Svētā Gara svētku rītā. . .
Šis rīts uzausa dzestrs. Domāju, cik tomēr labi, ka mēs šodien cits citam varam novēlēt dzīvības caurstrāvotus Svētā Gara svētkus atzīmējot Kristus Baznīcas dzimšanas dienu! [...]Mūsu draudzēm Austrālijā nav vasaras laiks, tādēļ Vasarsvētku apzīmējums, kaut tik skaists, nebūtu tik pilnīgs kā tas, kas liek domāt par Svēto Garu, kas dzīvu dara! To raksturojam atrodam Nikajas ticības apliecībā. Kā toreiz, tā vēl šodien, Svētā Gara spēkā top draudzes,top jauni mērķi, un nespēj klusēt tie, kas pēkšņi no sirds grib dziedāt Viktora Kaminska vārdus:
Tas dziesmas trešais pants, kas lūdz pēc jaunām liesmām. Vai tās atšķirīgas no tām, kas reiz bija? Jeb vai lūgšana atklāj, ka no jauna jālūdz pēc Tā spēka, kas dzīvu dara! Ne tikai šodien, bet katru dienu.
Lai Kristus Baznīcai visur, lai katrā tās piederīgā sirdī un dvēselē, jaunas ticības liesmas dāvinātu spēku kalpot, kopā sanākt, lūgt un dziedāt! Svētais Gars, kas dzīvu dara, lai iedrošina un iepriecina jūs ikvienu, kas tuvumā un tālumā pasaulei vēl atgādina: šī ir tā diena, ko Dievs ir devis! Un Kristus Baznīca līksmo un katrā draudzē Dievam pateicās, ka kopā atzīmējam tās dzimšanas dienu, kas vēl dzīvo, Svētā Gara iedvesmota!
Jūsu
+ Lauma
Archibīskape
Archibīskape Lauma Zušēvica
PĒC GADA - Archibīskapes ziņojums par LELBĀL Misijas Fonda darbību kopš 2015. gada 19. aprīļa
Paskrēja gads, radās iespējas kalpot Kristum tālāk dalot no līdzekļiem, kas tika uzticēti Misijas Fondam pēc tam, kad tika segti Konsekrācijas dievkalpojuma izdevumi.
[...]Līdz ar saviem ziedojumiem, jūs, mūsu LELBĀL draudzes un draudžu locekļi, dāvinājat iedrošinājumu mūsu darbam! Konsekrācijas dievkalpojuma viesi tika ļoti jauki uzņemti un palika pāri tas, kas tika ieguldīts jaunizveidotā LELBĀL Misijas Fondā. LELBĀL Virsvalde izstrādāja Fonda darbības noteikumus, kas pievienoti ziņojumam. LELBA pārvaldes paplašinātā sēdē šī gada martā LELBĀL kasieris Ivars Petrovskis iesniedza sekojošo ziņojumu:
ZIEDOJUMI - 2015.g. no draudzēm, organizācijām, firmām un privātām personām $41,978.85
IZDEVUMI - 2015.g. Konsekrācijas dievkalpojumam, pieņemšanai un dažādiem saistīti ar
Konsekrācijas pasākumiem $12,184.11
ATLIKUMS Misijas Fonda dibināšanai $29,794.74
MISIJAS FONDA Izdevumi 2015.g.
- Ceļa izdevumi mūsu Latvijas mācītjājiem $400.00
- Māc. G. Bērziņam ceļojums uz Īriju $660.00
- Dažādi (pārsūtīšanai) $ 35.00 $1,095.00
ATLIKUMS UZ 2016. GADU $28,699.74
Pateicos kasierim par darbu. Mēs esam ceļā, arvien meklējam jaunas iespējas paplašināt Misijas Fonda darbu un tādēļ no sirds aicinu ziedot un tā atbalstīt LELBĀL darbu gan Īrijā, gan Latvijā, gan tur, kur aug latviešu skaits. Būsim līdzceļotāji Kristus garā. Ceram, ka pievienotā skrējlapiņu palīdzēs iesaistīt ziedotājus. Paldies Tijai Abulai par tās sagatavošanu. Ceram uz jūsu līdzdalību, idejām un pāri visam, jūsu lūgšanām.
Pirms dažām dienām pagāja gads kopš daudz bijām kopā Konsekrācijas dienā. Atgriezos Mt. Zion un Dievam pateicos par Viņa žēlastību un jūsu atbalstu, lūgšanām un darbu! Jūs esat līdz ceļojuši, līdz lūguši, līdz kalpojuši! Dievnamā staigājot aptvēru, cik tomēr īss bija ‘ceļš’ ko biju staigājusi no durvīm līdz altārim. Pirms gada tas tiešām likās ļoti garš! Vai tas tāpat kā notiek ar laiku? No sākuma gads, kas stāv priekšā, liekas pietiekāmi garš, lai veiktu to, kas iecerēts. Gandrīz vai nemanot pienāk tā noslēgums! Un aptveram, cik tas bijis īss, cik daudz palicis nepaveikts. Un tomēr Dievs dāvina rītdienu un atklāj, kā Viņš ir vadījis arī pagājušā gadā, kamēr mēs kopā esam centušies nojaust, kas Viņa prāts mūsu Baznīcai. Domāju, tas bieži atklājās caur jums, kas Kristus mīlestībās Garā uzticīgi turpiniet tik kalpot savās draudzēs un dzīvē. Paldies!
Uz priekšu raugoties, ziņoju, ka būšu Lielbritānijā 20. un 21. maijā, kad tur notiks Sinode Tad došos uz Īriju. Jaundibinātā draudze Īrijā ir lūgusi viņus uzņemt LELBĀL. No Dublinas došos uz Vāciju, lai piedalītos apgabalu garīdznieku konferencē, kuŗas dievkalpjumā diakona amatā tiks ordinēta Rasma Gundega Ieviņa. Lai Dievs svētī! Tālāk uz Rīgu, kur līdz ar prāv. emer. Kārli Žolu vadīšu LELBĀL Latvijā dibināšanas Sinodi 31. maijā un
- jūnijā. Būs klātarī LELBA pārvaldes priekšnieks prāv. Gunārs Lazdiņš. Kopā ar viņu piedalīšos LELB Sinodē,
- un 4. jūnijā. Ar Dieva palīgu atgriežoties mājās, drīz došos uz LELBA Draudžu dienām, 9. jūnijā, Gaŗezerā.
Centīsimies arvien jūs informēt par mūsu darbību - kā rakstos, tā mājas lapā. Paldies Prezidija un Virsvaldes locekļiem, arch. Emer. Rozītim, Milvoku draudzei, māsām un brāļiem Kristū, Tijai Abulai, un ģimenei par labo sadarbību! Lai Dievs svētī un pasargā Latviju, mūsu Baznīcu, un ik katru Dieva bērnu, un jo sevišķi tos, kas dzīvo nedrošībā vai bailēs. Būsim vienoti ticībā, cerībā, mīlestībā, un lugšanās šajā pārmaiņu pilnā laikā. Kur un kā vien iespējams, būsim Tā acis, balss, sirds un rokas, Kas mūs ir aicinājis kalpot Viņa vīna kalnā, mūsu misijas laukā. “Jūsu Aicinātājs ir uzticams, Viņš arī darīs!” (I Tes. 5:24) Viņa žēlastība lai ir ar mums visiem.
