām vietām. Likās, ka mēs visi nācām no vienas kristīgas ģimenes.
Pats konsekrācijas dievkalpojums pienāca nemanot, un tajā pašā laikā likās, ka nevar vien sagaidīt. Bija bažas, vai visiem būs labi, vai iebraucēji zinās, kur ievilkt elpu, vai mūsu pašu draudzes vecākā paaudze varēs tikt uz dievnamu vai varēs būt pietiekoši tuvu, lai redzētu, kur viņu mīļā mācītāja Lauma ienāk. Mēs bijām nobažījusies, ka tik nenokavējām archibīskapes Laumas ģimenes ienākšanu un, jo sevišķi, viņas mammas, jo mūsu draudze vēlējās viņai pateikties par mūsu mācītāju. Tajā brīdī arī viņas ģimene bija daļa no mūsējās. Nezinu, vai kāds tajā mirklī varēja noliegt to, ka Svētā Gara klātbūtne mūs ieskāva. Mūsējie bija visur, iesākot ar Brusubārža “Dzimtenes” kori, kuŗš bija pamats korim, kas dziedāja dievkalpojuma laikā. Pienāca citi koristi, kā bija aicināts, un koris 'auga' ! Tā dziedātājiem vajadzēja veselu solu spārnu, jo koristi nāca no visām pasaules malām. Tajā pašā laikā, kamēr mēs gatavojāmies, mūsu pērminderi un draudzes padomes locekļi kāpa augstās kāpnēs, lai apmainītu izdegušās lampiņas, lai mēs visi labāk varam redzēt mūsu garīdzniekus, Laumu un jūs visus, kur jutāt līdzi, skatoties tiešraidi. Un tad....un tad nāca iekšā ļaudis, mācītāji, prāvesti, archibīskapi, LELBĀL Virsvaldes locekļi, visi, kuri savās dzīvēs ir jutuši aicinājumu kalpot tam Kungam un tagad ir klāt gan mums, gan Laumai, lai apliecinātu savu kristīgo mīlestību pret Viņu, citam pret citu un pret mums visiem.
Jāsaka, ka man pašai likās, ka dievkalpojums norit bez jebkādas aizķeršanās. Pat konsekrācijas svētīšanas brīdis, kuŗā archibīskape bija lūgusi, visiem dievlūdzējiem sadodoties rokās un izveidot lūgšanu ķēdi. Piedzīvojam tādu svētību, ļaudīm savienojoties ne tikai ar rokām, bet caur skaistām tautas jostām un caur cilvēku sirdīm. Jāsaka paldies māc. Dr. Sarmai Eglītei, kas tik ļoti piestrādāja pie dievkalpojuma kārtības un šī brīža, lai viss tik labi un gludi notiktu.
Archibīskapi Laumu konsekrēja Archibīskaps Elmārs Rozītis LELBĀL, Bishop Ragnar Persenius, Uppsalas Bīskaps, Zviedrijas luteriskā baznīca, Archibishop Michael Jackson, Dublinas archibīskaps, Īrijas anglikāņu baznīca un Bishop Jeff Barrow, Greater Milwaukee Sinodes bīskaps, ELCA Amerikāņu Luteriskā baznīca. Klāt bija daudzi LELBĀL garīdznieki un prāvesti, kā arī bīskapi un archibīskaps no Latvijas, Vācijas un Amerikas. Bija dziesmas, Dieva vārda lasījumi, uzruna, svētīšana, sprediķis, dievgalds...viss likās tādas svētības apmirdzēts. Tik daudz mīlestības cilvēku sejās, tik daudz lepnuma, tik daudz cerību. Likās, ka katrs mirklis ir skaistāks par bijušo...katrs nākošais nozīmīgāks par iepriekšējo.
Atskatoties atpakaļ uz dienu, varētu teikt, ka tā bija Dieva veidota mozaīka, kurā daudzi no mums un mūsu emocijas spēlēja zināmas lomas. Sākot ar to, ka arhibīskapes ģimene bija tieši tur, turpinot, ko jau viņi ir darījuši visu šo laiku - Laumu atbalstot. Laulātais draugs Ivars, meita Zīle ar savu ģimeni un Kaija, abas nesa krustu, gan procesijai ienākot, gan arī, tai izejot. Pēc fotografēšanās ar amata brāļiem un māsām, nāca daļa, kurā ne tikai mēs varējām apsveikt archibīskapi, teikt apsveikuma runas. Netrūka ne nieka, jo speciāli mūsu speciālie pīrāgi, kurus burtiski saveda no visām Amerikas pusēm, gandrīz divi tūkstoši! Paldies!
