Lūgšana dūmu aptumšotās dienās
Svētais Debestēvs, Tu, kas esi Visvarens savā žēlastībā un spēkā, no sirds lūdzam, Kungs, dzēs liesmas, kas posta dabu un briesmās apdraud Tavus bērnus! Ietērp savā spēkā tos, kuriem jābēg, pasargā ik katru un stiprini visus tos, kas ir izmisumā! Tēvs, šobrīd daudzviet deg pasaule, ko TU tik ļoti mīlēji, ka tai dāvāji savu Dēlu - mūsu Kungu Jēzu Kristu. No visas sirds mēs lūdzam, piedod, Tēvs! Pārāk maz mēs esam dzīvojuši tā, lai aizsargātu dārgās, svētās radības dāvanas, ko esi mums devis. Palīdzi mums tās patiesi novērtēt un pasargāt! Lūdzam par tiem, kam māju vietā palikuši vien pelni. Lūdzam par tiem, kam grūti elpot. Lūdzam par bēgļiem, kam nekur nav patvēruma, jo liesmas izpostījušas to mazumu, kas viņiem vēl bija. Stāvi klāt visiem, kas cietuši ugunsgrēkos un tiem, kas sēro, jo miruši viņu tuvinieki! Visas šīs briesmas ir pārāk lielas mūsu spēkiem. Pasargā tos, kas gatavi savas dzīvības zaudēt, lai glābtu citus!
[...]Kungs Jēzu, dziedini tos, kam sāp, kas saslimuši ar ļauno Covid-19 vīrusu, tos, kas cieš no tā vai citu slimību sekām! Stāvi klāt ģimenēm un bērniem, jauniešiem, kuru dzīves smagi izmainījušās pandēmijas dēļ! Neļauj mums aizmirst to, ka mums jāturpina ar žēlsirdību būt klāt tiem, kas ir vientuļi, tiem, kuri ir ar daudziem gadiem svētīti, bet ne vairs ar daudziem draugiem! Palīdz atrast darbus, tiem, kas tos zaudējuši! Tu zini, cik ļoti viņi jūtas kā nedrošības vētrā mētāti. Esi mūsu miers, lai spējam citus mierināt un Tevis dotajā mīlestībā atjaunot cerību!
Dievs Svētais Gars, Tu, kas dzīvu dari katru, iedrošini arī mūs! Palīdzi neiekrist izmisumā vai vienaldzībā tik daudzu grūtību un pārbaudījumu priekšā! Sargi savu Baznīcu visā pasaulē! Vairo Gara augļus visās pasaules valstīs, lai taisnība un patiesība vairotos līdz ar mīlestību starp mums visiem! Lūdzam, lai deg tikai tās liesmas, kas sirdis atjauno un garu paceļ pāri visām grūtībām. Palīdzi katram sevī saskatīt gan savu nespēku un grēku, gan Tavu Garu, kas iedrošina nepadoties ļaunumam - tam ļaunumam, kas vairo naidu, cilvēkus šķeļ un apdraud!
Kungs, palīdzi mums vienmēr paļauties uz Tevi un pateikties, ka Tu esi Dievs, kurš ir allaž atrodams! Tu mūs pilnīgi pazīsti visos sīkumos un mēs tagad uzticam Tev visu savu dzīvi, līdz pat tās pašai sīkākajai daļiņai. Paldies, ka Tu esi bijis, esi tagad un būsi mūsu drošais patvērums, mājvieta, ko nekāda vara nespēs mums atņemt nekad! Āmen.
Mīļās māsas un brāļi Kristus mīlestībā! Ja kāds no jums šobrīd paši piedzīvojat ugungrēku radīto postu un esat apdraudējumā, vai arī kādi jums zināmi draudzes ļaudis ir tieši apdraudēti, pārcieš neziņu un postu, lūdzu rakstiet vai zvaniet man (pastorlauma@gmail.com vai 414-241-4752), lai varam Baznīcas kopības atbalstā palīdzību rast, kur tas vajadzīgs!
Fotogrāfiju uzņēmu mūsu Dienvidkalifornijas dievnamā
Publicēts 15|09|2020
+ Lauma Zušēvica
“Redzi, sējējs izgāja sēt.” (Mt 13:2). Dažādi sējēji un Dieva svētītā raža.
1945. gada 9. septembrī divi sējēji iegāja Kemptenes ev. lut. baznīcā. Iedomājos, ka viņi ieradās pirms jauniešiem, kuŗiem todien bija paredzētas iesvētības. Noteikti abi Dieva kalpi māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, iesvētāmo sirdīs bija sējuši Dieva vārda sēklas. Skaidrs, ka lūgšanās atskanēja pateicība Dievam, jo tieši pirms nedēļas, 2. septembrī, Japāna padevās un II. Pasaules kaŗš beidzās, kaut tā sekas ilgi vēl ietekmēja neskaitāmas dzīves.
