IZSALKUMS VAR BŪT IESĀKUMS
Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks,
Un, kas man tic, tam neslāps ne mūžam.” (Jņ 6:35)
Pēc kā tu esi izsalcis? Paldies Dievam, mēs savu fizisko izsalkumu samērā viegli spējam apmierināt. Daudziem tomēr tas ir, tiem nepieciešams mūsu atbalsts. Bet minu, ka vairākumam no mums veikali ir tuvu, kaut arvien biežāk tos neapmeklējam. Gaidām tik, ka mājās pievedīs pārtiku un pat sagatavotus ēdienus. Tehnoloģija! Tā sevišķi ir laba un noderīga tiem, kuriem pašiem pietrūkst spēka vai iespējas iepirkties. Bet Jēzus runā par cita veida izsalkumu - par tādu, ko pat visbagātākās maltītes nespēj apmierināt.
Šajā brīdī īpaši domāju par tevi, kas varbūt ilgi neesi apstājies dzīves skrējienā, lai ievērotu, ka varbūt arī tu esi nonācis citādākā izsalkumā. Vai pašam tev šķiet, ka kaut kas tevī ir izsmelts, iztukšots un aug tevī ilgas pēc kaut kā, ko pašam grūti vārdos izteikt. Varbūt esi izsalcis pēc atjaunotas dzīves jēgas, pēc pašvērtības apliecinājuma, ka tu neesi tikai tas, kas tev pieder, ko tu nopelni, vai tas, ko citi saka, vai nesaka par tevi. Varbūt esi izsalcis pēc patiesas mīlestības, kas tevi nevērtēs pēc tā, cik ‘likes’ parādās tavā “Facebook” lapā. Šāds izsalkums var būt iesākums iepazīšanās ceļam ar sevi un Viņu, kas nāk pretī, žēlastībā un mīlestībā tevi meklējot.
[...]Tāds iekšējs dvēseles izsalkums var arī būt iesākums ceļam atpakaļ pie Viņa. Tā kādreiz notiek arī ar draugiem, ar ko sen neesam tikušies. Dziļi sirdī piedzīvojam, ka pat pēc gadiem sarunu ar patiesu draugu mēs varam atsākt, it kā tā nekad nebūtu pārtrūkusi. Atceries - Kristus ir tāds Draugs, kas vienmēr gatavs turpināt sarunas un atjaunot attiecības. Viņš var paēdināt tavu dvēseli un apmierināt tavu izsalkumu pēc autentiskas, pilnvērtīgākas dzīves.
Kristus Ciešanu laiks šogad iesākas 26. februārī - Lielā Lūdzamā dienā un noslēgsies Kristus Augšāmcelšanās rītā - 12. aprīlī. Kā paies tev šīs sešas svētdienas un 40 dienas? Aicinu katrā dienā atrast kaut piecas minūtes, ko veltīt norādītiem Bībeles vārdiem un, ja pietiek, arī ik nedēļai izraudzītai lūgšanai. Ja pie rokas nav Bībeles, vari to atrast “bibele.lv”. Ja gribas lasīt angliski - “biblegateway.com” var noderēt. Katrai svētdienai klāt pierakstīts tās nosaukums latīņu valodā. Tā ir sena tradīcija, kas palīdz izveidot lasīšanas plānu, vai, kā mēs teiktu - ceļa karti. Paldies Tijai Abulai un māc. Tālim Rēdmanim par tehnisko palīdzību, izveidojot lasījumu sarakstu.
Droši, ka tu esi aizņemts, tomēr pat visīsākais laiks kopā ar Dievu piešķir citu nozīmi pārējai dienai un naktij. Sirdī ieplūdīs miers un spēks, sajūta, ka esi atguvis vai no jauna ieguvis patiesu sirds Draugu. Un varbūt, ejot cauri šim sešu nedēļu ciklam, šajā ceļā ar Viņu, tu arī pamanīsi, atgūsi, iegūsi īstos draugus, ar kuriem kopā dodies tur - pie altāra, lai Svētā Vakarēdiena mielastā piedzīvotu Viņa žēlastības un mīlestības pilnību, kas apmierina izsalkumu un atklāj, cik dzīvē labi ceļot ne tikai ar Jēzu, bet kopā ar citiem, kam arī Viņš ir Draugs un Pestītājs.
Vēlu jums Dieva svētītu Ciešanu laiku un lūgšanās palieku vienota ar jums Kristus mīlestībā.