Starp apsveicējiem lejas zālē bija mūsu pašu arch. emer. Elmārs E. Rozītis un LELBĀL prav. J. Priedkalns no Australijas; prāv. A. Abakuks no Lielbritānijas; prāv. K.Bērziņš no Vācijas; prāv. G. Lazdiņš no LELBA un prāv. I. Graufelde no Zviedrijas, kopā ar Uppsalas Bīskapi Ragnaru Persenius. Apsveica arī prāv. emer. Ivars Gaide, kas bija uzrakstījis veltījumu archibīskapei Laumai, ko arī dziedājam dievkalpojumā. Sekoja viesi no citām baznīcām: Archbishop Michael Jackson no Dublinas, Īrijas anglikāņu baznīcas, kas arī nodeva apsveikumu no Kanteberījas Archibīskapi Justin Welby; no Evangelical Lutheran Church of America apsveica Bīskape Froiland un Bīskape emer. Halmarson, nododot sveicienus arī no Bīskapa Jeff Barrow, kas piedalījās dievkalpojumā un nesa sveicienus no Pasaules luterāņu federācijas general sekretāra Martin Junge. Sekoja Latvijas Evaņģeliksi Luteriskās Baznīcas archibīskapa Jāņa Vanaga apsveikums. Kopā no Vācijas uznāca Oberkirchenrat Denecke, Acting Director of the German National Committee of the Lutheran World Federation; Rev. Kasch, Director of the Lutheran World Federation Center in Wittenberg; Kirchenrat Rieth, Director of the Department of Mission, Ecumenism and Church Development of the Evangelical Lutheran Church of Wuerttemberg; Rev. Schoch, Presider of the German Evangelical Church in Latvia. Apsveica arī māc. P. Barbins no Amerikas Baptisu Apvienības.
Turpinājās apsveikuma posms, kad Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēža J. Kukaiņa apsveikumu nolasīja vietnieks; Amerikas latviešu apvienības sveicienus nesa tās valdes loceklis Ēriks Krūmiņš. No Daugavas Vanagiem mūs uzrunāja Andris Kursietis, ASV priekšnieks. Tad bija mana kārta un apsveicu visas mūsu draudzes vārdā mūsu mācītāju, dāvinot Tijas Abulas izveidoto gleznu, kuŗā saredzāmas visas Baznīcas gada krāsas. Ar Tijas Abulas palīdzību, draudze dāvinās archibīskapei stolas visās Baznīcas gada krāsās! Vēl sekoju apsveikums no viņas pirmās draudzes. Tos sveicienus nesa Ivars Bērziņš no Ņujorkas draudzes, kas arī tās Salas novada pārstāvis. Apsveicēju rindu noslēdza Studenšu korporācijas Spīdola! globāla konventa dāmas, to starpā no Milvokiem Kaija Petrovska un no Toronto māc. Dr. Anita Gaide. Viņa arī minēja, ka blakus Viļa Kolma brīnišķīgai kompozīcijai, ko dziedājām dievkalpojumā un kas veltījums archībīskapei, arī radās citas jaunas dziesmas, ieskaitot Ērika Ešenvalda kompozīcija: “Gaisma aust! Noslēdzās svētīgā diena ar pašas archibīskapes Laumas pateicība visiem, visiem - pāri visam Dievam, par šo neaizsmirstāmo dienu un izjusto mīlestību. Viņa aicināja arvien kopā kalpot un lūgt, uzticēties.
Sakopojot savas domas un izjūtas, vēlos pateikt, ka tas, ka bijām klāt tik daudz no daudzām draudzēm un valstīm, man lieicināja, ka Dievs bija atbildējis uz visu lūgšanu, kas izteikta 106. psalma 47. pantā - "Palīdzi mums, Kungs, mūsu Dievs, un pulcē mūs atkal kopā- no tām citām tautām, lai varam pateicībā slavēt Tavu vārdu un būt laimīgi savā lepnumā, ka drīkstam daudzināt Tavu slavu!" Todien katra klātbūtne liecināja, ka LELBĀL blakus stāv bŗāļi un māsas no tuvienes un tālienes, un cer kopā turpināt veikt Dieva darbu par godu Viņam un svētību latvju tautai.
Ir jau saprotams, ka runa ir par dažādām tautām, bet, kad archibīskaps Michael Jackson runāja, cik īpatnēja un globāla ir mūsu Baznīca un ka archibiskape Lauma savā sprediķī bija apstiprinājusi to, ka katrā laika posmā mūsu Baznīcai ir 'bijuši' citi "headquarters", bet mērķi tie paši, tad ir bezmaz vai tā, ka mēs esam darījuši neiespējamo. Mēs esam sasaukuši kopā luterāņus no visām pasaules malām, kas tic mūsu baznīcai. Tai ir stipri pamati un kaut gan laiki un situācijas mainās, mums, turpinot darbu, nav jauztraucās par pamatu grīļošanos, jo šie pamati ur likti no ticības Dievam un Latvijai!
Pašās beigās gribēju pieminēt, ka daudz mūsu draudzē vai ar mūsu draudzes piedalīšanos ir noticis šos pēdējos sešus mēnešus. Mēs oktobrī Milvokos uzņēmām Sinodi. Likās, ka visi jutās labi. Protams liels paldies Tijai Abulai, kura pielika lielu darbu gan organizējot Sinodi, gan arī konsekrācijass dievkalpojumu, kā arī palīdzot ar LELBĀL plenārsēdes uzņemšanu. Daudzi pielika savu roku abu nozīmīgo notikumu plānošanā un izvešanā. Neviens paldies nebūs pietiekams, pasakoties mūsu draudzes dāmām, kuras bez mitas gādāja, lai visiem būtu labi, un bija!! Par viņu burvīgo sadarbību pārliecinājāmies koncekrācijas klusās lūgšanas un meditācijas rītā, kurš notika mūsu draudzes baznīcā. Ir tik viegli vadīt un lūgt, ja paši palīgi atdod savu sirdi cilvēkiem, kalpojot Dieva mīlestībā. Vēlam mūsu archibīskapei veselību, spēku, pacietību un Dieva mīlestību, jauno amatu veicot.
Sandra Kalve
Milvoku latviešu ev. lut. Sv. Trīsvienības draudzes priekšniece
Publicēts 30|04|2015
Sandra Kalve