Kuŗus tekstus Dieva vārda sējēji todien izvēlējās? Vēl nebija beigušās rūpes par nākotni, par Latviju, par to, vai pietiks ko ēst, kur strādāt, kur iegūt augstāko izglītību latvju tautas bēgļiem. Iedomājos, ka abi aicināja paļauties Dievam, uzticēties Viņa žēlastībai, gādāt par cietējiem, neaizmirst savu piederību Kristum un savai tautai. Viņi uzticējās, ka jauniešu sirdīs sētās sēklas nesīs gara augļus, un tā bija. Gandrīz visur, kur latviešu bēgļi nonāca, vispirms tika dibinātas draudzes, kas pulcējās dievkalpojumos.
[...]Varētu būt, ka šogad daudzās vietās Pļaujas svētki nenotiks kā parasti. Ļaudis ir ļoti norūpējušies par vīrusa sekām, kā arī par to, ka jāsargā sava un līdzcilvēka veselība, atturoties no ierastās dzīves parašām. Arvien noteiktāk tiek pieprasīti dažādo problēmu risinājumi un sabiedrības drošības nodrošināšana. Laikā, kad daudzi kļūst pesimistiski par nākotni, iedomājos, ko mums varētu pateikt tie jaunieši, kas dzīvoja 1945. gadā, tādā nedrošībā un tik haotiskā laikā? Ka bija tik svētīgi draudzes priekšā Dievam solīt “būt uzticīgiem līdz nāvei”, kalpot Kristum un Viņa Baznīcai! Šādi viņos auga sētās ticības sēklas. Tās auga līdzcilvēku lūgšanu pavadītas, tās Dieva Gars pasargāja, audzināja, tajā Dieva patiesība dīga, plauka un nesa ticības, cerības un mīlestības augļus. Un tiešām tā tas bija! To apliecina mūsu Baznīcas vēsture!
Pļaujas svētkos patieksimies Dievam par visiem, kuŗi visdažādākos apstākļos – turpināja sēt. Līdzīgi, kā toreiz, kad māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, kuŗi nonāca ASV Ņujorkā un Milvokos un tur kalpoja draudzēs, kuŗās arī es kalpoju un ar pateicību manīju viņu abu kalpošanas augļus. Noteikti arī viņi gadu gaitā sprediķoja par šo Kristus līdzību, atgādinot, lai mūsu sirdis taptu par labu zemi, kuŗā varētu augt ticības sēklas. Pestītājs caur šo līdzību mudina, lai neļaujam pasaules rūpēm un bēdām mūsu sirdis nocietināt un dzīves kārdinājumiem mūs aizvilināt prom no Dieva.
Varbūt kāds no lasītājiem todien bija klāt Kemptenē un varētu dalīties? Rakstiet man!
pastorlauma@gmail.com. Gribētos dzirdēt jūsu atmiņas, varbūt kā dziedājāt skaistās lūgšanas vārdus:
“Kungs, palīdz brīdī svētā, Kad sirds man kvēl, Lai ticība še gūtā Ir rota vēl,
Kad dzīve bargos vējos Sāks vērtēt, svērt, Tad ļauj man brīžos tādos Tik Tevi tvert.”
Nav zināms, kas ir šo vārdu autors, bet zinu, ka māc. Osvaldam Gulbim Dievs bija dāvinājis dzejnieka spējas. Viņam tobrīd bija 35 gadi, māc. Kalnājam 37! Abus vēl sagaidīja gan bargi vēji, gan grūti pārbaudījumi. Abi turpināja sēt līdz mūža beigām - katrs savā pilsētā, tomēr vienoti Viņā, kas ir šo sēklu Devējs. Iedomājos, varbūt ka viņu draudzēs ASV bija klāt arī no tiem, kas todien Kemptenē iesvētīti?
Mums ir tik daudz, par ko pateikties šajos Pļaujas svētkos – vai to darām savā mājā, dievnama kopībā vai tiekoties virtuālā pasaulē. Dievs mūs nav atstājis, bet turpinājis gādāt par mums! Arī caur citiem, kam paldies sakām! Viņu darba un gādības dēļ mums netrūkst ēdiena. Strādāsim arī mēs, lai nevienam nebūtu jācieš ne no fiziskā izsalkuma, ne no garīgā. Gadu simteņiem Dievs Vārdu sēklas ‘izšķērdīgi’ sētas, bet to skaits nav samazinājies! Vēl sējējiem ir ko sēt! Un tā ir Kristus žēlastības un Dieva mīlestības dāvana! Sēsim, lūgsim, uzticēsimies, pateiksimies Viņam, kas arvien dod kā sēklas, tā augļus!
