Par vienotu luterisko Baznīcu Latvijā
LELBĀL Virsvaldes prezidija un virsvaldes vārdā pateicos mūsu ticības brāļiem un māsai, kuŗi sagatavoja vēstuli ‘Par vienotu luterisko Baznīcu Latvijā’. (skat. apakšā) No vēstules satura un konteksta gan saprotam, ka tās autori runā ‘par vienotu latviešu luterisko Baznīcu pasaulē’. Novērtējot Jūsu viedokli un lūgumu, apstiprinām, ka vienmēr esam bijuši un arvien esam gatavi meklēt veidus, kā pilnveidot labas LELB un LELBĀL attiecības un atrast kopēju ceļu, kas celtu un vienotu latviešu evaņģeliski luterisko Baznīcu pasaulē [...]Vēlamies atsaukties uz LELBĀL virsvaldes sēdē Vitenbergā, Vācijā 2010. gadā no 23. līdz 26. septembrim pieņemto LELBĀL darbības noteikumu preambulu, kurā teikts: “Noteikumu pamatā ir Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas 1928. gada 26. janvārī pieņemtā satversme, kā arī darba pieredze ārpus Latvijas. Tie ir saistoši visām draudzēm un to garīgiem un laicīgiem darbiniekiem, kas ir šīs Baznīcas locekļi. Šajos noteikumos ‘Latvijas Baznīca’ ir tā Baznīca, ko veido Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca (LELB) un Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (LELBāL), pēdējās saucot par ‘Baznīcu Latvijā‘ un ‘Baznīcu ārpus Latvijas’”.
Mēs šobrīd ceram, ka LELB vadība atsauksies vēstulē izteiktam aicinājumam atsākt LELB un LELBĀL sadarbības darbu, kopīgi veidojot jaunu komisiju, kurā tiktu pārstāvētas ne tikai abu Baznīcu augstākās vadības cilvēki, bet arī LELB un LELBĀL garīdznieki un laicīgie draudžu pārstāvji. LELBĀL no savas puses ir gatava izvirzīt šīs komisijas locekļus un aicina to darīt arī LELB.
Vēlamies atzīmēt, ka jau notiek abu Baznīcu sadarbība, piemēram, LELBĀL draudzēm un garīdzniekiem aprūpējot LELB draudžu locekļus ārpus Latvijas.
LELBĀL vienmēr ir bijusi un ir gatava pildīt zemāk minēto LELB-LELBĀL Sadarbības Padomes sēdes, kuŗa notika Rīgā 2012. gada 17. februārī, lēmuma 9. punktu, bet atzīst, ka šajā darbā nopietni jāņem vērā abu Baznīcu teoloģiskās un strukturālās atšķirības.
(9. Pārrunājot LELBA Sinodes 2011. g. oktobrī Indianapolē rezolūciju, lai sarunas tiktu uzsāktas par LELB un LELBĀL apvienošanos, LELB un LELBĀL vispirms centīsies apzināt priekšdarbus, kas reiz veikti LELB un LELBĀL Koordinācijas komisijā un kas daļēji lasāmi Baznīcas Gadagrāmatās, kā arī agrāko Sadarbības padomes darba rezultātus. “Apvienošanās” ir reizē mērķis, bet reizē arī virziens un ceļš ar konkrētiem posmiem un izpausmēm.)
LELBĀL vēlas veicināt toreizējās Sadarbības padomes lēmumu, kuram LELB piekrita. Abpusējais lēmums bija pamatots pārliecībā, ka no abām Baznīcām tiktu aicināti gan garīdznieki, gan neordinētie draudžu locekļi, lai savstarpējā cieņā un kristīgās mīlestības garā pārrunātu jautājumus, kas visspilgtāk atklāj mūsu teoloģiski atšķirīgos uzskatus. Būtu jānoorganizē plašākas diskusijas par sieviešu ordinācijas jautājumu. Blakus jautājumam par sieviešu ordināciju būtu jāpieliek klāt arī mūsu abu Baznīcu atšķirīgā izpratne par autoritāti un luteriskās baznīcas struktūru.
Paredzētais darbs daudz prasītu no kopēji izveidotās komisijas, bet ceram, ka tās darbības laikā varēsim viens no otra daudz ko gūt, cits citu stiprinot Kristus vienotības Garā un kopējās lūgšanās uzticoties Tam, kurš patiesi mūs katru ir aicinājis strādāt un kalpot Viņam, veidojot Baznīcu, kas spēj pārvarēt domstarpības un savā dažādībā saskatīt paša Visvarenā Radītāja roku un gribu. Jēzus mācīja mums Dievam lūgt: Tavs prāts lai notiek. Kopā lūgsim, lemsim, strādāsim un cerēsim, ka mēs spētu nojaust, kas ir Dieva prāts un griba mūsu abām Baznīcām un latvju tautai."
+ Lauma Zušēvica
LELBĀL Archibīskape
Par vienotu luterisko Baznīcu Latvijā
Apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem raksta: „Viena miesa un viens Gars – tāpat kā vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti – viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens Dievs un Tēvs visiem, kas ir pāri visiem, caur visiem un visos.”1 Arī Latvijas evaņģēliskiluteriskās Baznīcas (LELB) bīskapu izveidotajā dokumentā “LELB attīstības un tās darbības virzienu stratēģija”2 atkārtoti norādīts, cik svarīga ir Baznīcas vienotība tās spējai īstenot Kristus dotos uzdevumus. Autori runā par drosmi „veikt sarežģītas izvēles par labu Baznīcai un vēlmē darīt tai labu dažādā veidā” un uzsver nepieciešamību būt gataviem „mīlestības dēļ pakļauties vienprātībai būtiskajā un atļaut citiem brīvību otršķirīgajā”.
LELB vēlas būt visas tautas vienojošs un garīgi dziedinošs spēks, taču diemžēl realitāte ir cita – šobrīd Latvijā darbojas divas juridiski neatkarīgas luterāņu baznīcas – LELB un Latvijas evaņģēliski-luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (LEBĀL).
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas sašķelšanās divās baznīcās bija II pasaules kara - ārēju, piespiedu vēsturisku spēku - rezultāts, nevis brīvas gribas lēmums. Postošo notikumu sekas vēl arvien ir vāji apzinātas un analizētas, nemaz nerunājot par spēju tās pārvarēt.
Sākotnējā ģeogrāfiskā plaisa, kuru līdz deviņdesmito gadu sākumam nebija iespējams pārvarēt ideoloģisku atšķirību dēļ šo baznīcu mītnes zemēs, laika gaitā ir padziļinājusies arī teoloģiski, un novedusi pie patiesi dramatiskas situācijas, kurā sākotnēji vienotā luterāņu baznīca, šķiet, ir sadalījusies divās savstarpēji karojošās baznīcās ar atšķirīgu pārvaldi, teoloģiskajām nostādnēm, atšķirīgām izpratnēm par baznīcas amatu, ētiskiem jautājumiem, vērtībām, sociālo atbildību. Skumjš apliecinājums situācijas nopietnībai ir abu baznīcu klātbūtne Latvijas teritorijā, kas jau novedusi pie pirmajiem juridiskajiem konfliktiem.
Deviņdesmito gadu sākumā, mainoties ģeopolitiskajai situācijai, sākās likumsakarīgs, svētīgs un dziļi nepieciešams process, lai sadalīto baznīcu atkal apvienotu, novēršot vēsturiskās netaisnības sekas. 1992. gadā LELB 15. Sinode gandrīz vienbalsīgi nolēma: “Latvijas Sinode principā akceptē/pieņem Koordinācijas komisijas Šēfavas sēdes ieteikumus “Par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienību”3 un lūdz Konsistoriju šo ieteikumu ietvaros piedalīties Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas kopējas Lielsinodes sasaukšanā un kopdarbības izveidošanā”4 . Pēc šīs Sinodes pie Konsistorijas tika nodibināta “Lielsinodes sagatavošanas komisija” un 1993. gada februārī uzrakstīts vienotās Baznīcas Darbības noteikumu mets. 1993. gadā plānoto Lielsinodi sasaukt neizdevās, jo LELB nespēja vai nevēlējās savlaicīgi šo procesu koordinēt ar LELBĀL. 1993. gada martā LELBĀL Virsvalde norādīja, ka tā vēlas atjaunot Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienību, un proponēja Baznīcas vienību atjaunot Latvijas draudžu dienu ietvaros 1995. gadā. Tas nav noticis līdz pat šim brīdim.
Mēs uzskatām, ka nepieciešams steidzīgi atgriezties pie LELB 15. Sinodes lēmumu tālākas īstenošanas, izveidojot darba grupu Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienības atjaunošanai. Šajā darba grupā uz līdzvērtīgiem pamatiem ir jāiekļauj LELB un LELBĀL pārstāvji. Darba grupas uzdevums ir līdz 2017. gada 31. oktobrim - Reformācijas 500. gadadienai - izstrādāt visus konkrētos soļus, kas nepieciešami Baznīcas vienības reālajai atjaunošanai.
Rīgā,
2015. gada 31. oktobrī, Reformācijas svētkos
Dace Balode, dr. theol., Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, asoc. prof.;
Jānis Ginters, Vecauces ev.-lut. draudzes mācītājs;
Ralfs Kokins, dr. theol., Jelgavas Sv. Vienības ev.-lut. draudzes mācītājs, LU TF asoc. prof.;
Māris Ludviks, Talsu ev.-lut. draudzes mācītājs;
Indulis Paičs, Rīgas Lutera ev.-lut. draudzes mācītājs;
Modris Plāte, Jēkabpils sv. Miķeļa ev.-lut. draudzes mācītājs;
Linards Rozentāls, dr. theol., Rīgas Lutera ev.-lut. draudzes virsmācītājs;
Kaspars Simanovičs, Rīgas Lutera ev.-lut. draudzes mācītājs.