Publicēts 25|02|2020
Arhibīskape
+ Lauma
Aicinājums vienoties lūgšanās
Šodien, 18.februārī, pieminot Mārtiņa Lutera nāves dienu, lai savās lūgšanās ietveram arī viņa rakstītus vārdus:
"Mīļais Dievs, Tu esi man dāvājis Savu vārdu mācību, un es stāvu tajā vietā, kurā Tu mani esi licis. Tu redzi, cik apkārt daudz posta un trūkuma, un es nezinu, kur citur lai rodu palīdzību kā vien pie Tevis. Tāpēc lūdzu Tevi, mīļais Dievs, jo Tu esi teicis un pavēlējis, ka mums ir jālūdz, jāmeklē un jāklauvē.
Tad mēs dabūsim, atradīsim un iemantosim, ko alkstam.” (Mārtiņš Luters)
Aicinu vienoties lūgšanās par visiem, kas arvien cieš trūkumu, kā arī tiem, kuri dabai vai slimībām plosoties jūtās bezspēcīgi. Lūgsim par Ķīnu, lai atrod kā palīdzēt tūkstošu tūkstošiem, kuŗus tik smagi piemeklē vīruss. Lūgsim, lai visas valstis kopā sadarbotos un lai apstādinātu šī vīrusa izplatību un palīdzētu dziedināt saslimušos.
Publicēts 19|02|2020
Arhibīskape
+ Lauma
Draudzīgs aicinājums doties dziļumā
Pirms nedaudzām dienām vēl biju Austrālijā un kopā ar tik ārkārtīgi interesantiem, atjautīgiem un jaukiem Annas Ziedares Vasaras vidusskolniekiem. Kopā ar viņiem un citiem skolotājiem devos peldēt jūrā. Bet, kur viņi bez bailēm ar lielu sajūsmu skrēja pretim lieliem, spēcīgiem viļņiem, es daudz, daudz uzmanīgāki un lēnāk centos sevi pārliecināt doties dziļumā. Vairāki draudzīgi aicināja un apgalvoja, ka viss būs labi, bet todien? Pat seklākā ūdenī viļņu spēks mani pārsteidza, kaut ar prieku vēroju kā burtiski nesa jauniešus, bērnus, pat pieaugušos pretim krastam, ja tik tie darīja to, ko viņi no bērnības instinktīvi zināja, būs labi, ja nepretosies viļņiem un atļaus tiem viņus nest. Nest savā spēkā pretim krastam un drošībai.
Mācību stundās, ieklausoties jauniešos, ātri atklāju, ka vairākums maz vai pat jebkad domāju par Dievu, kur nu vēl par to kā ticēt. Viņi ārkārtīgi aktīvi iesaistījās pārrunās un prasīja ļoti labus jautājumus. Man nāca prātā Sālamana vārdi Bībelē. Viņš uzrunā savu dēlu un māca: Paļaujies uz Kungu Dievu no visas sirds – uz paša sapratni vien nepalaidies! (Sakāmvārdi 3:5)
[...]Centos palīdzēt jauniešiem, ka patiesi ticēt Dievam kādreiz vienkārši nozīmē paļauties Viņam, ka tāpat kā viļņi, Viņš arī nesīs viņus savās rokās un nogādās drošībā. Ka varētu būt mirkļi viņu dzīvēs, kad bailēs viņi darītu to, ko viņi paši man teica nedrīkst darīt lielos viļņos, tas ir, cīnīties tiem pretim. Viņi apliecināja, ka tā, patiesi, noslīkst cilvēks.
Israēla tautai Dievs ko līdzīgu mācīja: Kad tu iesi caur ūdeņiem, es būšu ar tevi, un cauri upēm, tās tevi neaizraus…Nebīsties, jo es esmu ar tevi. (Jes. 43:2, 5a). Kā palīdzēt mūsu latviešu jaunatnei paļauties Tam, kas viņus ir svētījis ar piederību mūsu latvju tautai? Vispirms, jau viņus mīlot un uzklausot, kad viņi tik patiesi un bravūrīgi pretojās mācībām, kas tik daudziem liekas nevajadzīgas. Nav ko pārmest vai pat brīnīties, jo sekulārā pasaulē augot, ne visiem, bet tik daudziem, maz pašiem nācis doties dziļākās sarunās par Dievu vai dzirdēt cilvēku sirds liecības par ticības nozīmi viņu dzīvēs un mirkļiem, kad ne tikai tie jutuši, ka Dievs viņus nes savās rokās, bet kad Kristus pats aicina un pat izaicina uzdrīkstēties un ko jaunu atklāt par sevi, savām spējām un to, ka piederība Kristum neizmērojami varētu svētīt viņu dzīves.