Kristū vienota ar jums,
+ Lauma
LELBĀL Misijas fonda uzdevums ir sniegt Kristus evaņģēliju un garīgu aprūpi tiem, kas dzīvo vietās ārpus Latvijas, kur iespējams izveidot LELBĀL draudzes, un arī tur, kur kāda LELBĀL draudze Latvijā uzsākusi savu darbību un lūdz atbalstu, vai kur top jauna LELBĀL draudze.
Fonds dibināts archibīskapes Laumas Zušēvicas ierosmē 2015. gada aprīlī. Lūgumi pabalstam piesūtāmi archibīskapam/-ei ar kopiju LELBĀL Virsvaldes priekšsēža/-des laicīgam/-ai vietniekam/-cei un archibīskapa/-es sekretāram/-ei.
Saņemtos lūgumus izvērtē LELBĀL prezidijs, savus lēmumus pieņemot ar vienkāršu balsu vairākumu. Par Misijas fonda piešķīrumiem un lēmumiem prezidijs nekavējoši informē LELBĀL Virsvaldi.
Misijas fonda finances pārbauda LELBĀL Revizijas komisija reiz pa trim gadiem, LELBĀL Virsvaldes plenārsēdes laikā.
Misijas fonda līdzekļus drīkst lūgt:
- ceļa izdevumiem;
- garīdznieku atbalstam, kas kalpo tur, kur nav vēl draudzes, vai tur, kur draudzes nespēj atlīdzināt garīdznieka/-ces izdevumus un/vai honorāru; un/vai jebkādam citam kristīgas misijas pasākumam.
Archibīskaps/-e katra gada aprīlī izsūta ziņojumu visām LELBĀL draudzēm un garīdzniekiem/-cēm par Misijas fonda darbību iepriekšējā gadā, ziņojumā ietverot katra piešķīruma summu un saņēmēju.
Ja lūgums pārsniedz 2000.00 ASV dolāru robežu, nepieciešams visas Virsvaldes vairākuma lēmums.
Apstiprināts 2016. gada 8. februārī
Archibīskape Lauma Zušēvica
LELBĀL Virsvalde
Tuvojoties Lieldienu rītam.
Jēzu, lūdzu, runā ar mani klusumā - agrā, agrā rīta stundā, kad nav vēl pasaule nomodā, Bet sen jau nevaru gulēt.Runā ar mani klusumā. Modini mani pirms pasaules. Gribu tajā doties, negribu vairs dusēt. Par Tevi nespēju klusēt. Zinu, Tu vari katru dziedināt, vai sāpēs, ciešanās mierināt. Zinu tomēr, ka Tavs spēks nespēkā varens parādās, kā reiz Tu. [...]
Tik daudz var pārtapt - ja vien Tu pieskaries, piedod, atpestī, atbrīvo, māci,
- dzirdēt ne tikai to, kurš raud, bet to, kurš čukst; vai skaļi gavilē un atgādina:
Tu esi augšāmcelšanās! Tev pieder nāves un elles atslēgas! Tās turi savās naglu caurdurtās rokās!
Tik daudziem šī pasaule ir ellīga – tik tumša kā reiz bija Tavā kapā.
Māci, kā aicināt no tumsas Tavā dzīvības gaismā.
Cik ļoti, ļoti gribētos, ka katrs tajā varētu augt, būt bez bailēm, ticēt brīnumam, kas esi Tu, kas varam katrs kādam būt.
Tu esi augšāmcelšanās un dzīvība, un, tādēļ zinu, arī šī ir Liela diena, kā dāvana – liela vai maza, viegli panesama vai grūta. Ja būsi klāt, tad labi būs. . .
Jēzu, lūdzu, runā ne tikai ar mani klusumā -
Lauj katram sadzirdēt Tevi un pārtapt Tavā tuvumā.
Kā reiz Marija, Pēteris, Toms – agrā rītā vai vakarā.
Ticu, ceru, agrāk vai vēlāk, Tu katru atradīsi un vārdā sauksi.
Lai zinām, neesam Tev sveši.
Lūdzu Tavu svētību, lai katra diena katram pārtaptu par ‘Lielu’ dienu, un Lieldienas par mūžīgās dzīvības svētkiem, kas nekad nebeidzās. Jēzu, modini mani, ja aizguļos, lai nepaietu gaŗām iespējai Tev pateikties un Tavā mīlestības dzīvā spēkā doties tik pasaulē, ko Tu arvien vēl mīli, kuŗā reiz Tu biji, atstājot pēdās, kuŗās gribam iet. Āmen.
Mīļās māsas un mīļie brāļi Kristū, Daudz domāju, vai dalīties ar jums ar šo lūgšanu, vai ko citu rakstīt? Tad vakardien man bija iespēja dzirdēt un parunāties ar Bīskapi Elizabeth Eaton, kas ir “Evangelical Lutheran Church in America Presiding Bishop.” Kāds prasīja, ko viņa iesaka darīt šai Baznīcai, kad draudzes piedzīvo lielas, un ne tik labvēlīgas pārmaiņas. Viņas atbilde: “Runājiet vairāk par Jēzu!” Viņa paskaidroja, ka ceļojot uz ELCA draudzi Ķīņā, viņu aizkustināja, cik dzīva šī draudze, kuŗas locekļi mēro tālus, grūtus ceļus, lai kopā pavadītu laiku no Zaļās ceturtdienas līdz Lieldienām! Bīskapei bija teikts, lūdzu, runājiet daudz vairāk nekā ierastās 20 minūtes! Četras dienas sanāk ļaudis vienīgi lai ‘runātu’ ar un par Jēzu, lai Viņu pielūgtu, slavētu, kopā baudītu sakramentus, priecātos, un pateiktos par Viņa žēlastību! Nodomāju sūtīt lūgšanu un no sirds novēlēt jums katram arvien vairāk runāt ar Jēzu un par Viņu, kuŗā esam vienoti ticībā, cerībā, mīlestībā!
Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies!
Priecīgas Lieldienas katru dienu!
Jūsu
Archibīskape Lauma
Archibīskape Lauma Zušēvica
Pelnu dienai
Mīļās māsas un mīļīe brāļi Kristū,
Ir Pelnu trešdiena. Pārāk daudz par ko domāt, rakstu pārāk ātri, tomēr Dieva vārdi Joēlam daudz aicina domāt par Dieva žēlastību un kluso laiku, kuŗā ieejam. Tautai, kas tobrīd bija bada priekšā, Dievs Joēlas grāmatā sola gandrīz 'neticāmo': "Tas Kungs runāja un sacījai savai tautai: "Redzi, es jums došu maizi, jaunvīnu un eļļu – un jums būs līdz sātam! - (2:19a) Siseņu uzbrukumi bija izpostījuši zemi un sausums apdraudēja tautas nākotni. Joēla laikā tāds posts tika uzskatīts par Dieva sodu, zīme, ka tuvojas tā Kunga diena. Garīdznieki tika mudināti aicināt ļaudīm agriezties, gavēt un sērot par tautas grēkiem.