Viņš lai svētī, pasargā un iedrošina!
Publicēts 10|09|2020
+ Lauma Zušēvica
Filadelfijas Sv. Jāņa draudze meklē mācītāju pilna laika darbam
Filadelfijas latviešu ev. lut. Sv. Jāņa draudze, dibināta 1893. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, pieder Latviešu evaņğēliski luteriskai baznīcai Amerikā (LELBA).
Draudzei pieder skaists īpašums ar četriem akriem zemes Filadelfijas priekšpilsētā, Newtown Square, PA, kur atrodams Dievnams ar sabiedrisko telpu un atseviška ēka, kur ir skolas telpas, draudzes biroji un atsevišķs dzīvoklis.
Draudzē ir vairāk nekā simts locekļu, pārstāvot vairāk nekā četras latviešu/latviešu-amerikāņu ğimeņu paaudzes.
[...]Mēs meklējam luterāņu mācītāju ar grādu teoloğijā (vai līdzvērtīgu izglītības, apmācības un pieredzes apvienojumu) šādu pienākumu veikšanai:
Vadīt dievkalpojumus, ieskaitot svētības aktus kā kristības, iesvētības, laulības un bēres, integrējot saturu gan latviešu, gan angļu valodā.
Veicināt draudzes garīgo attīstību, izmantojot regulāras Bībeles stundas, kristīgo izglītību bērniem un jauniešiem.
Sniegt atbalstu un pastorālo aprūpi vajadzības gadījumos, ieskaitot apmeklējumus slimnīcā, mājās vai aprūpes namos.
Pārstāvēt draudzi vietējo latviešu sabiedrībā un veicināt sadarbību ar vietējām garīgajām organizācijām.
Izmantot pēc vajadzības modernās tehnoloģijas gan baznīcas dievkalpojumiem, gan Bībeles stundām, lai nodrošinātu piekļuvi ğimenēm vai personām, kuras nevar piedalīties personīgi.
Meklēt veidus kā Filadelfijas apkārtnē iesaistīt vairāk cilvēkus draudzē.
Draudzei ir sava tīmekļa lapa: http://latvianluthchurchphila.org/
Lūdzam kandidātus pieteikties līdz 2020. gada 1. augustam, iesūtot CV kopā ar pavadvēstuli LELBA apgabala prāvestei Anitai Vārsbergai-Pāžai, macanitavp@gmail.com, 400 Hurley Avenue Rockville, MD 20850-3121, tel. (301) 302-3270.
Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam."
Publicēts 06|06|2020
Veselībā un slimībā
Domas izraisīja avīzes komiksā attēlotā aina, kurā notiek saruna starp diviem sen laulātiem draugiem. Vīrs prāto: “Zini, ja viens no mums saslimtu ar corona vīrusu, tas visticamāk otram pieliptu”. Sieva mierīgi apstiprina: “Es zinu”. Klusējot, sieva uzliek roku vīram, abi skatās pārtikas sarakstā. Nāk prātā laulībās dotie solījumi. Pa gadiem teksts šad tad mainījies, tomēr parasti atskan solījumi mīlēt, cienīt, kopā palikt ar otru priekos un bēdās, bagātībā un nabadzībā, veselībā vai slimībā, līdz Dievs nāvē šķirs. Covid-19 laikā mūža draugiem dotie laulību solījumi daudziem tiek pārbaudīti varbūt vēl nepiedzīvotos veidos.
Katra laulība ir unikāla - tikai viena, kaut simboliski, tomēr spēcīgi vieno miljonus. Apustulis Pāvils savā vēstulē Efeziešiem 5. nodaļā dalījās vārdos, kas raksturoja kristīgās laulības dzīves būtību un ieguva vēl plašāku nozīmi, kad viņš līdzībās vīra tēlā saredzēja Kristu un sievas tēlā – Baznīcu. Tie abi savstarpējā mīlestībā brīvprātīgi vienoti un gatavi otra labā uzupurēties - veselībā un slimībā. Mēs visi kopā esam Viņa miesa, Viņa Baznīca, kas esam apliecinājuši savu ticību Kristum.