28. janvārī daudzi latvieši pieminēs to, kas sākās pirms 85 gadiem, kad tā laika prezidents Kārlis Ulmanis savā vārda dienā Draudzīgā Aicinājumā mudināja latviešus savām skolām dāvināt grāmatas. Izglītības svētību uzsverot, prezidents gribēja, lai katram latviešu bērnam, jaunietim, būtu iespēja mācīties skolās un caur grāmatās atklātām gudrībām un vērtībām. Kopš 1935. gada Draudzīgais Aicinājums ticis atzīmēts gan Latvijā, gan diasporā.
Vakardien viens Milvoku Pulkveža Oskara Kalpaka skolas absolvents Draudzīgā Aicinājuma aktā atjautīgi un trāpīgi tulkoja, ka šī akcija varētu nosaukt – Friendly Persuasion. Tiekam aicināti arvien atbalstīt mūsu latviešu skolas un ticēt, ka arvien tās nesīs svētību, kā piedzīvoju katru mirkli kopā ar tik brīnišķīgajiem Annas Ziedares Vasaras vidusskolas vadību un skolotājiem, labvēļiem. Gandrīz visi skolotāji un skolotājas bija no Latvijas! Kas par svētību un iespēja kopā mācīties ar jauniešiem, uz kuriem cer ne tikai viņu ģimenes un latvju tauta, bet mūsu Valsts un Baznīca.
Jēzus reiz bangojošā Galilejas jūrā nonāca blakus laivai, kurā bija Viņa nobijušies mācekļi. Ticēt, ka tas ir Jēzus un ne spoks, kas viņiem tuvojās prātam neizskaidrojamā veidā? Māceklis Pēteris grib pierādījumu, un Pētera vārdi sevī nesa paša ticības pārbaudījumu. No viļņiem mētātas laivas Pēteris Jēzu izaicina: Kungs, ja Tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu. Jēzus sacīja: Nāc!
Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt: un viņš sauc: Kungs, glāb mani! Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies? (Mt. ev. 14:28-31)
Augšana ticībā tik bieži notiek pakāpeniski. Vienā mirklī Tu spēj pat sevi pārsteigt! Kāpt no laivas vētrā, nepretoties viļņiem, bet ļaut tiem tevi nest! Jo Aicinātājs spēj tevi pārliecināt ticēt ne tikai Viņam, bet arī sev. Nav jau tā, ka toreiz vētra norima dēļ Pētera ticības pārliecības, viņš atkal nobijās, sāka grimt, bet tūdaļ Kristus roka viņu satvēra un nogādāja drošībā. Kā jūras viļņi jauniešus, katru, kas paļaujas spēkam, kas lielāks par pašiem.
Draudzīgi aicinu katru doties dziļumā, pārrunās ar savējiem, kas apliecinātu mirkļus, kad Dievs jūs ir nesis, vai no jums izraisījis drosmi pārbaudīt savu ticību, pārbaudē iesaistot pašu Pestītāju. Vai drīkstam jautāt Jēzum: Ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu? Pēteris atbildētu, jā! Jo viņam pietika ar vienu aicinošu vārdu: Nāc! Kādreiz vajag tik maz saklausīt no Dieva, lai pārvarētu savas bailes un šaubas un piedzīvot, ko nozīmē ļaut citam spēkam tevi nest un nogādāt drošībā.
Arhibīskape Lauma Zušēvica
Laikrakstam „Latvietis“
FOTO Lūkas Elberts.
Publicēts 30|01|2020
+ Lauma Zušēvica
Arhibīskape Lauma Zuševica Austrālijā
Esam ļoti pagodināti un iepriecināti par to, ka bija iespēja būt dievkalpojumā, kur kalpoja mūsu arhibīskape Lauma Zušēvica, un pēc tam ar viņu sabiedriski tikties.
Dievkalpojums notika Zvaigznes dienā, – 6. janvārī, Melburnas Latviešu ciema baznīciņā, kas bija pilna ar apmeklētājiem. Noklausījāmies ļoti saistošu svētrunu – „Jēzus – mūsu rīta zvaigzne“ un arī norādījumus, kā dzīvot pēc Dieva prāta.
Sekoja dievgalds, ko saņemt vēlējās tikpat kā visi dievkalpojuma apmeklētāji, un to arī saņēma.
Tad noklausījāmies ērģelnieka Brian Copple muzikālo meditāciju, kuras laikā bija iespēja pārdomāt svētrunu un savu dzīvi un vai rīkojamies pēc Dieva prāta.