Ar Joēlas grāmatas 2. nodaļās 18. pantu, kautkas mainās. Atskan Dieva apsolījums. "Redzi, es jums došu maizi, jaunvīnu un eļļu - un jums būs līdz sātam! - (2:19a) Nav, tā, ka tautai pēkšņi tiek atņemtas ciešanas, bet Dievs ko pieliek klāt viņu nākotnes vērtējumam: cerību! Un cerībai liels spēks. Mūsu laikā vairākas valstis Āfrikā piedzīvo patiesas bailes, ka sausums drīz varētu apdraudēt spējas tautai sagādāt ēdienu. Citās vietās tikai dēļ humanitārās palīdzības cilvēki vēl cer novērst badu, kaut no tā turpina mirt tie, kuŗus laikā nesasniedz. Kā palīdzēt? Kā atbildīgi atsaukties uz visiem lūgumiem pēc palīdzības gan tiem, kas stāv bada priekšā, gan bēgļiem?
Nekādā ziņā negribu apgalvot, ka visiem LELBĀL ir tādi dzīves apstākļi, ka varam daudz vairāk palīdzēt, tomēr ticu, ka, paldies Dievam, mums daudziem netrūkst ar ko dalīties. Paši esam strādājuši, bet Dievs ir svētījis mūsu centienus. Kādreiz domāju, vai paši apzināmies, cik esam pārbagāti? Senāk daudziem Ciešanu laika prakse gavēt dāvināja iespēju ne tikai sevi pārbaudīt, bet piedzīvot izsalkumu. Maz vairs gavē. Vairāk dzirdam aicinājumus Ciešanu laikā neliegt sev neko, bet kautko kalpošanai ‘pielikt klāt’. Labu darbu, ziedojumu, kautko, kas nestu svētību, varbūt kādam atjaunojot cerību? Kādam piedodot, kādam rast iespēju izlīdzināties, vai ziedot, vai saņemt palīdzību pareizā laikā. Varbūt kādam liecinot, cik mums katram nozīmīgi Kristus apsolījums: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jņ. 6:35)
Kristus pilda savus apsolījumus. Apustulis Pāvils to zināja un apliecināja: “Es visu spēju viņā, kas man dod spēku!” (Fil. 4:13). Skaisti vārdi! Bet turpināsim lasīt: “Un tomēr jus darāt labi, būdami līdzdalīgi manās ciešanās.” Par viņu lūdza, viņam ziedoja, atbalstu sūtīja tie, kas to varēja, jo viņi nebija cietumā, kā viņš. Nesen, sevišķi sarežģītā dienā, atvēru mazu "Dove" šokolādi. Tās aptināmā papīrā vienmēr ierakstīts kāds 'vēlējums' vai mudinājums. Todien sveiciens bija "Because you can!" Tāpēc, ka Tu vari! Varu ko? Gandrīz gribēju teikt, nē, es nevaru, jo patiesi pati nevaru. Tik daudzreiz piedzīvoju, ka tiešām bez Viņa, es nenieka nespēju darīt. Bet ar Viņu? Lūdzot no Viņa visu, kā man pietrūkst? Es varu, Tu vari, viņš, viņa, mēs varam tādēļ, ka Viņš ir varējis. Mīlestībā atdot sevi visu, uzvarēt grēku un nāves spēku, augšāmcelties un atjaunot cerību dienai, kad visiem, visur, viss būs līdz sātam!
Izlūdzos jums Dieva svētību šajā klusā, Kristus ciešanu laikam. Viņš lai dāvina to, kas vajadzīgs kādam atjaunot cerību!
Jūsu, + Lauma
Par vienotu luterisko Baznīcu Latvijā
LELBĀL Virsvaldes prezidija un virsvaldes vārdā pateicos mūsu ticības brāļiem un māsai, kuŗi sagatavoja vēstuli ‘Par vienotu luterisko Baznīcu Latvijā’. (skat. apakšā) No vēstules satura un konteksta gan saprotam, ka tās autori runā ‘par vienotu latviešu luterisko Baznīcu pasaulē’. Novērtējot Jūsu viedokli un lūgumu, apstiprinām, ka vienmēr esam bijuši un arvien esam gatavi meklēt veidus, kā pilnveidot labas LELB un LELBĀL attiecības un atrast kopēju ceļu, kas celtu un vienotu latviešu evaņģeliski luterisko Baznīcu pasaulē [...]Vēlamies atsaukties uz LELBĀL virsvaldes sēdē Vitenbergā, Vācijā 2010. gadā no 23. līdz 26. septembrim pieņemto LELBĀL darbības noteikumu preambulu, kurā teikts: “Noteikumu pamatā ir Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas 1928. gada 26. janvārī pieņemtā satversme, kā arī darba pieredze ārpus Latvijas. Tie ir saistoši visām draudzēm un to garīgiem un laicīgiem darbiniekiem, kas ir šīs Baznīcas locekļi. Šajos noteikumos ‘Latvijas Baznīca’ ir tā Baznīca, ko veido Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca (LELB) un Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (LELBāL), pēdējās saucot par ‘Baznīcu Latvijā‘ un ‘Baznīcu ārpus Latvijas’”.
Mēs šobrīd ceram, ka LELB vadība atsauksies vēstulē izteiktam aicinājumam atsākt LELB un LELBĀL sadarbības darbu, kopīgi veidojot jaunu komisiju, kurā tiktu pārstāvētas ne tikai abu Baznīcu augstākās vadības cilvēki, bet arī LELB un LELBĀL garīdznieki un laicīgie draudžu pārstāvji. LELBĀL no savas puses ir gatava izvirzīt šīs komisijas locekļus un aicina to darīt arī LELB.
Vēlamies atzīmēt, ka jau notiek abu Baznīcu sadarbība, piemēram, LELBĀL draudzēm un garīdzniekiem aprūpējot LELB draudžu locekļus ārpus Latvijas.
LELBĀL vienmēr ir bijusi un ir gatava pildīt zemāk minēto LELB-LELBĀL Sadarbības Padomes sēdes, kuŗa notika Rīgā 2012. gada 17. februārī, lēmuma 9. punktu, bet atzīst, ka šajā darbā nopietni jāņem vērā abu Baznīcu teoloģiskās un strukturālās atšķirības.
(9. Pārrunājot LELBA Sinodes 2011. g. oktobrī Indianapolē rezolūciju, lai sarunas tiktu uzsāktas par LELB un LELBĀL apvienošanos, LELB un LELBĀL vispirms centīsies apzināt priekšdarbus, kas reiz veikti LELB un LELBĀL Koordinācijas komisijā un kas daļēji lasāmi Baznīcas Gadagrāmatās, kā arī agrāko Sadarbības padomes darba rezultātus. “Apvienošanās” ir reizē mērķis, bet reizē arī virziens un ceļš ar konkrētiem posmiem un izpausmēm.)
LELBĀL vēlas veicināt toreizējās Sadarbības padomes lēmumu, kuram LELB piekrita. Abpusējais lēmums bija pamatots pārliecībā, ka no abām Baznīcām tiktu aicināti gan garīdznieki, gan neordinētie draudžu locekļi, lai savstarpējā cieņā un kristīgās mīlestības garā pārrunātu jautājumus, kas visspilgtāk atklāj mūsu teoloģiski atšķirīgos uzskatus. Būtu jānoorganizē plašākas diskusijas par sieviešu ordinācijas jautājumu. Blakus jautājumam par sieviešu ordināciju būtu jāpieliek klāt arī mūsu abu Baznīcu atšķirīgā izpratne par autoritāti un luteriskās baznīcas struktūru.