[...]Šajā Covid-19 laikā mūsu Baznīca ir bijusi uzticīga Viņam un pavisam vēl nepiedzīvotos apstākļos turpinājusi pildīt savu solījumu sludināt Kristus evaņģēliju. Tie esat jūs, kas turpinājuši strādāt un kopā lūgt, lai tas, kurš viens palicis un augošās bailēs par to, kā nesaslimt vai samaksāt rēķinus, izjustu Dieva mieru. Lai tas, kurš sēro par mūžībā aizsaukto dzīves draugu un nespēju pat atvadīties, tiktu stiprināts kristīgās cerības dziedinošā spēkā. Lai tas, kuram kļuvis grūtāk ciešās telpās ilgstoši būt mūža drauga ‘labākajai pusei’, atcerētos, cik atbrīvojoši atvainoties un saņemt otra piedošanu, kā Kristus žēlastību. Lai tas, kurš jūtas tik vainīgs, jo bērniem nav spējis būt labs vai pacietīgs skolotājs, saprastu – ja bērniņš juties mīlēts, viņš būs audzis visvērtīgākajā gudrībā. Paldies visiem, kas esat Kristus Baznīca.
Lasīju par kādas laulību terapeites ieteikumu katru dienu laulātam draugam komplimentā izteikt pateicību. Ja grūti iedomāties par ko, tad terapeite ieteikusi sākt ar pateicību par to, ko bieži uztveram kā pašsaprotamu. Ieteikumam sekojot, daudzas laulības piedzīvojušas svētību! Kā būtu, ja mēs simboliski apdāvinātu Kristu daloties ar mūsu draudzēm? Gan caur labiem vārdiem, lūgšanām, gan ar saviem ziedojumiem izteicot savu pateicību.
Ir novērots, kā pulcējoties dievkalpojumos virtuālajā pasaulē, vieglāk piemirst draudzes locekļiem ziedot draudzes darbam. Turpināsim pēc iespējām atbalstīt savas draudzes. Saprotam, ka šajā laikā kādam varētu būt grūtāk ziedot, tādēļ, lai otra devīgums nes to, kā mīļu brāli vai māsu. Jūsu ziedojumi, vai tie būtu finansiāli, vai cita veida dāvanas, arvien svētīs mūsu draudzes darbu ar iespējām veselībā un slimībā, priekos un bēdās visiem kopā turpināt uzticīgi pildīt dotos solījumus Jēzum Kristum, mūsu visu mūža Draugam!
Foto: Baiba Rēdmane
Jūsu,
Publicēts 01|05|2020
+ Lauma
Egīls Grīslis. Nekrologs.
Teologs.
Mācītājs.
Skolotājs. Zinātnieks.
Autors. Rakstnieks. Pētnieks.
Tēvs. Vectēvs. Vecvectēvs.
Mīlošs vīrs pirmajai sievai, ko viņš zaudēja un tāpat otrai, kas viņu zaudēja.
"Tavs kalps aiziet mierā..."
[...]
Publicēts 01|05|2020
Pirms pieciem gadiem
Pirms pieciem gadiem neaizmirstamas stundas pagāja lūgšanās un pārdomās. Todien katram bija zināmi skaidri uzdevumi, kas būs jāveic Konsekrācijas dievkalpojumā, kā arī pirms un pēc tā. Par to bija gādājuši gan arch.emer. Elmārs E. Rozītis un mana ilggadējā, nepārspējamā un neatvietojamā administratore Tija Abula, gan manas mīļās Milvoku ev.lut. Sv. Trīsvienības draudzes locekļi un padome, ārkārtīgi spējīgās un sirsnīgās priekšnieces Sandras Kalves vadībā. Ar draudzes lielo atbalstu un sirsnību šī diena nesa lielu svētību tik ļoti daudziem. Paldies! Bija tik neatvietojama mana priekšteča, arch. Elmāra E. Rozīša 21 gadu pieredze! Viņš līdz ar Virsvaldes locekļiem, LELBA pārvaldi, un prāv. Sarmu Eglīti visu tik labi sagatavoja. Torīt nebiju mājās. Par tur sabraukušajiem ģimenes locekļiem un draugiem gādāja mīļais vīrs Ivars ar palīgiem. Par savu ģimeni Dievam nekad nebeigšu pateikties!
Viņi saprata, kādēļ biju palikusi viesnīcā viena, kaut nejutos viena. Klausījos datorā, kā 19. aprīlī mūsu latviešu dievnamā sākās mūzikas pavadītās lūgšanu stundas. Koncerta dalībniekus – izcilus mūziķus, starp kuriem bija arī ērģelniece, māc. dr. Anita Gaide, trompetists Benjamiņš Aļļe un Brusubārdu ģimenes locekļi, bija sarunājusi dr. Astrīda Kaugara. Tas viss palīdzēja izjust dziļu Kristus mieru. Paldies arī par iepriekšējās dienas mēģinājumu, ko vadīja prāv. dr. Sarma Eglīte. Izjutu – viss ir drošās rokās. Bija klāt arī visi mani tik uzticīgie un spējīgie pērminderi.