_______
1 Ef. 4:4–6
2 Stratēģijas projekts tika prezentēts Rīgas prāvesta iecirkņa mācītāju konventā 2015. gada 13. aprīlī
3
1) Atjaunot vienotu Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu, kas sastāv no Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Latvijā un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas;4 LELB Gadagrāmata 1993. gadam, Svētdienas Rīts, 1992., 157. lpp
2) Šīs Baznīcas vienību izteic abu Baznīcas daļu kopīga Sinode (Lielsinode) un tās ievēlēts augstākais garīgais vadītājs - arhibīskaps;
3) Lielsinode pulcējas Latvijā reizi septiņos gados. Arhibīskapa sēdeklis ir Rīgā;
4) Baznīcai ārpus Latvijas ir savs bīskaps un Baznīcai Latvijā savs bīskaps - sufragāns, tos ievēl katras Baznīcas daļas pārstāvji Sinodē;
5) Bīskapus amatā ieved Latvijas Baznīcas arhibīskaps;
6) Katra Baznīcas daļa darbojas saskaņā ar savu Satversmi;
7) Visai Baznīcai nozīmīgus jautājumus risina abu Baznīcas daļu izraudzīta Pārstāvju Padome, kurā arhibīskaps un bīskapi piedalās ex officio;
8) Pirmo Lielsinodi ieteicam sasaukt laikā no 1993. gada līdz 1995. gadam;
9) Neskarts paliek Baznīcas daļu līdzšinējais juridiskais statuss dažādās zemēs, kā arī tiesības un saistības ar citām Baznīcām un ekumēniskām organizācijām.
Publicēts 12|12|2015
Kristus piedzimšanas svētkos un Jaunā 2016. gadā ieejot.
Klusa nakts, svēta nakts! Visi dus; nomodā Vēl ir Jāzeps un Marija, Kūtī Dāvida pilsētā Jēzus silītē dus, Jēzus silīte dus.
Reiz Svētvakara dievkalpojuma programmā bija ieviesusies kļūda. Mīļotās Klusa nakts dziesmas pirmā pantā, semikols bija nepareizā vietā. Iznāca tā, Visi dus nomodā; vēl ir Jāzeps un Marija Kūtī Dāvida pilsētā. Par to domāju šodien, novembŗa vidū, rakstot šos vāŗdus. Pasaulē ir tik daudz, kam lemts dusēt nomodā. Nekad nav bijis tik daudz bēgļu un neskaitāmi cilvēki, kas dzīvo sērās, neziņā, rūpēs par nākotni un tādās bailēs, ka nevar doties īstā miegā. Tie dus nomodā. Gatavībā, steigā bēgt vai doties palīgā cietējiem.
[...]Tieši tādā pasaulē piedzima Dieva Dēls, kas dzimis par katru, kuŗam Viņš dāvina sevi. “Redzi, es jums pasludinu lielu prieku, jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs!” (Lk. 2: 10). Kāds stāvēja nomodā par pasauli toreiz un vēl tagad. Tas ir tas Kungs, kas nesnauž un neguļ. Nekad.
Pat tad, kad beidzot iemiegam, Dievs ir klāt. Matejs liecina, kad Jāzeps guļ, viņš sapnī saņem brīdinājumu, ka ģimenei jābēg. Tā kā to redzam zīmējumā, ko saņēmu no draudzes locekles, kuŗai nesen palika ‘tikai’ 95 gadi. Viņa zīmē un glezno savā aprūpes mājas istabiņā. Gaŗā mūža ceļā daudz piedzīvots - bēgļu gaitas, negulētas naktis, laiks, kad Dievs sargāja. Tādēļ viņas gleznā nakts tumsu un pasaules ļaunumu ietver Dieva gaisma un Svētā Gara klātbūtne - miera balodis dodas līdzi ceļiniekiem. Jāzeps un Marija vēlreiz ir nodomā un Kristus Bērns vairs nedus silītē, bet mātes rokās. Un pāri viņiem visiem ir nomodā Tas, kas nesnauž un neguļ. Nekad.
LELBĀL prezidija, virsvaldes un savā vārdā no sirds novēlu Dieva mīlestības svētītus, skaistus, cerības un miera pilnus Ziemsvētkus! Tādus, kuŗos jūsu nakts mieru iztraucētu vienīgi bērnu un mazbērnu nespēja gulēt, jo viņiem ir tik liels prieks un sajūsma! Katrā draudzē, ģimenē,, Latvijā un ārpus tās, lai Kristus piedzimšanas svētki rada mums tādu mīlestību, ka gribam kļūt par tādiem, kas gatavi sargāt, gādāt, lūgt un dot, citiem vairojot patiesu mieru, prieku, iespēju dusēt bez bailēm. Visvarenais Dievs lai svētī 2016. gadu, Viņš lai svētī Latviju, katru zemi, Baznīcu. Viņš lai dod, ka katra nakts 2016. gadā būtu klusa, svēta un katra diena Viņa sargāta, Viņa želastības un jaunu uzdevumu pilna!
Kristus mīlestībā un pateicībā par katru no jums!
Archibīskape Lauma
Publicēts 04|12|2015
Archib. Lauma Zušēvica
Mīļās māsas un mīļie brāļi Kristū!
Mūsu sirdīs ir nemiers, jo mūsu acu priekšā atkārtoti redzamas briesmas.
Mūsu sirdīs, ticu, arī pakāpināti ir augušas ne tikai rūpes par to, kas vispār notiek pasaulē, bet par savu nespēku izprast, kur nu vēl, palīdzēt novērst to, kas vairo ciešanas neskaitāmiem cilvēkiem. Kad liekas, ka mūsu lūgšanas paliek neatbildētas, aicinu lūgt vēlreiz. Aicinu pacelt savas balsis, lai tās atskan līdz ar tiem, kas pielūdz To, kam ticu sirds līdzi lūzt par cietējiem un pasaulē novēroto ārprātu.
Šorīt Parīzes un citās Francijas dievnamos atskan lūgšanas - un šodien Parīzes ielās atskan arī vārdi, kas apliecina, ļaunums neuzvarēs. Bailes neuzvarēs. Cilvēki apliecina, ka viņi ir vienoti ar tiem, kas ir dziļās, dziļās sērās, jo šausmīgā, terroru pilnā brīdī viņu piederīgie tika noslepkavoti. Arī LELBĀL no sirds savās lūgšanās viņus piemin un izsaka savu līdzjūtību. Mēs arī lūgšanās iekļaujam tos, kas ir ievainoti un cīnās nenomirt. Un mēs arī esam lūgšanās ar katru, kas Parīzē un citur apliecina, ka mīl savu tautu un no tās nebēgs.
[...]Šodien sirdī nāca prātā apustuļa Jāņa ārkārtīgi vienkāršais, tomēr izaicināšais apliecinājums: Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailēs ir mokas.... (I Jņ 4:18a). Jānis nupat kā bija rakstījis: " ...mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums, Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. (I Jņ 4:16) Tādā mīlestībā būsim vienoti ar tiem, kas cietuši un cieš Francijā - un ne vien tur. Gandrīz vai katru dienu lasam par tiem, kas miruši dēļ terrorisma, vai bēgot, vai dēļ kariem, bada, aukstuma. Izlūgsimies visiem un katram sērotājam, ievainotam, bez mājām palikušam, bēglim, šāusmās un izmisumā nonākušam Dieva bērnam, tādu Dieva mīlestību, kuŗā nav baiļu. Vismaz uz mirkļa. Būt bez bailēm, pat uz mirkļa, dāvina cerību, ka cilvēks, mūsu lūgšanu stiprināts, spēs atspirgt un izjust mieru, iespēju dziļāk ieelpot, domāt, pašam lūgt un vēlreiz uzticēties Dievam.
Un ticēt, ļaunums neuzvarēs.
Dievs lai jūs svētī un pasargā, dāvina savu gudrību un vadību nojaust, kā lūgt un kas tālāk darams, lai vārdus pārvērst darbos un dzīvē, kas vairotu svētību, kas nestu pasaulei mieru un ticību, visiem iespēju dzīvot bez bailēm.
Dieva mīlestībā
Jūsu
Archibīskape Lauma
Publicēts 14|11|2015
Archib. Lauma Zušēvica
Porvo baznīcu kontaktgrupas un prezidējošo bīskapu (“primātu”) sanāksme no 2015. gada 19.-23. oktobrim Edinburgā
Latvieši šajā sanāksmē bija īpaši labi pārstāvēti. Klāt kā LELBĀL vadītāja bija archibīskape Lauma Zušēvica, kā aizejošais LELBĀL pārstāvis kontaktgrupā archibīskaps emeritus Elmārs Rozītis un kā ienākošais mūsu pārstāvis prāv. Dr. Andris Abakuks. Kā novērotājs no LELB piedalījās archibīskaps Jānis Vanags, bet pašreiz no LELB nav iecelts jauns pārstāvis kontaktgrupā aizgājušās Dr. Sandras Ginteres vietā.
[...]No lielākajām baznīcām kontaktgrupas locekļi parasti ir baznīcas algoti darbinieki ekumēnisku attiecību kopšanai, bet no mazākām baznīcām tie ir mācītāji, kas šo lomu pilda, apvienojot to ar citiem pienākumiem, vai tie ir paši prezidējošie bīskapi. Kontaktgrupas loma ir veikt praktisko darbu, uzturot sakarus starp mūsu baznīcām un īpaši rīkojot sanāksmes un konferences.
Prezidējošo bīskapu un kontaktgrupas kopsēžu dalībnieki noklausījās referātus, kam sekoja pārrunas grupās un pēc tam pārrunu kopsavilkumi. Somu un baltiešu luterāņu baznīcām īpaši tuvi bija jautājumi par nacionālās identitātes lomu baznīcas dzīvē un par attiecībām ar Pareizticīgo baznīcām, bet galvenā tēma, kas pavadīja lielu daļu mūsu pārrunu, bija bēgļu krīze vidējos austrumos, un līdz ar to radusies bēgļu krīze Eiropā, un baznīcu loma tās risināšanā.
Pārrunas pēdējā kontaktgrupas sesijā atgādināja interesanto situāciju, kas tagad radusies, ka mūsu LELBĀL mācītājiem, ieskaitot, protams, tos, kas kalpo Amerikā, ir tiesības kalpot anglikāņu baznīcās Eiropā. Turpretim Amerikas kontinenta luterāņu baznīcu (ELCA un ELCIC) mācītājiem tādu tiesību nav. Līdzīga situācija dabīgi ir arī ar Austrālijas luterāņu mācītājiem.