Paredzētais darbs daudz prasītu no kopēji izveidotās komisijas, bet ceram, ka tās darbības laikā varēsim viens no otra daudz ko gūt, cits citu stiprinot Kristus vienotības Garā un kopējās lūgšanās uzticoties Tam, kurš patiesi mūs katru ir aicinājis strādāt un kalpot Viņam, veidojot Baznīcu, kas spēj pārvarēt domstarpības un savā dažādībā saskatīt paša Visvarenā Radītāja roku un gribu. Jēzus mācīja mums Dievam lūgt: Tavs prāts lai notiek. Kopā lūgsim, lemsim, strādāsim un cerēsim, ka mēs spētu nojaust, kas ir Dieva prāts un griba mūsu abām Baznīcām un latvju tautai."
+ Lauma Zušēvica
LELBĀL Archibīskape
Apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem raksta: „Viena miesa un viens Gars – tāpat kā vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti – viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens Dievs un Tēvs visiem, kas ir pāri visiem, caur visiem un visos.”1 Arī Latvijas evaņģēliskiluteriskās Baznīcas (LELB) bīskapu izveidotajā dokumentā “LELB attīstības un tās darbības virzienu stratēģija”2 atkārtoti norādīts, cik svarīga ir Baznīcas vienotība tās spējai īstenot Kristus dotos uzdevumus. Autori runā par drosmi „veikt sarežģītas izvēles par labu Baznīcai un vēlmē darīt tai labu dažādā veidā” un uzsver nepieciešamību būt gataviem „mīlestības dēļ pakļauties vienprātībai būtiskajā un atļaut citiem brīvību otršķirīgajā”.
LELB vēlas būt visas tautas vienojošs un garīgi dziedinošs spēks, taču diemžēl realitāte ir cita – šobrīd Latvijā darbojas divas juridiski neatkarīgas luterāņu baznīcas – LELB un Latvijas evaņģēliski-luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (LEBĀL).
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas sašķelšanās divās baznīcās bija II pasaules kara - ārēju, piespiedu vēsturisku spēku - rezultāts, nevis brīvas gribas lēmums. Postošo notikumu sekas vēl arvien ir vāji apzinātas un analizētas, nemaz nerunājot par spēju tās pārvarēt.
Sākotnējā ģeogrāfiskā plaisa, kuru līdz deviņdesmito gadu sākumam nebija iespējams pārvarēt ideoloģisku atšķirību dēļ šo baznīcu mītnes zemēs, laika gaitā ir padziļinājusies arī teoloģiski, un novedusi pie patiesi dramatiskas situācijas, kurā sākotnēji vienotā luterāņu baznīca, šķiet, ir sadalījusies divās savstarpēji karojošās baznīcās ar atšķirīgu pārvaldi, teoloģiskajām nostādnēm, atšķirīgām izpratnēm par baznīcas amatu, ētiskiem jautājumiem, vērtībām, sociālo atbildību. Skumjš apliecinājums situācijas nopietnībai ir abu baznīcu klātbūtne Latvijas teritorijā, kas jau novedusi pie pirmajiem juridiskajiem konfliktiem.
Deviņdesmito gadu sākumā, mainoties ģeopolitiskajai situācijai, sākās likumsakarīgs, svētīgs un dziļi nepieciešams process, lai sadalīto baznīcu atkal apvienotu, novēršot vēsturiskās netaisnības sekas. 1992. gadā LELB 15. Sinode gandrīz vienbalsīgi nolēma: “Latvijas Sinode principā akceptē/pieņem Koordinācijas komisijas Šēfavas sēdes ieteikumus “Par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienību”3 un lūdz Konsistoriju šo ieteikumu ietvaros piedalīties Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas kopējas Lielsinodes sasaukšanā un kopdarbības izveidošanā”4 . Pēc šīs Sinodes pie Konsistorijas tika nodibināta “Lielsinodes sagatavošanas komisija” un 1993. gada februārī uzrakstīts vienotās Baznīcas Darbības noteikumu mets. 1993. gadā plānoto Lielsinodi sasaukt neizdevās, jo LELB nespēja vai nevēlējās savlaicīgi šo procesu koordinēt ar LELBĀL. 1993. gada martā LELBĀL Virsvalde norādīja, ka tā vēlas atjaunot Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienību, un proponēja Baznīcas vienību atjaunot Latvijas draudžu dienu ietvaros 1995. gadā. Tas nav noticis līdz pat šim brīdim.
Mēs uzskatām, ka nepieciešams steidzīgi atgriezties pie LELB 15. Sinodes lēmumu tālākas īstenošanas, izveidojot darba grupu Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vienības atjaunošanai. Šajā darba grupā uz līdzvērtīgiem pamatiem ir jāiekļauj LELB un LELBĀL pārstāvji. Darba grupas uzdevums ir līdz 2017. gada 31. oktobrim - Reformācijas 500. gadadienai - izstrādāt visus konkrētos soļus, kas nepieciešami Baznīcas vienības reālajai atjaunošanai.
Rīgā,
2015. gada 31. oktobrī, Reformācijas svētkos
Dace Balode, dr. theol., Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, asoc. prof.;
Jānis Ginters, Vecauces ev.-lut. draudzes mācītājs;
Ralfs Kokins, dr. theol., Jelgavas Sv. Vienības ev.-lut. draudzes mācītājs, LU TF asoc. prof.;
Māris Ludviks, Talsu ev.-lut. draudzes mācītājs;
Indulis Paičs, Rīgas Lutera ev.-lut. draudzes mācītājs;
Modris Plāte, Jēkabpils sv. Miķeļa ev.-lut. draudzes mācītājs;
Linards Rozentāls, dr. theol., Rīgas Lutera ev.-lut. draudzes virsmācītājs;
Kaspars Simanovičs, Rīgas Lutera ev.-lut. draudzes mācītājs.
_______
1 Ef. 4:4–6
2 Stratēģijas projekts tika prezentēts Rīgas prāvesta iecirkņa mācītāju konventā 2015. gada 13. aprīlī
3
1) Atjaunot vienotu Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu, kas sastāv no Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Latvijā un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas;4 LELB Gadagrāmata 1993. gadam, Svētdienas Rīts, 1992., 157. lpp
2) Šīs Baznīcas vienību izteic abu Baznīcas daļu kopīga Sinode (Lielsinode) un tās ievēlēts augstākais garīgais vadītājs - arhibīskaps;
3) Lielsinode pulcējas Latvijā reizi septiņos gados. Arhibīskapa sēdeklis ir Rīgā;
4) Baznīcai ārpus Latvijas ir savs bīskaps un Baznīcai Latvijā savs bīskaps - sufragāns, tos ievēl katras Baznīcas daļas pārstāvji Sinodē;
5) Bīskapus amatā ieved Latvijas Baznīcas arhibīskaps;
6) Katra Baznīcas daļa darbojas saskaņā ar savu Satversmi;
7) Visai Baznīcai nozīmīgus jautājumus risina abu Baznīcas daļu izraudzīta Pārstāvju Padome, kurā arhibīskaps un bīskapi piedalās ex officio;
8) Pirmo Lielsinodi ieteicam sasaukt laikā no 1993. gada līdz 1995. gadam;
9) Neskarts paliek Baznīcas daļu līdzšinējais juridiskais statuss dažādās zemēs, kā arī tiesības un saistības ar citām Baznīcām un ekumēniskām organizācijām.
Kristus piedzimšanas svētkos un Jaunā 2016. gadā ieejot.