[...]Dievkalpojumu nobeidza ar dziesmu Ved mani, Dievs, un manas gaitas svētī ar somu komponista Sibeliusa Finladia melodiju un beigu vārdiem Lai mana tēvu zeme jaukāk zeļ, mūs domās aizvedot uz mūsu tēvu zemi Latviju, kas mums visiem tik mīļa. Paldies par skaisto dievkalpojumu!
Svēto rakstu lasījumus dievkalpojumā bija uzdots sniegt man – Evai Brennerei, kas no patreizējiem Ciema iedzīvotājiem visilgāk sastāv mūsu draudzē. Paldies par pagodinājumu!
Pēc dievkalpojuma arhibīskape vēl apmeklēja vairākus Aprūpes nama iedzīvotājus, kas nebija spējīgi tikt uz baznīciņu, un sniedza viņiem Svēto vakarēdienu. Paldies arhibīskapei par to; tas viņus ļoti iepriecināja.
Tad tikāmies pie kafijas galda, kur bija iespēja ar arhibīskapi personīgi parunāties un baudīt viņas sirsnību.
Ciema pārvaldniece Ingrīda Houka (Hawke) izrādīja arhibīskapei Aprūpes namu un pastāstīja par tā darbību. Arhibīskape arī apskatīja un paciemojās Lejas ciema mājiņās.
Paldies mūsu arhibīskapei par apmeklējumu, sirsnību un vadību ticībā. Tas mums paliks neizdzēšamā atmiņā.
Dievkalpojums ar tādu pašu programmu arī notika svētdien, 5. janvārī, Svētā Krusta baznīcā, kalpojot mūsu arhibīskapei. Pēc tam bija tikšanās baznīcas zālē pie pusdienu galda.
Mums visiem zināms par lielo postu, ko patreiz cieš Austrālijas iedzīvotāji sakarā ar ugunsgrēkiem, kuros bojā gājuši īpašumi, dzīvnieki un arī cilvēki. Draudzes priekšnieks Kārlis Kasparsons proponēja, lai ziedojam cietušo palīdzībai, un klātesošie (ap 65 personas) saziedoja $ 1060, lai palīdzētu Viktorijas pavalstī cietušajiem. Tiešām prieks par mūsu līdzjūtību un gatavību palīdzēt!
Lūgsim, lai Dievs mums dod laimīgu Jauno gadu, īpaši veselību, izturību un priecīgu prātu, un gatavību pieņemt, ko Dievs mums ir lēmis mūsu nākotnē.
Ar mīļie sveicieniem, –
Eva Brennere
Laikrakstam „Latvietis“
Publicēts 18|01|2020
Eva Brennere
Ak, nāci, nāci, Emmanuēl, ak, nāci, nāci, Dievs pie mums
Skaistais Adventa laiks šogad iesākas tieši 1. decembrī. Vārds ’decembris’ burtiski nozīmē: desmitais mēnesis. Tā tas parādījās senajā romiešu kalendārā, kas tika izveidots 750 gadus pirms Kristus, jo toreizējais valdnieks Romulus tā vēlējās. Nāca cits valdnieks un 45. gadā pirms Kristus tapa cits kalendārs, jo toreizējais valdnieks Cēzars Jūlijs tā vēlējās! Vai ‘laiks’ patiesi mainās, nomainoties šīs pasaules valdniekiem? Nē, to dara tie cilvēku bērni, kas cenšas laika iedalījumu tā grozīt, lai viņus neaizmirstu vēstures straumē. Dievs ir tas, kā rokās stāv visi mūsu laiki! Viņš no mūžības uz mūžību bija, ir un būs: ”Brīnišķais Padomdevējs, Varonis Dievs, Mūžīgais tēvs, Miera princis.” (Jes. 9:5) Diemžēl, pasaulē vēl neatradīsim valsti, kur valda šis Miera princis.
[...] Ziņas liecina, cik pasaulē aug nemiers. Vienā valstī pēc otras saceļas ļaudis, saucot pēc brīvības, cīnoties par taisnību, par iespēju izdzīvot un gādāt par savām ģimenēm. Daudzviet pret viņiem saceļas varas kāri, nežēlīgi valdnieki, kam nerūp, ja aug tautas ciešanas. Aug arī nemiers cilvēku sirdīs, aug bailes par nākotni, par to, kā aizsargāt dabu, kā gādāt par tik daudziem bēgļiem, kā pieklājīgi pārrunāt domstarpības, lai augtu savstarpēja saprašanās.