Ar archibīskapa Vanaga piekrišanu nākamā Porvo teoloģiskā konference paredzēta Rīgā no 2016. gada 19.-22. oktobrim ar sekojošo kontaktgrupas sēdi no 22.-24. oktobrim.
2015. g. 7. novembrī
Publicēts 07|11|2015
Prāv. Andris Abakuks
Dažas pārdomas par sieviešu ordināciju
Sievietes – pirmās Jēzus augšāmcelšanās lieciniecesBet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis." Iznākušas no kapa tās metās bēgt prom, tās trīcēja un bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās. (Marka ev. 16,7-8) (Bībeles teksti, ja ne citādi minēti, ir no jaunā Bībeles 2012. gada tulkojuma)
Pats galvenais notikums, uz ko es balstu savu viedokli par sieviešu ordināciju, ir Jēzus augšāmcelšanās.
Visos evaņģēlijos sievas kā pirmās saņem eņģeļa vēstījumu. Kāpēc tā? Kāpēc ne kāds cits no mācekļiem? Te ir interesanta lieta. Šīs pašas sievas bija tās, kas no attāluma vēroja Jēzus krustā sišanu. Viņas vienīgās bija palikušas kopā ar Jēzu, kad visi pārējie bija "aizlaidušies" un pametuši Jēzu vienu. Jāņa evaņģēlijā vienīgi vārdā nenosauktais māceklis, ko Jēzus mīlēja, ir pie krusta un arī pēc tam pie kapa kopā ar Pēteri. Iemesls, kāpēc šīs sievietes tā rīkojās, bija tas, ka viņas Jēzu mīlēja, un, lai arī nespēdamas mainīt notiekošo, vismaz gribēja būt Viņa tuvumā.
[...]
Tieši viņas ir arī pirmās pie Jēzus kapa, lai parādītu Viņam pēdējo cieņu. Izrādās, ka šīs sievas vienīgās bija Jēzum uzticīgas, - līdz galam un līdz jaunam sākumam. No eņģeļa sievas saņem uzdevumu, dot tālāk Jēzus mācekļiem ziņu, ka Viņš ir augšāmcēlies. Tas ir aicinājums sludināt evaņģēliju, labo vēsti, vīriešiem, kas ir iebaidīti, vīlušies sevī un Dievā. Mateja evaņģēlijā 28. nod. pats Jēzus viņas aicina: “Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs."
Jāņa evaņģēlijā mēs lasām, ka augšāmceltais Jēzus trīs reizes jautā Pēterim: “Vai tu mani mīli?” Kāpēc tas ir tik svarīgi, ka Pēteris Jēzu mīl? Varbūt, ka tikai tā viņš spēj pazīt Jēzu un liecināt par Viņu? Tas, ka Jēzus uztic Pēterim ganīt savas avis, ir tikai un vienīgi pateicoties tam, ka Jēzus piedod Pētera neuzticību un ļauj viņam sākt no jauna. Tāpēc tas, ka Pēterim un pārējiem mācekļiem tiek uzticēta evaņģēlija vēsts, ir tikai un vienīgi pateicoties Dieva žēlastībai. Tas nav nekāds īpašs vīriešu nopelns, viņu pārākums vai kaut kas tamlīdzīgs.
Tas pats arī attiecās uz sakramentu pārvaldīšanu. Kad Jēzus kopā ar tiem divpadsmit svinēja Svēto Vakarēdienu, tad patiešām evaņģēlijos nav minēta neviena sieviete. Divpadsmit mācekļi simbolizē divpadsmit ciltis, atjaunoto jūdu tautu. Tomēr nekur nav teikts, ka sievietes nedrīkst pārvaldīt Svēto Vakarēdienu. Ja mēs izvirzām kā galveno kritēriju dzimumu, tad var jautāt, kāpēc nevar būt runa arī par tautību, jo visi, kas tur piedalījās bija jūdi. Dievgalds ir saistīts ar Pashā mielastu, kas bija ģimenes svētki. Tas nav priesteru uzdevums templī, kas upurē Dievam. Luters kritizēja katoļu mācību, ka priesteris upurē no jauna Kristus miesu, lai panāktu grēku piedošanu, noliedzot to, ka Kristus reiz pa visām reizem ir miris par mums toreiz Golgatā. Romas katoļu baznīcas hierarhija balstās uz apustulisko sukcesiju, ka Kristus ir pilnvarojis Pēteri un pārējos 12 apustuļus, kas ar roku uzlikšanu nodod tālāk šo pilnvaru bīskapiem. Tur sievietēm nav vietas. Luterāņu izpratnē šī sukcesija vispirms izpaužas kā uzticēšanās apustuļu mācībai, ordinācija, atšķirībā no katoļiem, nav sakraments. Pēc būtības visi, kas ir kristīti, ir arī priesteri. Luters saka: “Tāpēc visi kristīgie vīri ir priesteri, visas kristīgās sievietes priesterienes, gan jauni, gan veci, gan kungs, gan kalps, gan kundze, gan kalpone, skoloti vai neskoloti. Šeit nav atšķirības, ja vien ticība nav dalīta.” (sk. Juris Cālītis, Vispārējā priesterība, Ordinācija un Bībele, Ceļš, 2006, 18.lpp.)
Marka evaņģēlijs beidzās ar vārdiem, ka sievietes, pārnākdamas no kapa, nesaka nevienam neko, jo viņas baidījās. No kā viņas baidījās? Tāpēc, ka tās bija piedzīvojušās kaut ko ārkārtēju, saskārušās ar dievišķo realitāti? Vai arī viņas baidījās no vīriešiem, kas viņas uzskatītu par jukušām? Mēs to nezinām. Šodien daudzas sievietes baidās būt par mācītājām, zinādamas, ka būs jāsaskaras ar milzīgu pretestību, aprunāšanu un neuzticību. Tā vietā, lai nosodītu viņas un aizliegtu būt par mācītājām, viņas vajadzētu atbalstīt un iedrošināt.
Apustulis Pāvils
Pievēršamies apustulim Pāvilam. Pie viņa mēs varam atrast vecāko liecību par Jēzus augšāmcelšanos, kas ir 1. Kor. vēstulē 15. nod.:
3 Vispirms es jums nodevu to, ko pats esmu saņēmis: Kristus mira par mūsu grēkiem, pēc Rakstiem, 4 un tika guldīts kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, pēc Rakstiem, 5 un parādījās Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit, 6 pēc tam parādījās vienlaikus vairāk nekā piecsimt brāļiem, no kuriem lielākā daļa vēl ir dzīvi, bet daži jau aizmiguši, 7 pēc tam parādījās Jēkabam, pēc tam visiem apustuļiem, 8 un kā vispēdējam viņš pārādījās man kā tādam priekšlaicīgi dzimušam.
Šeit sievietes netiek pieminētas. To var skaidrot dažādi. Varbūt, ka vārds “brāļi” iekļāva arī sievietes, visus, kas ir patiesi kristieši, varbūt, ka Pāvils tā kā visa toreizējā sabiedrība neuzskatīja sievietes par uzticamām lieciniecēm. Piemēram, tiesā sievietes liecība nebija derīga. Vēl viena lieta šeit ir svarīga. Mēs redzam, ka Pāvils min atsevišķi Kēfu, tas ir Pēteri, un tos divpadsmit, bet pēc tam vēlreiz atsevišķi izceļ apustuļus. Tātad par apustuļiem skaitījās arī citi, ne tikai tie divpadsmit. Arī pats Pāvils bija apustulis ārpus kārtas.
Viens arguments pret sieviešu ordināciju ir uzskats, ka Jaunā Derībā tikai vīrieši ir iecelti par apustuļiem. Tomēr Rom. vēstulē ir atrodama viena ļoti interesanta vieta, ko viegli var nepamanīt. Rom. 16,7 mēs lasām:
7 Sveicinait Androniku un Jūniju, manus ciltsbrāļus un cietuma biedrus, kas ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem un jau pirms manis bijuši Kristū. (Rom. 16,7 - vecais tulkojums)
7 Sveiciniet Andronīku un Jūniju, manus radiniekus un manus cietuma biedrus, kas pazīstami pie apustuļiem un jau pirms manis bija nodevušies Kristum. (Rom. 16,7 -jaunais tulkojums)
Vecā tulkojumā izskatās, ka Androniks un Jūnijs abi divi ir vīrieši – ciltsbrāļi, kas abi ir ievērojami apustuļi. Jaunā tulkojumā viņi abi tiek apzīmēti kā radinieki, kas pazīstami pie apustuļiem. Kāpēc tā? Izrādās, ka visā antīkajā literatūrā nav atrodams vīriešu vārds “Jūnijs”. Ir tikai sieviešu dzimtas vārds “Jūnija”. Kādreiz pietiek ar akcenta pārbīdi, lai mainītu vārda jēgu. Tā arī šeit ir noticis. Izrādās, ka 13. gadsimta beigās teologs vārdā Egīdijs centās pamatot pāvesta Bonifācu VIII naidīgo attieksmi pret sievietēm, - piem. mūķenēm tika aizliegta mācīšana, un viņas tika piespiestas dzīvot klosteros aiz slēgtām durvīm. Tā Egidījs pārvērta sievieti Jūniju par vīrieti Jūniju. Jaunā tulkojumā tas vairs nav redzams, toties tiek apšaubīts, ka viņa ir bijusi apustule, viņa tagad ir tikai pazīstama pie apustuļiem. Šeit mēs redzam, kā ideoloģisks uzstādījums ietekmē tulkošanas darbu. (sk. Patrick Mead, Who killed Junia? http://juniaproject.com/who-killed-junia-part-two/)
Kāds bija apustuļu uzdevums? Apustuļi bija iecelti no Dieva (2. Kor. 12,12), brīnumdarītāji (Apd. 2,43), Jēzus augšāmcelšanās liecinieki (Apd. 4,33), draudžu dibinātāji un vadītāji (Apd. 4,37 un 15,4ff, 1. Kor. 12,28), sludinātāji (1. Tim. 2,7 un 2. Tim. 1,11), skolotāji (2. Peter 3,2; Jūd. 17, Apd. 2,42), mācekļi (Ef.. 4,12-13) un draudzes finanšu uzraugi (Apd. 4:34-37). Ordinēts mācītāja amats tajā laikā vēl nepastāvēja.