[...]Torīt miera sajūtu radīja arī tas, ka abas meitas – Zīlīte un Kaijiņa ar godu ienesīs un iznesīs Baznīcas krustu, ievadot gājienu, kurā piedalījās daudzas jo daudzas mīļās amata māsas un mīļie amata brāļi. Bībeli ienest bija uzticēts manā dzīvē nozīmīgajam mācītājam, prāv. Ivaram Gaidem. Tikai, izejot no savas ‘izolācijas’ mācītāju sakristejā, redzēju, ka jūs esat klāt! Līdzās bija arī viesi no Latvijas – Arhibīskaps Jānis Vanags un bīskaps Einārs Alpe, viesi no Vācijas un Īrijas. Pa pieciem gadiem ar tiem kopā esmu strādājusi un daudz labāk iepazinusies.
Atceros, cik droša sajūta bija zināt, ka ērģelnieks Ernests Brusubārdis III gādās, ka gadījumā, ja es pavisam nepareizā toņkārtā uzsāktu liturģiskos dziedājumus, viņš automātiski transponētu visus pārējo. Taču, jūsu mīlestību izjūtot, nebija bailes, atradu pareizo toni. Arī prāv. Sarmai un Milvoku tautas deju kopas “Metieniņš” vadītājai Intai Veldrei bija izdomāts plāns, kā visus vienot lūgšanā, kad bīskapi par mani lūdza. Ļoti gribēju, lai visi piedalītos, visiem rokās sadodoties. To spējām arī dēļ latviešu tautas tērpu jostām.
Un koris! Koris tik skaisti dziedāja, arī korāli, kas bija radīts Konsekrācijas dienai, man nezinot, kad pēc prāv. Sarmas ierosinājuma tika iesūtīti komponistu darbi, no kuriem tika izvēlēta Viļa Kolma dziesma “Nebīsties!”. Tā vēl skan ausīs un neskaitāmas reizes šajos piecos gados ir atgādinājusi, ka neesmu viena. Paldies! Gribu pateikties par to, ka un kā pa šiem pieciem gadiem mūsu LELBĀL Virsvalde kopā ar mani ir strādājusi, lai nestu svētību mūsu Baznīcai! Pateicos katrai draudzei, to valdēm un katram, kas kopā esat Kristus Baznīca!
Pirms pieciem gadiem neredzēju, kā ar autobusiem sabrauca ļaudis no mūsu tuvākajām draudzēm, lai kopā ar citiem atrastu vietu amerikāņu luterāņu draudzes Mt. Zion dievnamā. Pusgadu pirms tam, pavisam sniegotā ziemas dienā, meklējot vietu, kur mēs varētu pulcēties Konsekrācijas dievkalpojumam, viens šīs draudzes valdes loceklis šķūrēja sniegu un uzreiz bija skaidrs – vieta atrasta, kā arī iegūti jauni draugi! Tā nebija nejaušība vai tikai laimīga sagadīšanās. Ar laiku mēs sapratām, cik tā bija liela Dieva svētība!
Pieci gadi pagājuši, bet vēl droši vien daudz ko nezinu, kas todien notika. Nemanīju, kā fotografēja Edvīns Erkmanis un citi; kā lejas telpās latviešu skolas vecāki pie griestiem piekarināja zvaigznes, ko bērniņi bija uztaisījuši; kā mīļās dāmu komitejas locekles, priekšnieces Kaijas Petrovskas vadībā gādāja par Virsvaldes locekļiem un visiem – arī par to, lai no tuvuma un tāluma nosūtītie un savestie pīrāgi tiktu izlikti līdz ar manas mīļās mammiņas izceptajiem dzeltenmaizes kukulīšiem! Neredzēju, kā draudzes padomes locekļi strādāja, arī atbalstot Andri Antonu un Dāvidu Indriksonu, lai visi pēc dievkalpojuma tiktu paēdināti. Todien nevarēju iedomāties, ka tiks saziedoti vairāk kā $35.000 jaunradītajam Misijas fondam, kas nesis neizmērojamu svētību mūsu Baznīcai! Paldies!