Kur tomēr valda Miera princis? Kur žēlastība un patiesība nav tikai vārdi, bet kur tā definē kā dzīvi sekot Tam, kas nāca pie mums Jēzū Kristū, Dieva noteiktā laikā, kad
“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū un mēs skatijām viņa godību,
tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam,
pilnu žēlastības un patiesības.” ( Jņ.1:14)
Tur valda Viņš, kur cits citam pauž šīs absolūti transformējošās labās ziņās par Dieva iemiesošanas brīnumu Jēzū un par Viņa žēlastību! Tur cits citu apdāvina, dalās ticības un cerības spēkā - kā mūsu draudzēs, ģimenēs un tur, kur kalpojam, vēstot Kristus evaņģēliju. Ārpus kāda dievnama lasīju: “Jesus is the reason for the season? Jesus is the gift. You are the reason.” Šis atgādinājums izraisa ilgas ar to dalīties un vēl dziļāk mīlēt To, kas mūs vispirms mīlējis un tos, kurus Viņš arvien mīl!
Kur sākt? Varbūt jau ar 1. decembri savu pateicību pārvērst īstenībā, dāvinot citiem to, kas nestu cerību, mieru un laipnību, jo tik daudzi alkst pēc mīlestības un mūsu labestības. Kāda ārsta birojā lasīju: “In a world where you can be anything, be kind!” Visvarenais Dievs, iemiesojoties Jēzū, varēja būt ‘jebkas’ - Valdnieks cēls, varā spēcīgs! Viņš nāca kā Bērns un kalpoja kā cilvēks, kā cilvēces Glābējs! Viņš izvēlējās būt laipnīgs un žēlīgs. Ieejot 2020. gadā, lūgsim, lai Jēzus Kristus dzīve arvien pilnīgāk palīdz mums būt laipniem - pārpildītos veikalos, steigā, domstarpībās, nepacietīgā pasaulē – Internetā, lai augtu miers virs zemes.
Dievs lai dāvina visu, kas katram īsti vajadzīgs Ziemsvētkos! Viņš lai mājo jūsu vidū un dāvina Gara spēku īstenot mērķus, kas saskan ar Kristus žēlastību, patiesību, laipnību un kalpošanas prieku! LELBĀL Virsvaldes un savā vārdā no sirds novēlu jums skaistus, Dieva miera un cilvēku laipnības svētītus, priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu 2020. gadu! Dievam pateicos par katru no jums, kas kopā esat mūsu Baznīca un Kristū augat un kalpojat,
lai arvien celtos Viņa valstība, kur Miera princis, mūsu Pestītājs Jēzus valda - Dievs no mūžības uz mūžību!
Kristus mīlestībā,
Publicēts 24|12|2019
Arhibīskape
+ Lauma
Iedrošinājums
Kristus piedzimšana ienes gaismu un
pārvērš pasaules tumsu caur sirdīm, kuras ir atvērtas
Viņa mīlestībai, žēlastībai, mieram un cerībai!
No sirds novēlu piedzīvot gaišus, miera un prieka svētītus
Ziemasvētkus un Dieva gaismas un svētības vadītu 2020. gadu!
[...]Šo atklātnīti un sveci izveidoja bez vecāku gādības palikušie
bērni, kuri uzturas valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” filiālē
“Rīga” jeb tautā dēvētā “Kapseļu ielas bērnu namā”. Šie bērni
ir ar funkcionāliem traucējumiem, tomēr sasniedz un spēj tik
daudz, pateicoties cilvēkiem, kuri tic viņu spējām un no
dzimšanas dotām dāvanām.
LELBĀL atbalsta šo valsts aprūpes centru un izlūdzas Dievam, lai
Ziemassvētku prieks jūsos vairojas, apzinoties, ka Dievs katrā no mums saredz lielāku potenciālu nekā mēs to paši kādreiz
apzināmies! Viņa Dēls mīlestībā nāk pasaulē kā cilvēks un
Dievs, lai katru iedrošinātu, iedvesmotu un vairotu iespējas
pateicību Viņam pārvērst darbos, kas nes svētību un cerību
pašiem, cits citam un visai mūsu pasaulei, Baznīcai un latvju
tautai!
Publicēts 20|12|2019
Arhibīskape
+ Lauma
VARONĪBAS GADĀ SVEICIENS LATVIJAS VALSTS SVĒTKOS!