Aizliegums sievietēm runāt dievkalpojumā 1. Kor. vēstulē
26 Ko tad darīt, brāļi? Ikreiz, kad jūs sanākat un katram ir vai nu kāda dziesma, vai mācība, vai atklāsme, vai runāšana mēlēs, vai tulkojums, viss lai notiek draudzes celšanai. 27 Ja arī kādi grib runāt mēlēs, lai runā divi vai, lielākais, trīs un pēc kārtas un viens lai tulko. 28 Bet, ja draudzē nav tulka, lai tie klusē – lai runā sev un Dievam. 29 Bet tie, kas pravieto, lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. 30 Bet, ja kādam, kas tur sēd, nāktu atklāsme, tad iepriekšējais lai apklust. 31 Jo jūs taču spējat pravietot viens aiz otra, lai visi varētu mācīties un saņemt uzmundrinājumu. 32 Praviešu gari praviešus klausa. 33 Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. Kā tas parasts visās svēto draudzēs, 34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. 35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. 36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? 37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. 38 Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts. 39 Tad nu, brāļi, tiecieties pravietot un neliedziet runāt mēlēs! 40 Tomēr viss lai notiek piedienīgi un kārtīgi. (1. Kor. 14,26-35)
Vispirms daži vārdi par vēsturisko kontekstu. Grieķu sabiedrībā publiski runāt un uzstāties drīkstēja tikai pilsoņi. Vergiem, sievietēm un svešiniekiem nebija ļauts runāt sabiedrīskos pasākumos, tai skaitā kultiskos. Cilvēks, kas zaudēja tiesības runāt, jutās kā vergs. (sk. Fredrickson, D., Free Speech in Pauline Political Theology http://wordandworld.luthersem.edu/content/pdfs/12-4_Economics/12-4_Fredrickson.pdf)
Jautājums ir pamatots, kā apustulis Pāvils uz to skatījās, vai viņa acīs sievietes un vergi joprojām bija nepilnīgi cilvēki. 1. Kor. vēst. no 12.-14. nod. viņš runā par kārtību toreizējos dievkalpojumos. Šis jautājums pacēlās tāpēc, ka, runājot mēlēs, kāds bija apzīmējis Kristu par sātanu. Pāvils pieprasa, ka gadījumos, ja kāds runā mēlēs, ir nepieciešama arī tulkošana, - galvenais, lai visa draudze tiktu celta. Nobeidzot, viņš, starp citu, arī saka, lai sievas draudzē klusē, kā tas parasts visās draudzēs un kā bauslība to pieprasa. Šeit vispirms ir jājautā, ko nozīmē “viņām nav ļauts runāt”? Skatoties kontekstā ar nākamo pantu, izriet, ka šī runāšana bija saistīta ar to, ka viņas kaut ko dievkalpojumā nesaprata. Tā rezultātā viņas sāka savā starpā runāties vai pļāpāt un traucēja dievkalpojumu. Tāpēc Pāvils aicina viņas apspriest šīs lietas mājās, jautājot saviem vīriem. Te ir arī jāpasaka, ka sievietes toreiz parasti nebija izglītotas, jo nebija iespēja iet kādā skolā. Par klusēšanu mēs neko nevaram atrast Vecā Derībā, vienīgi par paklausību. Ja tomēr uzskata, ka sievietēm vispār ir jāklusē dievkalpojumos, tad tās nedrīkstētu ne dziedāt, ne lūgt, ne lasīt Bībeli. (sk. Tālivaldis Ivars Šmits, Daži pārprasti Bībeles panti, rakstu krājumā 'Ej un saki', 1995.g., 102.-103.lpp.)
Tad arī būtu jāizskaidro, kāpēc Pāvils 11. nodaļā piemin, ka sievietes lūdz Dievu vai runā kā pravietes: 4 Katrs vīrs, kas Dievu lūdz vai runā kā pravietis ar apsegtu galvu, apkauno savu galvu. 5 Bet katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai, jo tā ir tāpat kā apcirpta. (1.Kor. 11,4-5)
Kārtība dievkalpojumā ir nepieciešama, lai draudze varētu attīstīties un augt, nevis lai pakļautu sievas saviem vīriem.
Vēl ir dzirdēts apgalvojums, ka Pāvils 37. pantā pamato aizliegumu sievietēm runāt dievkalpojumā, ka tā esot Jēzus pavēle. Konteksts tomēr norāda uz ko citu. 37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Pāvils 14. nod. pēdējos pantos apkopo savas galvenās domas par visu šo sadaļu, kas sniedzas no 12.-14. nod. Viņš lieto vārdu “to” daudzskaitlī, tātad tas nevar attiekties tikai uz vienu norādījumu par sievietes lomu dievkalpojumā. Visticamāk, ka Pāvils šeit atsaucās uz Jēzus pavēli mīlēt viens otru. 39.-40. pantā Pāvils secina, ka tāpēc, tas ir pamatojoties uz Jēzus pavēli, pravietošana un runāšana mēlēs lai notiek piedienīgi un kārtīgi. (sk. Christian Stettler, «The 'Command of the Lord' in 1 Cor 14,37 – a Saying of Jesus?», BSW (Biblical studies on the Web) Vol. 87 (2006) 42-51.lpp. http://www.bsw.org/biblica/vol-87-2006/the-command-of-the-lord-in-1-cor-14-37-a-sayingof-jesus/92/article-p51.html)
Aizliegums sievai mācīt vīru 1. Tim. vēstulē
8 Es gribu, lai vīri visur lūgtu, paceldami šķīstas rokas, bez dusmām un ķildošanās. 9 Tāpat arī sievas, piedienīgi tērptas, lai rotājas ar biklumu un pieticību, nevis krāšņām matu rotām, zeltu un pērlēm vai dārgām drānām, 10 un ar krietniem darbiem, kā pieklājas sievām, kas solījušās dzīvot dievbijīgi. 11 Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. 12 Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā (“bet viņai jāturas klusībā” - vecais tulkojums) 13 Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. 14 Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva, viņa izdarīja pārkāpumu. 15 Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā, un svētumā. Šie vārdi ir uzticami. (1. Tim. 2,8-15)
Es šeit neapspriedīšu Jaunās Derības pētniecībā valdošo uzskatu, ka vēstules Timotejam un Titam ir rakstītas krietnu laiku pēc Pāvila nāves. Pieņemam, ka Pāvils ir šo vēstuļu autors. Ko sieviešu ordinācijas pretinieki parasti skaļi nesaka, ir, ka viņu uzskats par sievietes lomu sabiedrībā ir ļoti patriarhāls un diskriminējošs. Viena daļa saprot šo rakstu vietu no 1. Tim. vēstules 2. nodaļas kā vispārēju aizliegumu sievām mācīt vīrus vai valdīt pār viņiem. Tad nav vairs tālu, ka apšaubām iespēju sievietei kļūt par mūsu valsts prezidenti vai būt par skolotāju. “Lai tās sievietes paliek mājās un audzina bērnus!” Citi atkal uzskata, ka šeit ir runa tieši par evaņģēlija sludināšanu, lai gan vārds “didaskein” nozīmē vispārīgi “mācīt”.
Tomēr šo tekstu var saprast arī savādāk, ja centrā liek 11. pantu: Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. Tātad sievām ir tiesības mācīties mierā, bez tā, ka kāds viņas traucē. Pilnīgā paklausībā – te ir jautājums kam? Vai vīriem? Tas šeit nav teikts. Tikpat labi tas var būt Dievam vai evaņģēlijam. Ja tas ir tā, tad aizliegums mācīt vīru vai valdīt pār viņu, ir domāts kā aizliegums ņemt virskundzību pār vīriešiem, visu zinot labāk.
Šeit ir svarīgs vēsturiskais konteksts. Vēstule ir rakstīta Pāvila palīgam Timotejam, kas tajā laikā uzturējās Efezā. Efeza bija lielpilsēta, kas bija slavena ar savu milzīgo pagānu templi par godu dievietei Artemīdai. Šajā templī kalpoja tikai priesterienes. Ja to ņem vērā, tad kļūst saprotamāk, kāpēc vēstules autors nevēlās radīt iespaidu, ka kristieši taisās izveidot kultu, kur sievietes valda pār vīriešiem.
Vēstules autors to pamato ar atsauci uz radīšanas stāstu, ka Ādams bija pirmais, ko Dievs radīja, un ka tieši Ieva bija vainīga grēkā krišanā. Ievas pārkāpums notika ne tāpēc, ka viņa bija kaut kādā veidā nepilnīgāka kā Ādams, bet savas nezināšanas un neizglītotības dēļ. Tieši tāpēc viņai ir jāļauj mācīties. (sk. N.T. Wright, Women’s Service in the Church: The Biblical Basis, http://ntwrightpage.com/Wright_Women_Service_Church.htm)
Jauna dzīve Kristū
Augšāmcelšanās stāstā mēs redzējām, ka tieši vīrieši pameta Jēzu, bet sievietes turējās pie Viņa, līdz pašam pēdējam. Jēzus augšāmcelšanās ir uzvara pār grēka varu. Ticībā mēs esam taisnoti, atpestīti no tiem spēkiem, kas mūs šķir no Dieva. Tātad šeit atklājas cilvēka sākotnējā būtība, pirms grēkā krišanas stāvoklis, daļa no paradīzes, Dieva valstības. Te vairs nav runa par Ādama vai Ievas grēku, bet par piedošanu un mīlestību. Pāvils to apraksta ar vārdiem:
26 Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, 27 jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. 28 Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. 29 Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma. (Gal. 3,26-29)
Līdz šai dienai ortodoksālie jūdi rīta lūgšanā sinagogā pateicās, ka viņi nav piedzimuši par pagānu, sievieti vai vergu. Pāvilam ir pavisam cits skatījums. Viņš Galatiešiem skaidro, ka tiem vairs nav jābūt zem bauslības, nav jābūt apgraizītiem, nav jānošķiras no pagāniem ēdienu reizēs, nav jāievēro īpašas dienas un svētkus. Pateicoties ticībai uz Jēzu Kristu, kristieši vairs nav pakļauti bauslībai. Viņu dzīvē ienāk plašums un brīvība, kas balstās Kristus mīlestībā, nevis tradīcijā un sabiedrības normās.