Klusa nakts, svēta nakts! Visi dus; nomodā Vēl ir Jāzeps un Marija, Kūtī Dāvida pilsētā Jēzus silītē dus, Jēzus silīte dus.
Reiz Svētvakara dievkalpojuma programmā bija ieviesusies kļūda. Mīļotās Klusa nakts dziesmas pirmā pantā, semikols bija nepareizā vietā. Iznāca tā, Visi dus nomodā; vēl ir Jāzeps un Marija Kūtī Dāvida pilsētā. Par to domāju šodien, novembŗa vidū, rakstot šos vāŗdus. Pasaulē ir tik daudz, kam lemts dusēt nomodā. Nekad nav bijis tik daudz bēgļu un neskaitāmi cilvēki, kas dzīvo sērās, neziņā, rūpēs par nākotni un tādās bailēs, ka nevar doties īstā miegā. Tie dus nomodā. Gatavībā, steigā bēgt vai doties palīgā cietējiem.
[...]Tieši tādā pasaulē piedzima Dieva Dēls, kas dzimis par katru, kuŗam Viņš dāvina sevi. “Redzi, es jums pasludinu lielu prieku, jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs!” (Lk. 2: 10). Kāds stāvēja nomodā par pasauli toreiz un vēl tagad. Tas ir tas Kungs, kas nesnauž un neguļ. Nekad.
Pat tad, kad beidzot iemiegam, Dievs ir klāt. Matejs liecina, kad Jāzeps guļ, viņš sapnī saņem brīdinājumu, ka ģimenei jābēg. Tā kā to redzam zīmējumā, ko saņēmu no draudzes locekles, kuŗai nesen palika ‘tikai’ 95 gadi. Viņa zīmē un glezno savā aprūpes mājas istabiņā. Gaŗā mūža ceļā daudz piedzīvots - bēgļu gaitas, negulētas naktis, laiks, kad Dievs sargāja. Tādēļ viņas gleznā nakts tumsu un pasaules ļaunumu ietver Dieva gaisma un Svētā Gara klātbūtne - miera balodis dodas līdzi ceļiniekiem. Jāzeps un Marija vēlreiz ir nodomā un Kristus Bērns vairs nedus silītē, bet mātes rokās. Un pāri viņiem visiem ir nomodā Tas, kas nesnauž un neguļ. Nekad.
LELBĀL prezidija, virsvaldes un savā vārdā no sirds novēlu Dieva mīlestības svētītus, skaistus, cerības un miera pilnus Ziemsvētkus! Tādus, kuŗos jūsu nakts mieru iztraucētu vienīgi bērnu un mazbērnu nespēja gulēt, jo viņiem ir tik liels prieks un sajūsma! Katrā draudzē, ģimenē,, Latvijā un ārpus tās, lai Kristus piedzimšanas svētki rada mums tādu mīlestību, ka gribam kļūt par tādiem, kas gatavi sargāt, gādāt, lūgt un dot, citiem vairojot patiesu mieru, prieku, iespēju dusēt bez bailēm. Visvarenais Dievs lai svētī 2016. gadu, Viņš lai svētī Latviju, katru zemi, Baznīcu. Viņš lai dod, ka katra nakts 2016. gadā būtu klusa, svēta un katra diena Viņa sargāta, Viņa želastības un jaunu uzdevumu pilna!
Kristus mīlestībā un pateicībā par katru no jums!
Archibīskape Lauma
Archib. Lauma Zušēvica
Mīļās māsas un mīļie brāļi Kristū!
Archib. Lauma Zušēvica
Porvo baznīcu kontaktgrupas un prezidējošo bīskapu (“primātu”) sanāksme no 2015. gada 19.-23. oktobrim Edinburgā
Latvieši šajā sanāksmē bija īpaši labi pārstāvēti. Klāt kā LELBĀL vadītāja bija archibīskape Lauma Zušēvica, kā aizejošais LELBĀL pārstāvis kontaktgrupā archibīskaps emeritus Elmārs Rozītis un kā ienākošais mūsu pārstāvis prāv. Dr. Andris Abakuks. Kā novērotājs no LELB piedalījās archibīskaps Jānis Vanags, bet pašreiz no LELB nav iecelts jauns pārstāvis kontaktgrupā aizgājušās Dr. Sandras Ginteres vietā.
[...]No lielākajām baznīcām kontaktgrupas locekļi parasti ir baznīcas algoti darbinieki ekumēnisku attiecību kopšanai, bet no mazākām baznīcām tie ir mācītāji, kas šo lomu pilda, apvienojot to ar citiem pienākumiem, vai tie ir paši prezidējošie bīskapi. Kontaktgrupas loma ir veikt praktisko darbu, uzturot sakarus starp mūsu baznīcām un īpaši rīkojot sanāksmes un konferences.
Prezidējošo bīskapu un kontaktgrupas kopsēžu dalībnieki noklausījās referātus, kam sekoja pārrunas grupās un pēc tam pārrunu kopsavilkumi. Somu un baltiešu luterāņu baznīcām īpaši tuvi bija jautājumi par nacionālās identitātes lomu baznīcas dzīvē un par attiecībām ar Pareizticīgo baznīcām, bet galvenā tēma, kas pavadīja lielu daļu mūsu pārrunu, bija bēgļu krīze vidējos austrumos, un līdz ar to radusies bēgļu krīze Eiropā, un baznīcu loma tās risināšanā.
Pārrunas pēdējā kontaktgrupas sesijā atgādināja interesanto situāciju, kas tagad radusies, ka mūsu LELBĀL mācītājiem, ieskaitot, protams, tos, kas kalpo Amerikā, ir tiesības kalpot anglikāņu baznīcās Eiropā. Turpretim Amerikas kontinenta luterāņu baznīcu (ELCA un ELCIC) mācītājiem tādu tiesību nav. Līdzīga situācija dabīgi ir arī ar Austrālijas luterāņu mācītājiem.
Ar archibīskapa Vanaga piekrišanu nākamā Porvo teoloģiskā konference paredzēta Rīgā no 2016. gada 19.-22. oktobrim ar sekojošo kontaktgrupas sēdi no 22.-24. oktobrim.
2015. g. 7. novembrī
Prāv. Andris Abakuks
Dažas pārdomas par sieviešu ordināciju
Sievietes – pirmās Jēzus augšāmcelšanās lieciniecesBet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis." Iznākušas no kapa tās metās bēgt prom, tās trīcēja un bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās. (Marka ev. 16,7-8) (Bībeles teksti, ja ne citādi minēti, ir no jaunā Bībeles 2012. gada tulkojuma)
Pats galvenais notikums, uz ko es balstu savu viedokli par sieviešu ordināciju, ir Jēzus augšāmcelšanās.
Visos evaņģēlijos sievas kā pirmās saņem eņģeļa vēstījumu. Kāpēc tā? Kāpēc ne kāds cits no mācekļiem? Te ir interesanta lieta. Šīs pašas sievas bija tās, kas no attāluma vēroja Jēzus krustā sišanu. Viņas vienīgās bija palikušas kopā ar Jēzu, kad visi pārējie bija "aizlaidušies" un pametuši Jēzu vienu. Jāņa evaņģēlijā vienīgi vārdā nenosauktais māceklis, ko Jēzus mīlēja, ir pie krusta un arī pēc tam pie kapa kopā ar Pēteri. Iemesls, kāpēc šīs sievietes tā rīkojās, bija tas, ka viņas Jēzu mīlēja, un, lai arī nespēdamas mainīt notiekošo, vismaz gribēja būt Viņa tuvumā.