Šīs dziesmas autors, mācītājs Romāns Auseklis Vanags piedzima 1902. gadā un 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Daugavpils kājnieku pulkā. Apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. Viņš kalpoja kā mācītājs Saldus draudzē un kā kapelāns Kuldīgas XIV aizsargu pulkā.
[...]Par savu ticību un patriotismu 1948. gadā viņš tika apcietināts un uz desmit gadiem izsūtīts uz Sibīriju. Gadu vēlāk tika izsūtīta arī viņa ģimene. Pēc atgriešanās dzimtenē, Romānam Vanagam bija grūti atrast darbu - cilvēkos valdīja savstarpēja neuzticēšanās. Iesākumā viņš atrada darbu kapsētā, tikai pēc vairākiem gadiem kļuva par mācītāju Mežaparka draudzē. Diemžēl jau drīz pēc tam - 1969. gadā viņš mira.
Kurā dzīves posmā viņš sarakstīja šo tik daudziem pazīstamo dziesmu, ziņas par to nevarēju atrast. Vai jaunībā, kara laukā? Brīvības gados, kopā ar citiem strādājot, lai zeltu latvju tauta? Ticu, ka katrs, kas to svešumā dziedāja, juta, ka vārdi rakstīti tieši viņam personīgi, lai mēs neaizmirstu prasīt: "Kas gan es būtu dzīvē savā, ja būtu nocirsts tautas zars?" Varbūt, līdzīgi, dziesma stiprināja tos, kam bija liegts to dziedāt Latvijā, lai neaizmirstu, ka ārpus Latvijas bija tie, kas skaļi dziedāja, strādāja par labu tēvzemei un lūdza: "Dievs, svētī Latviju!", jo ticēja, ka bijām, esam un gribam būt viena tauta, viena saime.
Šogad ir varonības gads piecu gadu ciklā, kas veidots, lai atzīmētu Latvijas valsts simtgadi. Paldies Dievam, mums netrūkst tādu varoņu, kas spēj iedvesmot un mācīt, kur smelties spēku nepadoties. Tiem ticība pārbaudīta un dvēseles dziļumi atklāti. Kā mācītāja Romāna Ausekļa Vanaga lūgšanas vārdi liecina:
"Bet zināt ticībā, nav Tev dot vietu,
Nav dzīvot tā, kā dzīvot lieci Tu!
Lauz tādēļ, Kungs, Tu manu gribu cietu,
Lai manī brīvi Tu vien valdītu."
Kur Dievs vien valda, tur cilvēks spēj veikt to, kas liekas neiespējami - kā latviešu karavīriem 1919. gadā doties cīņā pret tik lielu pretspēku, Rīgu aizsargājot. Vai arī šīs vēsturiskās cīņas, drošsirdība un pašatdeve, šie tautas upuri iedvesmoja Lolitu Ritmani? Ticu, ka arī viņa, augot Portlandē, Oregonā, neskaitāmas reizes 18. novembrī, kopā ar savu ģimeni un draudzi, dziedāja: "Mēs viena tauta, viena saime." Šī “Emmy” balvu ieguvusī komponiste radīja mūziku nupat Latvijā iznākušajai filmai "Dvēseļu putenis". Viņas mūzika atklāj, cik dārgi maksāja 1918. gada 18. novembrī deklarētās neatkarības izcīnīšana tiem varoņiem, kas drošsirdībā, sevi nežēlojot, pirms 100 gadiem, dodoties kaujas laukā, sev teica:
"Ja tauta nīks, nīkt arī man!"
Latviešu varoņus, viņu ģimenes pieminot un lūdzot par Latviju, valsts Prezidentu, Saeimu, katru latviešu tautas aizstāvi, brāli, māsu, bērnu, šogad sveicot jūs visus Latvijas Valsts svētku dienā, aicinu noklausīties Lolitas Ritmanes komponēto dziesmu “Lūgšana: Dodi mieru mūsu brāļiem"!
https://www.youtube.com/watch?v=6wdTWKcklZ4
Tā lai iedvesmo mūs pateicībā Dievam par Latviju, par mūsu varoņiem, kas upurējuši sevi, lai nestu svētību Latvijai, tās tautai tuvumā un tālumā, pagātnē un šodien. Viņu dzīvesstāsti un viņu vārdi lai iedrošina un svētī, dodoties nākotnē!
Mēs lūdzam no sirds: "Dievs, svētī Latviju! Dāvini katram tās piederīgajam, katram latvietim un latvietei ticēt - ja tauta zels, es arī zelšu!"