No Pāvila vārdiem izriet jautājums, cik tālu mūsu ticība Kristum mūs pārveido. Vai tā ir tikai garīga lieta, vai tā arī iemiesojās dzīvē. Šeit ir runa par to, kas mēs esam, no trim dažādiem skata punktiem. Pirmais ir par tautību. “Tur nav ne jūda, ne grieķa ...” Šī robeža krita ļoti ātri pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, kad kristiešu misionāri drīz vien sāka sludināt arī cittautiešiem, ne tikai jūdiem. Otrā robeža runā par kristiešu sociāliekonomisko stāvokli: “Tur nav ne verga, ne brīvā ...” Pāvils mācīja vergus paciesties un pieņemt savu stāvokli. Jaunā Derībā kopumā nav atrodama neviena vieta, kur tiek kritizēta verdzība. Tikai 19. gadsimtā, pēc necilvēcīgās Āfrikas tautu paverdzināšanas, to atzina par nekristīgu rīcību. Kaut kā neesmu dzirdējis, ka kāds taisās atjaunot verdzību, pamatojoties uz to, ka Bībelē tā nav aizliegta. Trešo robežu, kas iezīmē attiecības starp dzimumiem, mēs, acīm redzot, joprojām neesam pārvarējuši. “Te vairs nav vīrietis un sieviete, .....” Šis pants nenozīmē, ka vīrieši un sievietes ir identiskas būtnes. Protams, dzimuma atšķirības paliek. Tomēr - ja esam kristīti un ietērpti Kristū, mēs nevaram vienkārši pārņemt tās normas un noteikumus, kas atspoguļo zināmu vēsturisku laiku un ir radušās patriarhālā sabiedrībā. Jaunā dzīve Kristū ir ļoti trausla, mēs visu laiku dzīvojam ar kārdinājumu iekrist vecās domāšanas struktūrās vai pakļauties laika garam. Aizliegums sievietēm sludināt ir aicinājums no vecās grēcīgās pasaules, kas mūs tur savās važās. Šeit atklājas mūsu pašu cietsirdība, mūsu sirds šaurums, mūsu nespēja atvadīties no stereotipiem un aizspriedumiem, kas izpaužas likumdošanā, darba attiecībās, izglītībā, attieksmē. Tā rezultātā mēs vēlamies ierobežot un kontrolēt Svēto Garu, neļaujam Viņa dāvanām izpausties.
Jēzus, sludinādams Dieva valstību, centās saviem līdzcilvēkiem atvērt acis, ka Dieva žēlastība ir plašāka kā mūsu šaurās sirdis to iedomājās. Būsim pateicīgi par katru vīrieti un katru sievieti, kas sludina evaņģēliju, kas Dieva žēlastībā spēj mīlēt Jēzu un dot šo pieredzi tālāk citiem.
Publicēts 29|10|2015
Māc. Mārtiņš Urdze
LŪGŠANA PĻAUJAS SVĒTKIEM
Vissvētais Dievs, reiz viens tavs bērns mācīja:Zeme ir piepildīta ar debesīm,
Un katrs parasts krūms ar Dieva uguni,
Bet tikai tas, kurš redz,
Novelk kurpes...
Mēs noliecam galvas Tavā priekšā, kas esi visu radītājs un lūdzam Tevi,
[...]Gādā Kungs mums gudrību vienmēr lūgt, lai pa Taviem ceļiem un ne pa mūsējiem, norit mūsu dzīves ceļš. Sagādā gudrību lūgt, lai Tev vienmēr piederētu mūsu sirdis, dzīvē un miršanā, pārpilnībā un trūkumā, priekos un bēdās. Tik tā mums atklāsies spēks Tev pateikties par visu! Jo patiesi ir vārdi, ko Tu devi savam kalpam un kas liecina: ka tiem, kas mīl Tevi, visuvareno Radītāju, Pestītāju un Svētdarītāju, visas lietas nāk par labu! Pļaujas svētkos un katru dienu, māci mums lūgt tikai pēc dienišķās maizes šai dienai, lai nepietrūktu citiem, kas izsalkuši. Paēdini tos un ne tikai ar dienišķo maizi, bet ar to, kas nākusi no debesīm un sevī ietver mūžīgo dzīvību. Tā Tavs Dēls, mūsu Pestītājs mums ir liecinājis caur saviem mūžīgi patiesiem vārdiem: “ES ESMU dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvo mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” (Jņ. 6:51)
Dāvini mums drosmi Tavu vārdu sēklas sēt tuvumā un tālumā, lai katrs zinātu par Tavu žēlastību un ceļu pie Tevis. Iedrošini mūs uzņemties lielāku atbildību pret dabu, lai laukos varētu augt tas, kas nes dzīvību. Iedrošini mūs uzņemties lielāku atbildību pret līdzcilvēkiem, pret nākamām paaudzēm, lai patiesi mēs neizšķērdētu Tavas dāvanas, tos zemes augļus, ko tikai Tu spēj vairot.
Mēs pateicamies. No sirds un patiesi – Tavas dāvanas ir neizskaitāmas. Tavs radošais un dziedinošais spēks neizmērojams. Stiprini ģimenes, lai pie galda kopā sanākot, tās atcerētos Tev pateikties gan tad, kad pļauja bagātīga, gan tad, kā knapi ko ievākt šķūņos. Tava žēlastība nekad nebeidzas, vairo ticību ticēt Tev!
Jēzu, Tu Dieva Dēls, Tu esi svēts, bet Tu zini, ko nozīmē būt bez savām mājām. Mēs ticam, arī Tava sirds iežēlojās par bēgļu tūkstošu tūkstošiem. Esi klāt, atver sirdis, kas būtu gatavi atvērt mājas durvis un palīdzēt atrast patvērumu un atjaunot nākotnes cerību. Stāvi klāt viņiem, kā reiz mums latviešiem un paēdini dvēseles ar visu, kas nes mieru un stirpinājumu.
Kungs, Svētī to darbu, ko dara Tava Baznīca un katrs draudzes loceklis, lai reiz mēs nestu labu un svētīgu ražu, Tev par godu un citiem par svētību. Tad nebūs jānožēlo to, ko neesam paveikuši, tad būs tik par ko pateikties, jo būsim sapratuši – itin nekas mums nepieder – visu aizņemamies no Tevis. Palīdzi tā dzīvot, ka dēļ mums nepazustu tas, ko esi mums uzticējis un, ka reiz mēs Tev varētu atdot atpakaļ to, ko esam aizņēmušies no Tevis – labā kārtībā. Gan šeit, gan dzimtenē Latvijā un tik lielu nemieru pilnā pasaulē. Paldies, Tēvs, ka Tu to tik ļoti mīlēji, ka tai devi savu vienpiedzimušo Dēlu, Jēzu, lai patiesi neviens, kas tic Viņam nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība!
To visu lūdzam ar pateicības un pazemības, ar dievbijības un izbrīna pilnām sirdīm Jēzus Kristus vārdā.
Āmen.
+Lauma
Publicēts 30|09|2015
Archib. Lauma Zušēvica
LELBA — iesākumā un 40 gados.
Latviešu ev. lut. draudzes Amerikā pastāv jau kopš 19. gadsimta beigām, kad izceļotāji no Latvijas veidoja draudzes Ņujorkā, Bostonā, Baltimorā, Filadelfijā, Čikāgā, Klīvlandē, San Francisco un Linkolna pagastā, Viskonsinā, lai lūgtu Dievu savā dzimtajā valodā. Pirmās draudzes organizēja un periodiski apmeklēja igauņu izcelsmes mācītājs Hans Rebane, bet diekalpojumus un garīgo aprūpi veica pašu izvēlēti draudzes locekļi. [...]Kad 20. gadsimta vidū no Eiropas bēgļu nometnēm ASV un Kanadā ieplūda tūkstoši latviešu bēgļu, tie neilgā laikā pievienojās jau pastāvošajām draudzēm, kā arī dibināja jaunas latviešu draudzes, kur tādu vēl nebija. Ieceļotāju vidū bija arī lielāks skaits lutrerāņu mācītāji un, izvēloties garīgo vadītāju, draudzēm bija plaša izvēle starp kandidātiem.
Vecākās latviešu draudzes bija saistītas ar vietējās zemes luterāņu Sinodēm, galvenokārt ar Lutheran Church – Missouri Sinodi, un vairākas jaundibinātās pievienojās United Lutheran Church in America, American Lutheran Church vai Augustana Sinodēm, kuŗu draudzes bija devušas galvojumus daudziem jaunieceļotājiem no Vācijas bēgļu nometnēm. Tomēr vairākas jaundibinātās draudzes darbojās neatkarīgi un juridiski piederēja Latvijas ev. lut. Baznīcai Trimdā.
Drīz vien sākās centieni apvienot izkaisītās latviešu draudzes zem Baznīcas Virsvaldes jumta, reizē paturot noteiktu draudžu neatkarību, atbilstoši vietējās vides apstākļiem. 1958. gadā, mācītāja Kārļa Kundziņa vadībā, izveidojās Latviešu ev. lut. draudžu apvienība Amerikā (LELDAA), kuŗas darbības noteikumi pamatojās uz Latvijas ev. lut. Baznīcas 1928. gada Satversmi. LELDAA inkorporācija notika Ņujorkas pavalstī 1959. gada 17. janvārī un tās pirmajā Pārvaldē kalpoja Bruno Albāts, Pēteris Eglītis, Voldemārs Gobiņš, Alberts Ozols, Karl Karusa, Armīns Rūsis un Charles Stankevitz.
LELDAA uzņēma visas latviešu luterāņu draudzes ar vienādām tiesībām, neatkarīgi no piederības vietējām Sinodēm. Vienīgā prasība bija, lai tās atzīst Latvijas ev. lut. Baznīcas (LELB) trimdā archibīskapu par savu garīgo vadītāju un, pēc iespējas, seko Baznīcas 1928. gada Satversmes noteikumiem.