Varētu jau ilgi turpināt dalīties pateicībās un atmiņās, kas liekas sevišķi svētīgas šodien, kad nevaram būt kopā, bet pulcējamies virtuālā pasaulē. Pirmie četri gadi un desmit mēneši manā kalpošanas laikā pagāja gandrīz vai skriešus, daudz jo daudz ceļojot pa pasauli! Kas par svētību iepazīties ar tik daudziem uzticīgiem, ļoti atjautīgiem, apdāvinātiem un, jā, unikāliem Dieva Vārda kalpiem! Mūsu vidū nākušas jaunas amata māsas un brāļi, daži aizgājuši Dieva mierā. Paldies par katru! Dažas pārmaiņas bijušas sevišķi svētīgas un tomēr izaicinošas. Varbūt lielākā – mūsu darbības atsākšana Latvijā. Šis darbs turpinās un ticu, nesīs svētību! Atskatoties ir jāpiemin ļoti grūtais 2017. gads, kad lūgšanās bijāt man un ģimenei klāt Dieva mierā pavadot pārāk daudzus ģimenes locekļus, starp tiem mammiņu, brāli, tanti, māsas vīru, brāļa meitas vīru, pēc gada – audžu tēvu. Jūsu līdzjūtība un spēks tiešām stiprināja. Paldies!
Ātri pienāca šī diena, kaut pēdējie divi mēneši mainījuši manas kalpošanas un dzīves ritmu un raksturu. Kad vīrusa briesmas mazināsies, neesmu viena, kas prasa, vai gribēsim doties atpakaļ dzīvē – tādā, kāda tā bija pirms. Šķiet, visa pasaule mainījusi savu ‘ātrumu’. Gribam, lai slimnieki ātrāk atveseļotos, ārsti, medmāsiņas, palīgi beidzot atpūstos, un bezdarbnieki dotos atkal strādāt. Bet, vai mājās ar saviem bērniem dotais laiks, vai virtuālās tikšanās no attāluma – vai tas viss būs mums iemācījis, kā labāk komunicēt? Kā citam citu īsti uzklausīt un sadzirdēt bez tik lielas steigas? Ticu, ka šis ir pārbaudes laiks arī mūsu Baznīcai – krīzes dēļ tā būs kļuvusi stiprāka. Šis laiks mūs savedis kopā rūpēs citam par citu un apziņā, cik viens otram esam vajadzīgi. Lai Dievs turpina svētīt mūsu kalpošanu, lai kāda tā izveidotos arī pēc krīzes!
No sirds pateicos par katru apsveikumu, vēl vairāk – par jūsu draudzību Kristū! Pieci gadi paskrējuši un tomēr lēnām padziļinājuši vēlmi kopā ar jums turpināt kalpot – ar pateicību un prieku Tam Kungam, kas mūs katru ir izredzējis un nolicis, lai mēs ietu un nestu augļus, kas paliek, Viņa žēlastības spēkā, Viņam vien par godu un slavu!
Jūsu,
Publicēts 20|04|2020
+ Lauma
Sveicam mūsu archibīskapi
Sirsnīgi sveicam mūsu archibīskapi Laumu Zušēvicu 5 gadu konsekrācijas jubilejā.
Vēlam sirdsgudrību un visas Dieva svētības!
Publicēts 19|04|2020
Lūgšana sestdienai
Mīļais Debestēvs!
Tik daudz Tavi bērni cīnās izprast, kad viņu dzīves atgriezīsies. Patiesi, Tēvs, tik daudzi jūt, ka šī vairs nav pierasta dzīve – tā atdala no mīļajiem un dvēseli tur bailēs par vīrusa šausmīgām sekām un arvien augošām bezdarba briesmām. Jēzu, lūdzu no sirds, atklāj katram, ka un kā arī tagad ir patiesi Tavi vārdi: “Nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais, un Dzīvais. Es biju miris un, redzi – es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man pieder nāves un elles atslēgas”. (Atkl 1:17)
Kungs, mēs lūdzam atslēdz durvis, ja kāds jūtas kā ellē – Tu arī tur esi bijis, tāpat kā debesīs. (Ps 139:8) Tu esi ap mums no visām pusēm, Tu turi savu roku pār mums. (Ps 139:5) Paldies no sirds, Tev, Kungs Jēzu – Tevi neaizkavē slēgtas durvis, Tu atrodi mūs, kur slēpjamies aiz bailēm; Tu nāc mūsu vidū, žēlastībā un mīlestībā saki: “Miers ar jums!” (Jņ 20:19) Tu esi mūsu vidū, mēs neesam vieni.
Dāvini katram šo dziedinošo mieru, palīdzi dziļāk ievilkt elpu un pacietībā turpināt dzīvot un lūgt, kamēr mīlestībā kalpojam cits citam. Paldies, Kungs Jēzu, ka Tu arī šinī laikā tik svētīgi, mums kādreiz neizdibināmi, bet svētīgi atklāj, ka un kā arvien esi bijis un būsi mūsu dzīvības spēks.