Publicēts 18|11|2019
+ Lauma Zušēvica
Valsts prezidents: LELBĀL reģistrācija Latvijā atbilstu remigrācijas politikas nostādnēm
Pirmdiena, 28. oktobris, 2019
Valsts prezidents Egils Levits šodien Rīgas pilī tikās ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskapi Laumu Zušēvicu, pārrunājot aktualitātes pasaules latviešu evaņģēliski luteriskajās draudzēs.
L. Zušēvica informēja E. Levitu, ka ir tikusies ar tieslietu ministru Jāni Bordānu un ministrs ir apstiprinājis, ka veidos darba grupu, lai izskatītu jautājumu par LELBĀL reģistrāciju Latvijā.
[...]Prezidents izteicās, ka LELBĀL reģistrācija Latvijā, pēc viņa domām, atbilstu remigrācijas politikas nostādnēm, jo LELBĀL ir diasporas dzīves pilnvērtīga daļa un arī veicina saikni ar Latviju. L. Zušēvica piekrita E. Levita jau agrāk paustajai domai, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca un LELBĀL ir “viena stumbra divi zari”, kam ir kopīgas saknes un savs teoloģisks skatījums uz atsevišķiem jautājumiem.
Tikšanās laikā tika pārrunāts arī pasaules latviešu evaņģēliski luterisko draudžu un Latvijā darbojošos draudžu atbalsts dažādiem labdarības projektiem.
Publicēts 28|10|2019
Valsts Prezidenta preses dienests
Nekrologs
Profesors emeritus Reinhards Vītols
Dzimis Daugmales pagasta Rijniekos 1925. g. 19. oktobrī,
miris Notinghamā 2019. g. 12. oktobrī.
Izvadīšana bija no Wilford Hill krematorijas Notinghamā 24. oktobrī.
..................................................................................................................
Reinis, kā latviešu draugi viņu pazina, dzimis 1925. g. 19. oktobrī Daugmales pagasta Rijniekos. Tas ir stratēģiski svarīgs un sens Baltijas cilšu apdzīvots apvidus, par ko liecina Daugmales pilskalns ar tā senpilsētu, bet jaunāku laiku vēsturē tas ir apvidus, kur Pirmā pasaules kara laikā notikušas smagas latviešu strēlnieku cīņas. Reinis atcerējās kā vecāku saimniecības ganāmpulku ganījis pieminekļa pakājē, kas veltīts Nāves salā kritušajiem strēlniekiem.
[...]Vecāki Reinim bija jaunsaimnieki un viņš uzauga kopā ar trim māsām, kas vēlāk ar vecākiem palika Latvijā, kad Reinis nokļuva trimdā. Reinis ļoti sekmīgi beidza Daugmales pamatskolu, bet vecāki nevarēja atļauties viņu tālāk izskolot. Tā kā Reinim arī interesēja techniskas zināšanas, viņš pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt par mācekli. Izejot trīsgadīgās mācekļa gaitas, viņš apguva atslēdznieka arodu. Paralēli tam viņš vakaros mācījās Rīgas pilsētas amatnieku skolā un pabeidza tās mechānikas nodaļu.
Paredzētās tālākās studijas technikumā nenotika, jo 1944. gada rudenī Reini iesauca Vācijas gaisa spēku izpalīgos. Tā viņš nokļuva Itālijā, kur kara beigās nonāca amerikāņu gūstā.
Pēc atbrīvošanas no gūstekņu nometnes un ilgākas atveseļošanās no gūsta apstākļos iegūtajām slimībām Reinis 1947. gada rudenī ieceļoja Anglijā, lai uzsāktu salīgto darbu Stafordšīras ogļraktuvēs. Pēc trim gadiem sirdsdarbības traucējumu dēļ ārstu komisija aizliedza Reinim strādāt raktuvēs, bet viņš atrada atslēdznieka darbu rūpnīcā Notinghamā, kur projektē un ražo mašīnas mežģiņu darināšanai. Tajā pašā laikā viņš turpināja mācīties koledžā, lai sagatavotos augstāka līmeņa studijām.
Pārtraucot šo Reiņa darba un mācību gaitu apceri, ir svarīgi pieminēt lielo pārmaiņu personīgajā dzīvē, kas notika ap šo laiku. Reinis iepazinās ar Zentu un 1951. gada Ziemsvētkos viņi salaulājās, kam sekojusi 67 gadu saskanīga un laimīga laulība. Visās sekojošās darba un studiju gaitās, visos panākumos, Zenta ir bijusi līdzgaitniece un balsts.