Pēc vairāku gadu darbības radās doma draudžu apvienību pārveidot par Sinodi, tā radot stiprāku juridisku pamatu attiecībā uz īpašumtiesībām un mācītāju statusu Amerikas sabiedrībā. Izveidoja Satversmes komisiju un pirmais Amerikas latviešu ev. lut draudžu Sinodes satversmes projekts tika pieņemts 1972. gada 22. janvārī.
LELB ārpus Latvijas (LELBĀL) virsvaldes 1972. gada aprīļa sēdē Toronto, Kanadā, pieņēma atzinumu, ka “Visu Ziemeļamerikas latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienošanās vienā latviešu Sinodē, kā garīgā un nacionālā vienībā, būti vēlama”. Izstrādātais Sinodes satversmes projekts Virsvaldei bija pieņemams, jo tas noteica paredzētās Sinodes piederību LELBĀL, tās attiecības ar archibīskapu un LELBĀL virsvaldi un deva piemērotu tiesisko izkārtojumu draudžu sadarbībai ASV un Kanadā.
1975. gadā, pirmo latviešu Draudžu dienu laikā, Gaŗezerā notika LELDAA ģenerālsapulce, kuŗā latviešu garīdznieki un draudžu delegāti nolēma pārorganizēt LELDAA par Latviešu ev. lut. baznīcu Amerikā (LELBA). Ģenerālsapulcē apstiprināja LELBA Satversmi un ievēlēja pārvaldes un revīzijas komisijas locekļus. Dibināšanas gadā astoņdesmit septiņās LELBA draudzēs un dievkalpojumu kopās bija ap 28,200 locekļu, ko aprūpēja deviņdesmit deviņi garīdznieki. Administratīvi LELBA ir sadalīta četros apgabalos: ASV Austrumu (ieskaita trīs Arģentīnas, Brazīlijas un Venecuēlas draudzes), Rietumu, Vidienes un Kanadas, ko pārrauga apgabalu konferencēs ievēlētas pārvaldes un prāvesti.
Kā integrālu LELBĀL sastāvdaļu, LELBĀL archibīskaps pārstāv LELBA pie Pasaules luterāņu federācijas(PLF) un Pasaules Baznīcu domes (PBD), kā arī sadarbībā ar Baznīcu Latvijā (LELB). LELBA iekšējo darbību vada Sinodes uz trim gadiem ievēlēta pārvalde, kas sastāv no priekšnieka/ces (garīdznieka/ces), trim ordinētiem un trim neordinētiem locekļiem, un trim revizijas komisijas locekļiem. Sinodi jānotur ik pa trim gadiem.
Kopš dibināšanas, 40 gados LELBA ir daudz veikusi. Pie pārvaldes, vairāk vai mazāk sekmīgi ir kalpojušas vairākas darba nozares. Der paskaidrot, ka parasti visas nozares sastāv no vienas personas — nozares vadītāja, kurš/kuŗa reizēm pieaicina sev kādu palīgu un, ka gandrīz visi LELBA darbinieki ir darbojušies brīvprātīgi, ziedojot savu laiku un dažkārt arī līdzekļus.
Visilgāk darbojās Ārmisijas nozare, palīdzot ar līdzekļiem turpināt Annas Irbes iesākto misijas darbu Tamil-Nadu rajonā Indijā. Pēdējos gados atklājās vietējo misijas darbinieku paviršība un nekārtība ziedoto līdzekļu izlietošanā un ar 2014. gadu LELBA savu atbalstu misijai ir pārtraukusi.
Daudzus gadus pastāvēja LELBA Apgāds, kas rūpējās par teloģiskas literatūras un mūsu garīdznieku grāmatu publicēšanu. LELBA, caur Apgādu, izdeva arī mēnešrakstu kristīgās dzīves veicināšanai, “Ceļa Biedrs”.
1992. gadā Apgāds, sadarbībā ar Latvijas ev. lut. Baznīcu un Zviedrijas Baznīcas atbalstu izdeva Dziesmu grāmatu latviešiem tēvzemē un svešumā. Dziesmu grāmata, pirmo reizi vēsturē ar notīm, tika izdota 60,000 eksemplāros un tiek lietota gan Latvijas, gan ārpus Latvijas draudzēs. Dziesmu grāmata, ar labojumiem, piedzīvoja otro izdevumu 1995. gadā, kad oriģināli sarkanos vākus nomainīja ar melniem.
Grāmatu lasītāju un abonementu skaitam sarūkot, vispirms Apgāds un tad “Ceļa Biedrs” iegāja LELBA vēsturē kā savu laiku nokalpojuši.
Vēl Latvijas okupācijas gados aktīvi sāka darboties nozare “Palīdzība Latvijā”. Iesākumā gan slepenā ceļā ievedot Latvijā Bībeles, kā arī naudu Latvijas draudžu atbalstam. Pēc Latvijas brīvības atgūšanas izveidojās plaša LELBA draudžu sadarbība ar māsu draudzēm Latvijā, sniedzot tām garīgu un materiālu atbalstu. Palīdzot atjaunot LELB izdevniecību, LELBA iegādājās spiestuves iekārtu LELB avīzei Svētdienas Rīts un vairākus gadus atbalstīja avīzes izdošanu.
Gandrīz katras draudzes dzīvē neatsverama loma ir tās dāmu komitejai. Komiteju pārstāves ik pa trim gadiem ievēl LELBA dāmu komiteju referenti, draudžu komiteju darba koordinācijai.
Nozīmīgu darbu ir veikusi Evaņģelizācijas nozare. Tās darbība galvenokārt izpaudās Draudžu dienu rīkošanā. Sākot ar pirmajām Draudžu dienām 1975. gadā, Gaŗezerā, tās ir notikušas gandrīz katru otro gadu, no Atlantijas okeāna austrumos līdz Klusam okeānam rietumos un no Ontario provinces ziemeļos līdz saulainajai Floridai dienvidos. 2016. gadā notiks jau divdesmitās Draudžu dienas. Gadu tecējumā Draudžu dienu raksturs ir mainījies. Samazinoties garām lekciju sērijām ir radušās plašākas iespējas dalībnieku līdzdalībai. Kā piemēru var minēt labirinta gājienu, meditāciju, sakrālo deju, smieklu jogu un tamlīdzīgas nodarbības.
Teoloģijas nozare vairākkārt rīkoja Teoloģijas institūta kursus, kas bija būtiski jaunu diakonu sagatavošanai un ASV un Kanadas teoloģiskos seminārus beigušie garīdznieki kursos varēja apgūt Latvijas Baznīcas vēsturi. Kursus apmeklēja dalībnieki pat no Eiropas un Austrālijas. Nozare arī organizēja gadskārtējus seminārus un/vai teologu dienas — garīdznieku sanāksmes teoloģiska satura lekcijām, domu izmaiņai un sadraudzībai. Nozares vadītājs ir arī atbildīgs piedalīties jaunu LELBĀL garīdznieku pārbaudes kolokvijā.
Veco ļaužu aprūpes nozares darbu, kopš nozares pastāvēšanas, ir veikuši mācītāji Anita un Ivars Gaides, apmeklējot draudzes ar priekšlasījumiem, mūzikālu sniegumu un izdodot brošūras ar lūgšanām un dzeju.
LELDAA regulāri publicēja Apkārtrakstu ar informatīviem ziņojumiem. Ar LELBA dibināšanu radīja Informācijas nozari un Apkārtraksts guva jaunu formatu un nosaukumu: LELBA Ziņas, kas vēlākos gados iekļāva plašāku informāciju arī par notikumiem PLF, PBD un citās Baznīcās. Vairākus gadus publicēja Bībeles pantus ikdienas lasīšanai. Parādījās arī Redaktora sleja, kas pārdomām deva redaktora uzskatus par norisēm Baznīcā. Daudz gadus LELBA Ziņas saņēma visas LELBA draudzes, kā arī LELBĀL un LELB garīdznieki. Informācijas nozare arī rūpējās par Baznīcas dzīves notikumu aprakstiem publicēšanai latviešu laikrakstos ASV, Kanadā un Austrālijā. 2011. gadā, mainoties nozares vadībai, LELBA Ziņas tika atvietotas ar ziņojumiem LELBA mājaslapā.
Jau pirms LELBA dibināšanas, mācītājs un vēsturnieks Dr. Edgars Ķiploks sāka krāt informāciju par Latvijas dievnamiem, par Baznīcas darbu, draudzēm un garīdzniekiem, izveidojot LELBA archīvu. Pēc māc. Ķiploka nāves vairums sakrāto materiālu, pēc viņa norādījumiem, tika nosūtīti archīviem un bibliotēkām Latvijā, paturot LELBA archīvā tikai ar LELBA darbību, draudzēm un garīdzniekiem saistītos dokumentus, rakstus un publikācijas.
Jaunatnes nozare vairākkārt ir rīkojusi iesvētāmo jauniešu saietus un pēdējos gados organizējusi dažādus labdarības projektus Latvijā, ar šejienes un Latvijas jauniešu aktīvu līdzdalību.
Baznīcas liiturģijas un mūzikas nozare rūpējas par jaunu liturģisko materiālu sagatavošanu un ir atbildīga par lielāko LELBA notikumu dievkalpojumu izkārtojumu.
LELBA ir līdzdalībniece ar Amerikas ev. lut. Baznīcu un Mizūrī luterāņu Sinodi Luterāņu imigrantu un bēgļu palīdzības organizācijā LIRS, un piedalās kopējās ziedojumu akcijās ASV uzņemto bēgļu atbalstam. 1950-os gados LIRS palīdzēja lielākam skaitam latviešiem no bēgļu nometnēm ieceļot ASV. Tagad ir mūsu kārta atbalstīt šīs dienas patvēruma meklētājus ASV.
Namturības nozares vadītājs ir sniedzis priekšlasījumus par kristīgo namturību LELBA sanāksmēs un draudzēs.
Aizgājušajos 40 gados LELBA ir veikusi nozīmīgu darbu Amerikas latviešu luterāņu draudžu sadarbības un vienotības uzturēšanā, jaunu teologu sagatavošanā, reliģiskas literatūras izdevniecībā un garīgās dzīves veicināšanā, rūpējoties lai garīdznieki aktīvi piedalās latviešu vasaras skolās un nometnēs. Tas, un viss iepriekš minētais, ir atbilde ne reti dzirdētam jautājumam, pat no draudžu vadības locekļiem: “Kas ir LELBA un ko tā dara?”