[...]
Tieši viņas ir arī pirmās pie Jēzus kapa, lai parādītu Viņam pēdējo cieņu. Izrādās, ka šīs sievas vienīgās bija Jēzum uzticīgas, - līdz galam un līdz jaunam sākumam. No eņģeļa sievas saņem uzdevumu, dot tālāk Jēzus mācekļiem ziņu, ka Viņš ir augšāmcēlies. Tas ir aicinājums sludināt evaņģēliju, labo vēsti, vīriešiem, kas ir iebaidīti, vīlušies sevī un Dievā. Mateja evaņģēlijā 28. nod. pats Jēzus viņas aicina: “Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs."
Jāņa evaņģēlijā mēs lasām, ka augšāmceltais Jēzus trīs reizes jautā Pēterim: “Vai tu mani mīli?” Kāpēc tas ir tik svarīgi, ka Pēteris Jēzu mīl? Varbūt, ka tikai tā viņš spēj pazīt Jēzu un liecināt par Viņu? Tas, ka Jēzus uztic Pēterim ganīt savas avis, ir tikai un vienīgi pateicoties tam, ka Jēzus piedod Pētera neuzticību un ļauj viņam sākt no jauna. Tāpēc tas, ka Pēterim un pārējiem mācekļiem tiek uzticēta evaņģēlija vēsts, ir tikai un vienīgi pateicoties Dieva žēlastībai. Tas nav nekāds īpašs vīriešu nopelns, viņu pārākums vai kaut kas tamlīdzīgs.
Tas pats arī attiecās uz sakramentu pārvaldīšanu. Kad Jēzus kopā ar tiem divpadsmit svinēja Svēto Vakarēdienu, tad patiešām evaņģēlijos nav minēta neviena sieviete. Divpadsmit mācekļi simbolizē divpadsmit ciltis, atjaunoto jūdu tautu. Tomēr nekur nav teikts, ka sievietes nedrīkst pārvaldīt Svēto Vakarēdienu. Ja mēs izvirzām kā galveno kritēriju dzimumu, tad var jautāt, kāpēc nevar būt runa arī par tautību, jo visi, kas tur piedalījās bija jūdi. Dievgalds ir saistīts ar Pashā mielastu, kas bija ģimenes svētki. Tas nav priesteru uzdevums templī, kas upurē Dievam. Luters kritizēja katoļu mācību, ka priesteris upurē no jauna Kristus miesu, lai panāktu grēku piedošanu, noliedzot to, ka Kristus reiz pa visām reizem ir miris par mums toreiz Golgatā. Romas katoļu baznīcas hierarhija balstās uz apustulisko sukcesiju, ka Kristus ir pilnvarojis Pēteri un pārējos 12 apustuļus, kas ar roku uzlikšanu nodod tālāk šo pilnvaru bīskapiem. Tur sievietēm nav vietas. Luterāņu izpratnē šī sukcesija vispirms izpaužas kā uzticēšanās apustuļu mācībai, ordinācija, atšķirībā no katoļiem, nav sakraments. Pēc būtības visi, kas ir kristīti, ir arī priesteri. Luters saka: “Tāpēc visi kristīgie vīri ir priesteri, visas kristīgās sievietes priesterienes, gan jauni, gan veci, gan kungs, gan kalps, gan kundze, gan kalpone, skoloti vai neskoloti. Šeit nav atšķirības, ja vien ticība nav dalīta.” (sk. Juris Cālītis, Vispārējā priesterība, Ordinācija un Bībele, Ceļš, 2006, 18.lpp.)
Marka evaņģēlijs beidzās ar vārdiem, ka sievietes, pārnākdamas no kapa, nesaka nevienam neko, jo viņas baidījās. No kā viņas baidījās? Tāpēc, ka tās bija piedzīvojušās kaut ko ārkārtēju, saskārušās ar dievišķo realitāti? Vai arī viņas baidījās no vīriešiem, kas viņas uzskatītu par jukušām? Mēs to nezinām. Šodien daudzas sievietes baidās būt par mācītājām, zinādamas, ka būs jāsaskaras ar milzīgu pretestību, aprunāšanu un neuzticību. Tā vietā, lai nosodītu viņas un aizliegtu būt par mācītājām, viņas vajadzētu atbalstīt un iedrošināt.
Apustulis Pāvils
Pievēršamies apustulim Pāvilam. Pie viņa mēs varam atrast vecāko liecību par Jēzus augšāmcelšanos, kas ir 1. Kor. vēstulē 15. nod.:
3 Vispirms es jums nodevu to, ko pats esmu saņēmis: Kristus mira par mūsu grēkiem, pēc Rakstiem, 4 un tika guldīts kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, pēc Rakstiem, 5 un parādījās Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit, 6 pēc tam parādījās vienlaikus vairāk nekā piecsimt brāļiem, no kuriem lielākā daļa vēl ir dzīvi, bet daži jau aizmiguši, 7 pēc tam parādījās Jēkabam, pēc tam visiem apustuļiem, 8 un kā vispēdējam viņš pārādījās man kā tādam priekšlaicīgi dzimušam.
Šeit sievietes netiek pieminētas. To var skaidrot dažādi. Varbūt, ka vārds “brāļi” iekļāva arī sievietes, visus, kas ir patiesi kristieši, varbūt, ka Pāvils tā kā visa toreizējā sabiedrība neuzskatīja sievietes par uzticamām lieciniecēm. Piemēram, tiesā sievietes liecība nebija derīga. Vēl viena lieta šeit ir svarīga. Mēs redzam, ka Pāvils min atsevišķi Kēfu, tas ir Pēteri, un tos divpadsmit, bet pēc tam vēlreiz atsevišķi izceļ apustuļus. Tātad par apustuļiem skaitījās arī citi, ne tikai tie divpadsmit. Arī pats Pāvils bija apustulis ārpus kārtas.