Āmen.
Publicēts 18|04|2020
+ Lauma
Video dievkalpojumi
Mīļās amata māsas un brāļi!
Tas Kungs ir augšāmcēlies! Aleluja!
Man, un nevien man, ir prieks par videodievkalpojumiem Klusai nedēļai un Lieldienām. Paldies darba veicējiem! Ir ienācis lūgums pēc vēl kādiem dievkalpojumiem. Iecere ir izveidot vēl divus – iespējams trīs – šāda veida dievkalpojumus: Ģimenes dienai (10. maijā) un Vasarsvētkiem (31. maijā). Trešais varētu būt 4. maijam, atzīmējot Latvijas republikas atjaunošanas 30. gada dienu – esmu lūgusi Latvijas un Zviedrijas apgabaliem apsvērt iespēju to mums sagatavot.
Ja vēlies pielikt savu roku pie kādiem no šiem dievkalpojumiem, lūdzu man to paziņot.
Paldies!
Labu dienu, mieru, veselību no sirds vēlu jums,
LELBA BLUM nozares vadītāja
Publicēts 16|04|2020
prāveste
Sarma Eglīte
Šogad Kristus Ciešanu laiks bijis tāds, kādu nekad neesam piedzīvojuši. Stundām sēžam pie datoriem, televizoru ekrāniem, telefoniem… Negribam to darīt, tomēr nevaram neskatīties, neizsekot ziņām. Ilgojamies dzirdēt kaut vienu labu ziņu, statistiku, kas liecinātu, ka briesmīgais Covid-19 spēks samazinājies. Miljoniem cilvēku visā pasaulē mēģina atbildēt uz jautājumu - kam ticēt, kam nē. Miljoniem cilvēku visā pasaulē mēģina nezaudēt cerību, pacietību un līdzjūtību. Gribas pārvarēt bailes par to, kāda būs nākotne.
Paldies Dievam, mūsu Baznīcas garīdznieki un draudžu vadības dāvina jums iespējas turēties kopā! Virtuālā pasaulē topam arvien tuvāki un cits citu iedrošinām, ka būs atkal labi, jo mums ir cerība. Šī krīze pāries. Būsim no tās mācījušies, kaut daudzi, pārāk daudzi par to būs samaksājuši visaugstāko cenu.
Pirmās Lieldienās? Mācekļi cits citu tā nespēja iedrošināt. Viņiem Jēzus nāve bija beigas pilnīgi visām cerībām, dzīves plāniem, visam, pēc kā viņi bija ilgojušies. Arī mūsu draudzēm šogad nav atļauts pulcēties kopā, pat sērās nē, bet, paldies Dievam, mācekļiem nebija liegts sanākt kopā un skumt. Par ko viņi runāja pēc Lielās Piektdienas? Vai dalījās atmiņās par Jēzu? Vai šausmās par notikušo? Vai bailēs domāja - varbūt mūs meklē, varbūt arī mums būs ciest un mirt? Viens bija skaidrs - Jēzus bija miris. Visas cerības zudušas. Dievam bija cits plāns.
[...]Vai viņi cits citam atkārtoja Jēzus vārdus, kā varbūt Viņš būtu cerējis? Viņš bija centies viņus sagatavot, sīkumos izstāstīt, kas notiks. Kādas sarunas beigās Viņš žēlastībā tik skaidri saka: “To es jums esmu pateicis tagad, pirms tas notiek, lai jūs ticētu tad, kad tas notiks.” (Jņ 14:29). Vai vieglāk pārdzīvot iepriekš neiedomājamo, ja par to mūs brīdina? Šajā laikā par to jālūdz un jādomā daudz.
Skaistajā, brīnišķīgajā, gaismas un dzīvības uzvaras Augšāmcelšanās rītā, kā visu atstāsta Lūka sava evaņģēlija 24. nodaļā, sievietes pie Jēzus tukšā kapa sastop divus vīrus spoži mirdzošās drānās! Tie viņām vēsta: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā. Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam, un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus! Skriešus tās dodas pie sērotājiem: “Taču mācekļiem viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja.” Pēteris gan aizskrēja un kapā ielūkojās, bet viņš redzēja tikai noliktu linu autu, un “viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis.”