Diemžēl, fakti un statistika rāda, ka LELBA darbība strauji sarūk. Šodien LELBA pārstāv vairs tikai piecdesmit asoņas draudzes un dievkalpojumu kopas, ko aprūpē četrdesmit četri garīdznieki/ces un vikāri/res, no kuŗiem četrpadsmit ir jau pāri 70 gadu vecumam. Aktuālo draudžu locekļu skaitu ir grūti prognozēt, jo pieejamie statistikas dati, draudžu neatsaucības dēļ, ir nepilnīgi un dažkārt maldinoši. Balstoties uz 2014 gada pārskatiem, draudžu iesvētīto locekļu kopskaits ir noslīdējis jau zem septiņiem tūkstošiem. Pie LELBA pastāv no testamentāriem novēlējumiem izveidotais Pastorālais fonds, kas kādu laiku spēs finansiāli palīdzēt dažiem garīdzniekiem un draudzēm, kas veicinās, bet tomēr nespēs uzturēt mazo draudžu darbību.
Tomer varam būt droši, ka kamēr pastāvēs draudzes, būs arī LELBA, jo mēs - draudžu locekļi un garīdznieki - esam LELBA.
Juris Pūliņš
LELBA archivārs
(2015.g. augustā)
Publicēts 30|08|2015
LELBA archivārs
Juris Pūliņš
Juris Pūliņš
LELBĀL virsvaldes plenārsēde Milvokos
Latvijas Evaņģēliski Lututeriskās Baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) virsvaldes plenārsēde notika ASV, Milvoku latviešu evaņģēliski luteriskās Sv.Trīsvienības draudzes dievnamā no 2015.gada 16. līdz 18.aprīlim un 20. aprīlī.
Saskaņā ar LELBĀL Darbības noteikumiem virsvalde ir LELBĀL gribas izpildītāja un pārraudzības iestāde. Tās locekļi ir archibīskaps, Latvijas Evanģēliski Luteriskās Baznīcas Amerikā (LELBA) pārvaldes priekšnieks un viņa laicīgais vietnieks, apgabalu prāvesti un viens laicīgais pārstāvis no katra apgabala. LEBĀL šobrīd veido astoņi apgabali jeb prāvestu iecirkņi: LELBA Austrumu apgabals (ieskaitot Dienvidameriku), LELBA Rietumu apgabals, LELBA Vidienes apgabals, LELBA Kanādas apgabals, Austrālijas Latviešu Evaņģēliski Luterisko Draudžu Apvienība, Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Lielbritānijā, Latviešu Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Vācijā, Latviešu Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Zviedrijā. LELBĀL sastavā darbojas draudzes arī Beļģijā, Nīderlandē, Dānijā, Norvēģijā, Krievijā un Latvijā. Virsvalde pieņem savus lēmumus plenārsēdē, kura tiek sasaukta reizi trijos gados. Šoreiz tā notika laikā, kas deva iespēju virsvaldes locekļiem piedalīties archibīskapes Laumas Zušēvicas konsekrācijas dievkalpojumā, tā apliecinot baznīcas pārstāvniecību no daudzajām zemēm un apgabaliem. Plenārsēžu darba seka allaž ir spraiga un piepildīta, kā tas bija arī šoreiz, kad bez pārrunām un lēmumu pieņemšanas, katra plenarsēdes darba diena iesākās un noslēdzās ar svētbrīžiem. Plenārsēdi pārmaiņus vadīja archib.emer. Elmārs Ernsts Rozītis, archib. Lauma Zušēvica un LELBA pārvaldes priekšnieka laicīgā vietniece Baiba Liepiņa, protokolēja laju pārstāve no Lielbritānijas Daira Vāvere.
Plenārsēdes sākuma daļa tika veltīta virsvaldes amata personu, zemju prāvestu, Rītdienas Fonda priekšsēža, kasiera un Revīzijas komisijas ziņojumiem.
Izskatot administratīvos jautājumus, plenārsēde, pec iepazīšanās ar Aizputes autonomās draudzes lūgumu uzņemt to LELBĀL, nolēma uzņemt šo draudzi LELBĀL sastāvā.
Nozīmīga vieta plenārsēdes darbā allaž tiek atvēlēta sarunām un diskusijām par attiecībām ar Latvijas Evaņģēliski Luterisko Baznīcu (LELB) un Latviju. Virsvalde pieņēma trīs rezolūcijas šajā jautājumā.
Pirmā rezolūcija ir LELB vadībai un draudzēm par LELB 16.Sinodes lēmumu saistībā ar plānotajiem grozījumiem LELB Satversmē, kas neparedz sieviešu ordināciju: LELBĀL Virsvaldes plenārsēde, 2015.gada 16.-20.aprīlī, izteic savas rūpes par iesniegto priekšlikumu, kas LELB Satversmē paredz maiņas Nr.38. 133.punktā. Ieteikums maiņām ir šāds: “Ordināciju var lūgt ikviens vīriešu kārtas pretendents, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītājs.”
Tik svarīgam jautājumam, kā dzimuma noteikšana ordinācijas iegūšanai, ir nepieciešamas teoloģiskas diskusijas, kas atļautu izteikt un uzklausīt dažādus viedokļus. Jau 2012.gada 17.februārī Sadarbības padomes sēdē Rīgā, LELB un LELBĀL vadība vienojās, ka tādām teoloģiskām pārrunām ir jānotiek. Mēs esam gatavi palīdzēt šīs diskusijas izkārtot.
Aicinām LELB vadību un draudžu locekļus uz dialogu par LELB Satversmes Nr.38. 133.pantu, kas tagadējā redakcijā skan šādi: “Ordināciju var lūgt ikviens, kurš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatam.”
Otrajā rezolūcijā Virsvalde apliecina vienotību ar Latviju un tās tautu pašreizējā iespējamā apdraudējuma apstākļos: LELBĀL Virsvalde, savā plenārsēdē Milvokos 2015. g. 16. – 20. aprīlī, konstatējot Krievijas provokātīvo militāro darbību Ukrainā un destabilizācijas pasākumus Latvijā, vienojas ar kristīgām baznīcām un tautu Latvijā lūgšanās par Latvijas drošības un brīvības saglabāšanu.
Ar trešo rezolūciju Virsvalde vēlas uzlabot attiecības starp LELBĀL un LELB, atjaunojot Sadarbības padomes darbību: LELBĀL Virsvalde, savā 2015. gada plenārsēdē lūdz LELB Virsvaldei atjaunot LELBĀL un LELB Sadarbības padomes darbību, pieaicinot jaunus dalībniekus, kam ir kopējas draudžu un baznīcas intereses.
Virsvalde konstatēja, ka pašlaik Latvijā pie LELBĀL pieder gan ordinētas personas, gan draudzes (pieskaitāma arī Sanktpēterburgas draudze). Notika debates par iespējām izveidot prāvesta apgabalu Latvijā.
LELBĀL darbojas arī ekumeniskā laukā līdz ar savu dalību tādās organizācijās kā Pasaules Luterāņu Federācijā, Pasaules Baznīcu Padomē, Eiropas Baznīcu Konferencē un Eiropas Evaņģēlisko Baznīcu Kopībā. Īpaši piemināms ir pilntiesīgas līdzdalības statuss Porvoo baznīcu saimē, kas paver plašas sadarbības iespējas ar Anglikāņu baznīcu.
Viens no aktuālākajiem plenārsēdes jautājumiem bija par garīgo aprūpi vietās/zemēs, kur līdz šim vēl nav mūsu draudzes; jaunieceļotājiem, īpaši Rietumeiropā; izkaisītiem un grūti sasniedzamiem, arī Dienvidamerikā, Krievijā, Sibīrijā. Pēc archib. L.Zušēvicas ierosinājuma ir izveidots Misijas fonds, ar sākotnējo nolūku, ka tā līdzekļi izmantojami kā sēklas nauda baznīcas darbības nodrošināšanai vietās, kur ir liela jauniebraukušo tautiešu koncentrācija. Līdzekļus varētu izmantot arī ārkārtas situācijās. Plenārsēde pārrunāja mācību materiālu nepieciešamību jaunizveidotajās svētdienas skolās, iesvētību mācībām un kristībām. Šie materiāli vajadzīgi vietās, kur ir daudz jauniebraucēju. Palīdzību varētu sniegt LELBA Kristīgās audzināšanas nozare. Nepieciešams apzināt jau esošās grāmatas, kuras varētu izdot atkārtoti. Šiem nolūkiem varētu tikt lietoti līdzekļi no Misijas fonda.
2017.gadā atzīmēsim Reformācijas 500.gadskārtu. Plenārsēde pārrunāja, kā vienu no iespējamībām, ka draudžu locekļi varētu braukt uz Vitenbergu iepazīšanās braucienā, lai mācītos par luteriskajām saknēm. Prāv. Ilze Kuplēna-Ewart ierosināja draudzēm iestādīt ābeli, sekojot Lutera novēlējumam.
Plenārsēde ievēlēja un apstiprināja baznīcas virsvaldes prezidiju šādā sastāvā: prezidente - archib. L.Zušēvica, garīgais viceprezidents - prāv. Gunārs Lazdiņš, laicīgais viceprezidents- Pēteris Vīgants, sekretare - D.Vāvere, kasieris - Ivars Petrovskis, Eiropas pārstāve - prāv. Ieva Graufelde, Australijas pārstāvis - prāv. Dr. Jānis Priedkalns, LELBA laicīgā pārstāve - Baiba Liepiņa; revīzijas komisiju šādā sastāvā: Ingrīda Jansone, Uldis Pūliņš, māc. Tālis Rēdmanis; Rītdienas fonda amatpersonas: priekšsēdis - prāv.emer. Kārlis Žols, sekretārs - Ģirts Jātnieks, kasieris - I.Petrovskis.