Viens arguments pret sieviešu ordināciju ir uzskats, ka Jaunā Derībā tikai vīrieši ir iecelti par apustuļiem. Tomēr Rom. vēstulē ir atrodama viena ļoti interesanta vieta, ko viegli var nepamanīt. Rom. 16,7 mēs lasām:
7 Sveicinait Androniku un Jūniju, manus ciltsbrāļus un cietuma biedrus, kas ieņem cienīgu vietu starp apustuļiem un jau pirms manis bijuši Kristū. (Rom. 16,7 - vecais tulkojums)
7 Sveiciniet Andronīku un Jūniju, manus radiniekus un manus cietuma biedrus, kas pazīstami pie apustuļiem un jau pirms manis bija nodevušies Kristum. (Rom. 16,7 -jaunais tulkojums)
Vecā tulkojumā izskatās, ka Androniks un Jūnijs abi divi ir vīrieši – ciltsbrāļi, kas abi ir ievērojami apustuļi. Jaunā tulkojumā viņi abi tiek apzīmēti kā radinieki, kas pazīstami pie apustuļiem. Kāpēc tā? Izrādās, ka visā antīkajā literatūrā nav atrodams vīriešu vārds “Jūnijs”. Ir tikai sieviešu dzimtas vārds “Jūnija”. Kādreiz pietiek ar akcenta pārbīdi, lai mainītu vārda jēgu. Tā arī šeit ir noticis. Izrādās, ka 13. gadsimta beigās teologs vārdā Egīdijs centās pamatot pāvesta Bonifācu VIII naidīgo attieksmi pret sievietēm, - piem. mūķenēm tika aizliegta mācīšana, un viņas tika piespiestas dzīvot klosteros aiz slēgtām durvīm. Tā Egidījs pārvērta sievieti Jūniju par vīrieti Jūniju. Jaunā tulkojumā tas vairs nav redzams, toties tiek apšaubīts, ka viņa ir bijusi apustule, viņa tagad ir tikai pazīstama pie apustuļiem. Šeit mēs redzam, kā ideoloģisks uzstādījums ietekmē tulkošanas darbu. (sk. Patrick Mead, Who killed Junia? http://juniaproject.com/who-killed-junia-part-two/)
Kāds bija apustuļu uzdevums? Apustuļi bija iecelti no Dieva (2. Kor. 12,12), brīnumdarītāji (Apd. 2,43), Jēzus augšāmcelšanās liecinieki (Apd. 4,33), draudžu dibinātāji un vadītāji (Apd. 4,37 un 15,4ff, 1. Kor. 12,28), sludinātāji (1. Tim. 2,7 un 2. Tim. 1,11), skolotāji (2. Peter 3,2; Jūd. 17, Apd. 2,42), mācekļi (Ef.. 4,12-13) un draudzes finanšu uzraugi (Apd. 4:34-37). Ordinēts mācītāja amats tajā laikā vēl nepastāvēja.
Aizliegums sievietēm runāt dievkalpojumā 1. Kor. vēstulē
26 Ko tad darīt, brāļi? Ikreiz, kad jūs sanākat un katram ir vai nu kāda dziesma, vai mācība, vai atklāsme, vai runāšana mēlēs, vai tulkojums, viss lai notiek draudzes celšanai. 27 Ja arī kādi grib runāt mēlēs, lai runā divi vai, lielākais, trīs un pēc kārtas un viens lai tulko. 28 Bet, ja draudzē nav tulka, lai tie klusē – lai runā sev un Dievam. 29 Bet tie, kas pravieto, lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. 30 Bet, ja kādam, kas tur sēd, nāktu atklāsme, tad iepriekšējais lai apklust. 31 Jo jūs taču spējat pravietot viens aiz otra, lai visi varētu mācīties un saņemt uzmundrinājumu. 32 Praviešu gari praviešus klausa. 33 Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. Kā tas parasts visās svēto draudzēs, 34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. 35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. 36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? 37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. 38 Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts. 39 Tad nu, brāļi, tiecieties pravietot un neliedziet runāt mēlēs! 40 Tomēr viss lai notiek piedienīgi un kārtīgi. (1. Kor. 14,26-35)
Vispirms daži vārdi par vēsturisko kontekstu. Grieķu sabiedrībā publiski runāt un uzstāties drīkstēja tikai pilsoņi. Vergiem, sievietēm un svešiniekiem nebija ļauts runāt sabiedrīskos pasākumos, tai skaitā kultiskos. Cilvēks, kas zaudēja tiesības runāt, jutās kā vergs. (sk. Fredrickson, D., Free Speech in Pauline Political Theology http://wordandworld.luthersem.edu/content/pdfs/12-4_Economics/12-4_Fredrickson.pdf)
Jautājums ir pamatots, kā apustulis Pāvils uz to skatījās, vai viņa acīs sievietes un vergi joprojām bija nepilnīgi cilvēki. 1. Kor. vēst. no 12.-14. nod. viņš runā par kārtību toreizējos dievkalpojumos. Šis jautājums pacēlās tāpēc, ka, runājot mēlēs, kāds bija apzīmējis Kristu par sātanu. Pāvils pieprasa, ka gadījumos, ja kāds runā mēlēs, ir nepieciešama arī tulkošana, - galvenais, lai visa draudze tiktu celta. Nobeidzot, viņš, starp citu, arī saka, lai sievas draudzē klusē, kā tas parasts visās draudzēs un kā bauslība to pieprasa. Šeit vispirms ir jājautā, ko nozīmē “viņām nav ļauts runāt”? Skatoties kontekstā ar nākamo pantu, izriet, ka šī runāšana bija saistīta ar to, ka viņas kaut ko dievkalpojumā nesaprata. Tā rezultātā viņas sāka savā starpā runāties vai pļāpāt un traucēja dievkalpojumu. Tāpēc Pāvils aicina viņas apspriest šīs lietas mājās, jautājot saviem vīriem. Te ir arī jāpasaka, ka sievietes toreiz parasti nebija izglītotas, jo nebija iespēja iet kādā skolā. Par klusēšanu mēs neko nevaram atrast Vecā Derībā, vienīgi par paklausību. Ja tomēr uzskata, ka sievietēm vispār ir jāklusē dievkalpojumos, tad tās nedrīkstētu ne dziedāt, ne lūgt, ne lasīt Bībeli. (sk. Tālivaldis Ivars Šmits, Daži pārprasti Bībeles panti, rakstu krājumā 'Ej un saki', 1995.g., 102.-103.lpp.)
Tad arī būtu jāizskaidro, kāpēc Pāvils 11. nodaļā piemin, ka sievietes lūdz Dievu vai runā kā pravietes: 4 Katrs vīrs, kas Dievu lūdz vai runā kā pravietis ar apsegtu galvu, apkauno savu galvu. 5 Bet katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai, jo tā ir tāpat kā apcirpta. (1.Kor. 11,4-5)
Kārtība dievkalpojumā ir nepieciešama, lai draudze varētu attīstīties un augt, nevis lai pakļautu sievas saviem vīriem.
Vēl ir dzirdēts apgalvojums, ka Pāvils 37. pantā pamato aizliegumu sievietēm runāt dievkalpojumā, ka tā esot Jēzus pavēle. Konteksts tomēr norāda uz ko citu. 37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Pāvils 14. nod. pēdējos pantos apkopo savas galvenās domas par visu šo sadaļu, kas sniedzas no 12.-14. nod. Viņš lieto vārdu “to” daudzskaitlī, tātad tas nevar attiekties tikai uz vienu norādījumu par sievietes lomu dievkalpojumā. Visticamāk, ka Pāvils šeit atsaucās uz Jēzus pavēli mīlēt viens otru. 39.-40. pantā Pāvils secina, ka tāpēc, tas ir pamatojoties uz Jēzus pavēli, pravietošana un runāšana mēlēs lai notiek piedienīgi un kārtīgi. (sk. Christian Stettler, «The 'Command of the Lord' in 1 Cor 14,37 – a Saying of Jesus?», BSW (Biblical studies on the Web) Vol. 87 (2006) 42-51.lpp. http://www.bsw.org/biblica/vol-87-2006/the-command-of-the-lord-in-1-cor-14-37-a-sayingof-jesus/92/article-p51.html)
Aizliegums sievai mācīt vīru 1. Tim. vēstulē
8 Es gribu, lai vīri visur lūgtu, paceldami šķīstas rokas, bez dusmām un ķildošanās. 9 Tāpat arī sievas, piedienīgi tērptas, lai rotājas ar biklumu un pieticību, nevis krāšņām matu rotām, zeltu un pērlēm vai dārgām drānām, 10 un ar krietniem darbiem, kā pieklājas sievām, kas solījušās dzīvot dievbijīgi. 11 Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. 12 Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā (“bet viņai jāturas klusībā” - vecais tulkojums) 13 Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. 14 Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva, viņa izdarīja pārkāpumu. 15 Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā, un svētumā. Šie vārdi ir uzticami. (1. Tim. 2,8-15)
Es šeit neapspriedīšu Jaunās Derības pētniecībā valdošo uzskatu, ka vēstules Timotejam un Titam ir rakstītas krietnu laiku pēc Pāvila nāves. Pieņemam, ka Pāvils ir šo vēstuļu autors. Ko sieviešu ordinācijas pretinieki parasti skaļi nesaka, ir, ka viņu uzskats par sievietes lomu sabiedrībā ir ļoti patriarhāls un diskriminējošs. Viena daļa saprot šo rakstu vietu no 1. Tim. vēstules 2. nodaļas kā vispārēju aizliegumu sievām mācīt vīrus vai valdīt pār viņiem. Tad nav vairs tālu, ka apšaubām iespēju sievietei kļūt par mūsu valsts prezidenti vai būt par skolotāju. “Lai tās sievietes paliek mājās un audzina bērnus!” Citi atkal uzskata, ka šeit ir runa tieši par evaņģēlija sludināšanu, lai gan vārds “didaskein” nozīmē vispārīgi “mācīt”.