Ir tik labi uz mirkli apstāties un pateikties Dievam, ka arī tad, kad mēs esam sekojuši Jēzum, klausījušies Viņa vārdos, apliecinājuši, ka ticam Viņa Augšāmcelšanās brīnumam un nāves uzvarai, Dievs saprot, kad briesmās nonākuši, daudz aizmirstam. Lieldienu rītā no visas sirds kopā ar savu mīļo ģimeni un draudzi dziedāt “nāve ir mākta”, domāju ir vieglāk, nekā mājās pie ekrāna mēģināt baudīt Svētkus bez tiem, par kuŗiem dziļās rūpēs lūdzam, kā arī par sevi, lai nesaslimtu, izturētu. Pat nepieļaujot drūmāko scenāriju – nāvi. Tā ir pārbaude, ko labprātāk nepiedzīvotu. Bet tieši tādas krīzes laikā atskan brīnumu svētītā Augšāmcelšanās vēsts! Ja kāds jūtat, ka esat kā tie mācekļi, kam bija tik grūti noticēt vai atcerēties to, ko Jēzus teicis, atcerieties un pateicieties vēlreiz, par to, cik liela ir Dieva žēlastība un cik neatlaidīgs ir nāves uzvarētājs Jēzus! Viņam nebija viegli pārliecināt pat savus vistuvākos, ka viņus gaida gaiša nākotne, bet Jēzus neapstājas to darīt!
Viņš ir blakus sērotājiem, kas dodas prom no skumju aptumšotās Jeruzālemes. Viņi nepazīst, ka Jēzus ir Tas, kas viņiem blakus, viņi saka: “…Mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis.” Nopūties par viņu nespēju ticēt Dieva Vārdiem, kas visu to jau vēstījuši, kas noticis, Viņš tik staigā ar viņiem un pacietīgi atgādina viņiem to, ko viņi jau zināja, bet bija piemirsuši. Un ja nu nepietika ar to? Gaŗās dienas beigās, pieņēmis aicinājumu palikt kopā ar viņiem, “Jēzus apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” Pēkšņi tie steidzas atpakaļ uz vietu, kur pamazām izzūd nakts. Mācekļi vēl ir kopā. Vai tie guļ? Vai tic, ka tie viņiem vēsta: Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!
Nepietiek ar citu vārdiem. Viņu vidū nāk Jēzus un saka: “Miers ar jums.” Viņi dzird un redz viņu un tomēr netic? Bet šoreiz tik skaisti teikts: “Ka viņi no prieka vēl neticēja un brīnījās!” (Lūkas ev. 24:36-41). Ne vairs aiz bailēm, izmisuma, šaubām, bet no prieka viņi vēl neticēja…un tas tomēr ir kas cits! Piedzīvot tādu laimi, ka izbrīnā cits citam sakām: “ Kā! Kā tas var būt! Bet ir! Tāda laime ir mūsu! Un tas viss Viņa nopelns un žēlastība!” Arī krīzes laikā šī Augšāmcelšanās dāvinātā cerība apliecina, ka gaisma ir spēcīgāka par tumsu, un Jēzū dāvinātā grēku piedošanas un mūžīgā dzīvība ir spēcīgāka par nāvi!
Šis krīzes laiks licis mums daudz pārdomāt dzīvības un nāves jautājumus. Vairāk esam dzīvojuši līdzi tiem, kas cieš, pateikušies par tiem, kas pašaizliedzīgi riskē ar savām dzīvībām, lai glābtu citus, un tomēr slimība paņēmusi tūkstošiem cilvēku dzīvību. Mēs varam palīdzēt arī tad, kā reiz Jēzus ar ceļiniekiem – esot kopā ar sērotājiem, caur Viņa vārdiem, esot blakus arī tad, kad tas nav iespējams klātienē, tikai virtuālajā pasaulē.
Mēs varam apliecināt, ka ticam Tam, kas sevi atdeva par mums visiem un savedīs mūs reiz kopā mūžīgās dzīvībās valstībā! Vairs nebūs jāturas sešu pēdu attālumā vienam no otra, nebūs jābaidās, ka nekad atkal neredzēsim tos, ko tik ļoti mīlam. Lai Dievs dod spēku, mieru, veselību. Lai Dievs dod ātrāk beigties šai krīzei, kuŗas ēnā tomēr būs neskaitāmi, kuŗiem arī mēs varam palīdzēt atjaunot ticību. Atgādinot, ka pat bēdās un tumsā spīd Kristus gaisma un cerība, kā Viņš mums vēstīja: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība!” (Jņ. 3:16). Allelūja! Kristus ir cēlies! No visas sirds novēlu jums skaistas, ticības spēka un miera svētītas Lieldienas! Lai Dievs svētī un pasargā!
Jūsu Archibīskape
Fotogrāfija: māc. Biruta Puiķe-Wilson
Publicēts 13|04|2020
+ Lauma