Plenārsēde pieņēma lēmumu saistībā ar Archibīskapa nākotnes algas fonda darbību, uzdodot par pienākumu attiecīgām zemju pārvaldēm rūpēties, lai lēmums par Archibīskapa nākotnes algas fondu visās viņu draudzēs tiktu izpildīts.
Saistībā ar mācītāju izraudzīšanas procesu vakancēm LELBĀL draudzēs, virsvalde nolēma dibināt komisiju, kas iepazītos ar potenciāliem kandidātiem Latvijā kalpošanai LELBĀL draudzēs; pārbaudītu eventuālo kandidātu atbilstību; uzturētu aktuālu sarakstu no piemērotiem kandidātiem.
Plenārsēde pieņema rezolūciju “Par armēņu genocīda atzīmēšanu”: LELBĀL Virsvalde savā plenārsēdē Milvokos, 2015.gada 16.-20 aprīlī, izsaka atbalstu armēņu tautai un tās garīgai vadībai, pieminot armēņu genocīda simtgadi, ko atzīmēs Vašingtonā, 2015.gada 7.-9. maijā, arī svinīgā dievkalpojumā Vašingtonas Nacionālajā Katedrālē. To nosūtīs rakstiski Armenian Prelacy, New York.
Plenārsēde izteica pateicību māc. Dr.Sarmai Eglītei par sekmīgo archib. L.Zušēvicas konsekrācijas dievkalpojuma izkārtojumu. Izteica pateicību arī par LELBA Vidienes apgabala veltījumu archib. L.Zušēvicas konsekrācijai: dziesmu “Nebīsties! Tev saka Jēzus”, konkursā izraudzītā Viļa Kolma meldija, nosaukta: Lauma. Māc. Dr. S.Eglīte lūdza aicināt ziedot bibliotēkai “Gaismas pils” Latvijā garīgās mūzikas materiālus.
Plenārsēde vienbalsīgi nolema piešķirt archib. E.E.Rozītim archibīskapa emeritus statusu, kā arī atbalstīja ierosinājumu piešķirt archib. emer. E.E. Rozītim īpašu krusta zīmi ar bīskapa zižļa attēlu, kā pateicības un talākās sadarbības apliecinājumu.
Plenārsēde pieņema rezolūciju “Par pateicības izteikšanu Milvoku latviešu ev.lut. Sv. Trīsvienības draudzei”: LELBĀL Virsvalde izsaka vislielāko pateicību Milvoku latviešu evaņģēliski luteriskās Sv.Trīsvienības draudzei, mācītājai, draudzes priekšniecei, dāmu komitejas priekšniecei un darbiniekiem par izcilo un sirsnīgo uzņemšanu plenārsēdes laikā.
Pirmajā rindā no kreisās: Prezidija laicīgais viceprezidents (līdz 20.04.2015) Dr. Juris Cilnis, prezidija garīgais viceprezidents (no 20.04.2015) prāv.Gunārs Lazdiņš, prezidija locekle Baiba Liepiņa, prezidija Eiropas pārstāve prāv.Ieva Graufelde, Amerikas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Viskonsīnas Dienvid-Centrālās sinodes bīskape Mary Froiland, archib. Lauma Zušēvica, Pasaules Luterāņu Federācijas centra Vitenbergā, Vācijā, direktors, mācītājs Hans.W.Kasch, Pasaules Luterāņu Federācijas Vācijas nacionālās Komitejas vadošais direktors, oberkirshenrat Norbert Dencke, Virtembergas (Württemberg) Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas, Vacijā, Misijas, ekumēnisma un baznīcas attīstības departamenta direktors, kirchenrat Klaus Rieth.
Otrajā rindā no kreisās: Īrijas anglikāņu baznīcas Dublinas archibīskaps Michael Jackson, Vācijas Evaņģēliskās Baznīcas Latvijā mācītājs Markus Schoch, Zviedrijas luteriskās baznīcas Upsalas bīskaps Ragnar Persenius, archib.emer. Elmārs Ernsts Rozītis, prezidija sekretārs (līdz 20.04.2015.) prāv. Dr. Andris Abakuks, prezidija Austrālijas pārstāvis prāv. Dr. Jānis Priedkalns, prezidija kasieris Ivars Petrovskis.
Publicēts 13|07|2015
LELBĀL sekretāre
Daira Vāvere
Daira Vāvere
Priecīgus Trīsvienības svētkus!
Sv. Franciska lūgšana, rakstīta 1220. gadā, to tulkoja māc. Ilze Larsen, vidienes apgabala garīgā vadītāja vietas izpildītāja.[...]
Visuvarenais, mūžīgais,
Taisnais un žēlīgais Dievs,
Dod mums Tava vārda dēļ darīt tikai to,
Ko mēs zinām Tu gribi, lai darām,
Un vienmēr gribēt darīt to, kas iepriecina Tevi;
Lai pēc tam, šķīstīti un izgaismoti no iekšienes
Un Svētā Gara liesmas iekvēlināti,
Mēs spējam sekot Tava Dēla,
Mūsu Kunga, pēdās,
Un tā padarīt mūsu ceļu par Tavu ceļu;
Visaugstākais, tikai Tavā žēlastībā -
Tu, kas dzīvo un valdi
Trīsvienīgā pilnībā
Un vienkāršā vienībā,
Esi slavēts, Dievs varenais,
Mūžīgi mūžos.
Publicēts 31|05|2015
Archib. Lauma Zušēvica
Vienu dienu pēc Vasarsvētkiem
Ja viss būtu bijis, kā tam vajadzēja būt. . . .Ja viss būtu bijis, kā tam vajadzēju būt, tad es būtu paspējusi no sirds visiem novēlēt Dieva Svētā Gara iedvesmotus Vasarsvētkus un katram Baznīcas loceklim un loceklei priecīgu dzimšanas dienu - pirms tā pagāja. Bet, (man ļoti patīk tas mazais vārds) bet, tad es nevarētu dalīties ar vārdiem, ko tikai šorīt izlasīju. Tie nāk no grāmatiņas par ko pateicos prāv. Klāvam Bērziņam, kas pirms divām nedeļām man to uzdāvināja Annabergā. Es ticu ir Karļa Vilhelma Štēnbuka Apustuļu ticības apliecinājuma komentārs. No vācu valodas tulkojusi māc. Dr. Ilze Ķezbere-Herle, to šogad izdevis “Klints”. [...]
Kaut varbūt, ka reiz ko līdzīgu esam mācījušies, bet ir tik labi, ka kāds atgādina, kā to dara teologs Štēnbuks, ka “Baznīca nav pašmērķis. Dieva darbības galamērķis nav triumfējoša baznīca. Baznīcas uzdevums ir kalpot cilvēkiem pasaulē. . . Baznīcas uzdevums sniedzas tālāk par baznīcu pašu. Tās mērķis ir Dieva valstība.” (visi citējumi no 72. un 73. lpps.) Par to, ko nozīmē apliecināt ticību vienai svētai, katoliskai baznīcai, autors izaicinoši prasa: “vai baznīca ir svēta?’ Viņš pazīst tās ne vienmēr gaišo vēsturi, galu galā viņš nozīmīgi secina: “No iepriekš teiktā kļūst saprotams, kur meklējams baznīcas svētums. Tas nav saistīts ar to, ka baznīcā darbotos svēti un pilnīgi cilvēki. Tas ir saistīts ar to, ka baznīcā vēlas mājot dzīvais Jēzus Kristus, “Dieva Svētais” (Mk 1:24) Jēzus svētums neizpaužas nepieejamībā un vājo un vienkāršo cilvēku atsijāšanā, bet gan tajā, ka viņš pievēršas visiem cilvēkiem, lai tos pārveidotu. Viņš grib dalīties ar mums savā svētumā, lai mēs dzīvotu savu dzīvi atbilstoši labajam Dievam prātam.”
Doma graudi mūsu lūgšanām. Kaut tie ierosinātu pārrunas par to, kā mēs izprotam baznīcu un tās uzdevumu. Dzimšanas dienās gandrīz visi mēdz mazliet padomāt par to kā gadu skaits mainījis dzīvi un izskatu. Kad esam pavisam jauni, citi parasti priecājās, kā mūsu spējas attīstījušās. Kad gadu skaits kļūst lielāks, vai tiešām mazāk jāmeklē saredzēt mūsu garīgo izaugsmi? Ko redz LELBĀL kad tā paskatās spogulī?
Ko mēs gribētu, lai kāds redzētu ienākot mūsu dievnamos? Tā ceru, ka katrs saredzētu dzīvo Kristu visdažādāko cilvēku sejās. Un to kā no Kristus mīlestības svētavota un dalītiem sakramentiem izplūst žēlastība un Svētā Gara dāvanas tiek dalītas izslāpušajiem Dieva bērniem. Kā Dieva Vārda veltes paēdina izsalkušās dvēseles un dara katru stiprāku doties atpakaļ pasaulē un dzīvot apziņā, ka pats ir Dieva mīļotais un Kristus apžēlotais bērns. Kā visus kopā saista piederība Dieva valstībai virs zemes, kur miers un taisnība valda - ne ar varu, bet tādēļ, ka Dievam ir autoritāte pār visu, kas ir mūsu dzīve. Kā Tēvam par bērniem, kas ļauj saukt: Aba! (‘papiņ’, ‘tēti’; Rom. 8:15) Štēnbuks raksta: “Baznīcas vēstij jāietver visas dzīves jomas un dimensijas: gars un miesa, daba un vēsture, indivīds un sabiedrība, baznīca un pasaule, taisnošana un svētošana, dievkalpojums svētdienā un dievkalpojums pasaulīgajā ikdienā.”
Ir tāda ‘ikdiena’ - pirmdiena, viena diena pēc Vasarsvētkiem, kaut tie jums bija skaisti! Bet - arī šodien lai notiek dievkalpojumi pasaulē! Tur, kur jūs katrs atsevišķi un mēs kopā dzīvojam un rosāmies un esam! (un kādreiz nokavējam darbus) Kalposim tam Kungam ar prieku! Lai Dievs svētī un Kristus mīlestībā mūsu baznīcu ‘dzīvu’ dara Svētā Gara svētku spēkā! Jūsu
+ Lauma
archibīskape
Publicēts 26|05|2015
Archib. Lauma Zušēvica