Tomēr šo tekstu var saprast arī savādāk, ja centrā liek 11. pantu: Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. Tātad sievām ir tiesības mācīties mierā, bez tā, ka kāds viņas traucē. Pilnīgā paklausībā – te ir jautājums kam? Vai vīriem? Tas šeit nav teikts. Tikpat labi tas var būt Dievam vai evaņģēlijam. Ja tas ir tā, tad aizliegums mācīt vīru vai valdīt pār viņu, ir domāts kā aizliegums ņemt virskundzību pār vīriešiem, visu zinot labāk.
Šeit ir svarīgs vēsturiskais konteksts. Vēstule ir rakstīta Pāvila palīgam Timotejam, kas tajā laikā uzturējās Efezā. Efeza bija lielpilsēta, kas bija slavena ar savu milzīgo pagānu templi par godu dievietei Artemīdai. Šajā templī kalpoja tikai priesterienes. Ja to ņem vērā, tad kļūst saprotamāk, kāpēc vēstules autors nevēlās radīt iespaidu, ka kristieši taisās izveidot kultu, kur sievietes valda pār vīriešiem.
Vēstules autors to pamato ar atsauci uz radīšanas stāstu, ka Ādams bija pirmais, ko Dievs radīja, un ka tieši Ieva bija vainīga grēkā krišanā. Ievas pārkāpums notika ne tāpēc, ka viņa bija kaut kādā veidā nepilnīgāka kā Ādams, bet savas nezināšanas un neizglītotības dēļ. Tieši tāpēc viņai ir jāļauj mācīties. (sk. N.T. Wright, Women’s Service in the Church: The Biblical Basis, http://ntwrightpage.com/Wright_Women_Service_Church.htm)
Jauna dzīve Kristū
Augšāmcelšanās stāstā mēs redzējām, ka tieši vīrieši pameta Jēzu, bet sievietes turējās pie Viņa, līdz pašam pēdējam. Jēzus augšāmcelšanās ir uzvara pār grēka varu. Ticībā mēs esam taisnoti, atpestīti no tiem spēkiem, kas mūs šķir no Dieva. Tātad šeit atklājas cilvēka sākotnējā būtība, pirms grēkā krišanas stāvoklis, daļa no paradīzes, Dieva valstības. Te vairs nav runa par Ādama vai Ievas grēku, bet par piedošanu un mīlestību. Pāvils to apraksta ar vārdiem:
26 Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, 27 jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. 28 Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. 29 Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma. (Gal. 3,26-29)
Līdz šai dienai ortodoksālie jūdi rīta lūgšanā sinagogā pateicās, ka viņi nav piedzimuši par pagānu, sievieti vai vergu. Pāvilam ir pavisam cits skatījums. Viņš Galatiešiem skaidro, ka tiem vairs nav jābūt zem bauslības, nav jābūt apgraizītiem, nav jānošķiras no pagāniem ēdienu reizēs, nav jāievēro īpašas dienas un svētkus. Pateicoties ticībai uz Jēzu Kristu, kristieši vairs nav pakļauti bauslībai. Viņu dzīvē ienāk plašums un brīvība, kas balstās Kristus mīlestībā, nevis tradīcijā un sabiedrības normās.
No Pāvila vārdiem izriet jautājums, cik tālu mūsu ticība Kristum mūs pārveido. Vai tā ir tikai garīga lieta, vai tā arī iemiesojās dzīvē. Šeit ir runa par to, kas mēs esam, no trim dažādiem skata punktiem. Pirmais ir par tautību. “Tur nav ne jūda, ne grieķa ...” Šī robeža krita ļoti ātri pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, kad kristiešu misionāri drīz vien sāka sludināt arī cittautiešiem, ne tikai jūdiem. Otrā robeža runā par kristiešu sociāliekonomisko stāvokli: “Tur nav ne verga, ne brīvā ...” Pāvils mācīja vergus paciesties un pieņemt savu stāvokli. Jaunā Derībā kopumā nav atrodama neviena vieta, kur tiek kritizēta verdzība. Tikai 19. gadsimtā, pēc necilvēcīgās Āfrikas tautu paverdzināšanas, to atzina par nekristīgu rīcību. Kaut kā neesmu dzirdējis, ka kāds taisās atjaunot verdzību, pamatojoties uz to, ka Bībelē tā nav aizliegta. Trešo robežu, kas iezīmē attiecības starp dzimumiem, mēs, acīm redzot, joprojām neesam pārvarējuši. “Te vairs nav vīrietis un sieviete, .....” Šis pants nenozīmē, ka vīrieši un sievietes ir identiskas būtnes. Protams, dzimuma atšķirības paliek. Tomēr - ja esam kristīti un ietērpti Kristū, mēs nevaram vienkārši pārņemt tās normas un noteikumus, kas atspoguļo zināmu vēsturisku laiku un ir radušās patriarhālā sabiedrībā. Jaunā dzīve Kristū ir ļoti trausla, mēs visu laiku dzīvojam ar kārdinājumu iekrist vecās domāšanas struktūrās vai pakļauties laika garam. Aizliegums sievietēm sludināt ir aicinājums no vecās grēcīgās pasaules, kas mūs tur savās važās. Šeit atklājas mūsu pašu cietsirdība, mūsu sirds šaurums, mūsu nespēja atvadīties no stereotipiem un aizspriedumiem, kas izpaužas likumdošanā, darba attiecībās, izglītībā, attieksmē. Tā rezultātā mēs vēlamies ierobežot un kontrolēt Svēto Garu, neļaujam Viņa dāvanām izpausties.
Jēzus, sludinādams Dieva valstību, centās saviem līdzcilvēkiem atvērt acis, ka Dieva žēlastība ir plašāka kā mūsu šaurās sirdis to iedomājās. Būsim pateicīgi par katru vīrieti un katru sievieti, kas sludina evaņģēliju, kas Dieva žēlastībā spēj mīlēt Jēzu un dot šo pieredzi tālāk citiem.
Māc. Mārtiņš Urdze