Reinis iestājās Notinghamas Techniskās koledžas (tagadējās Nottingham Trent University) mechānikas nodaļā un vakaros turpināja inženierzinību studijas. Rūpnīcas vadība, kur Reinis strādāja, ievēroja viņa spējas un apzinīgo darbu un viņš pakāpeniski avansējās techniskā zīmētāja un pētniecības nodaļas darbā, līdz kamēr 1965. gadā viņu paaugstināja par rūpnīcas galveno mašīnu projektētāju. 1968. gadā viņš pie Mechānikas inženieru institūta ieguva pilnu profesionāla inženiera, Chartered Engineer, statusu.
Tajā pašā gadā Reinis pieņem asistenta darbu Lafborovas Universitātē, kas ir sākums viņa zinātniskajai karjerai. Arī šeit viņš ir veiksmīgs. 1971. gadā viņš saņem maģistra grādu, 1973. gadā jau ir pasniedzējs, 1979. gadā aizstāv doktora disertāciju. Reinis ir unikāls sarežģītu problēmu risinātājs, izgudrotājs un mašīnu projektētājs, 37 patentētu sistēmu un mašīnu autors. Viņš spēj apvienot praktiskās atslēdznieka iemaņas ar izdomu un precīzu analītisku domāšanu. To apstiprina patiešām izcili sasniegumi. 1988. gadā viņš saņem augstāko doktora grādu – Doctor of Technology – un 1990. gadā viņam piešķir profesora titulu – Professor of Textile Engineering. Kad 1991. gadā Reinis aizgāja pensijā, Lafborovas Universitāte viņu pagodināja ar profesora emeritus titulu.
Mūsdienās mēs esam pieraduši, ka apdāvināts students akadēmiskus grādus var iegūt ātri – 3 gadi bakalauram, vēl viens gads maģistram, 3 gadi doktoram – un 7 gadu laikā jauns zinātnieks it kā jau gatavs. Reinim bija jāpārvar daudz grūtību un ilgi jāgaida, lai to visu sasniegtu, bet kad viņš to sasniedza, tad tas bija ar uzviju.
Ar Latvijas neatkarības atjaunošanu atvērās jauns dzīves posms ar jaunām iespējām. Reinis varēja pavadīt laiku kopā ar savu māsu ģimenēm, tuvāk iepazīties ar viņu bērniem un mazbērniem. Akadēmiskā laukā viņš sadarbojās ar Rīgas Tehnisko Universitāti un 1994. gadā saņēma RTU goda doktora grādu, kā rakstīts: “par izciliem sasniegumiem inženierzinātņu attīstībā, nozīmīgu veikumu RTU mācībspēku kvalifikācijas celšanā un lielu ieguldījumu Latvijas inženieru starptautisko sakaru veicināšanā.”
Reiņa dzīvē profesionālajam un akadēmiskajam darbam bija īpaši svarīga loma, bet bija arī daudz citu dimensiju viņa darbībai un sabiedriskai dzīvei. Piemēram, tie, kas ir studentu korporācijas Selonija locekļi, zinās par viņa darbību tur un citās latviešu akadēmiskās organizācijās.
Šo rindu autoram ir vairāk pazīstama Reiņa darbība baznīcā. No 1973. gada viņš bija Austrumanglijas draudzes priekšnieks, un no šī amata viņš atlūdzās tikai pirms dažām nedēļām. No 1992. gada līdz 2010. gadam viņš bija Baznīcas Pārvaldes Lielbritānijā priekšnieks un līdz ar to mūsu Latvijas ev. lut. Baznīcas ārpus Latvijas Virsvaldes loceklis. Reinis klusi paveica administratīvi sarežģītus baznīcas darbus. Piemēram, pēc rūpīgas korespondences ar attiecīgām iestādēm viņam izdevās 1997. gadā mūsu Baznīcas Pārvaldei Lielbritānijā iegūt reģistrētas labdarības organizācijas (registered charity) statusu. Izpildot Austrumanglijas draudzes Korbijas kopas lēmumu, viņš sekmīgi izkārtoja draudzes nama pārdošanu, kas atkal saistījās ar ilgām techniskām un birokrātiskām grūtībām.
Visus pēdējos gadus Reinis turpināja interesēties par Baznīcas darbu, ar savu padomu bija klāt mūsu Lielbritānijas Pārvaldes sēdēs un sinodēs. Pēdējo reizi tikāmies un atvadījāmies vēl šī gada maijā, kad Reinis bija atbraucis uz sinodi Londonā. Mēs varam atcerēties Reini kā klusu un rāmu darba darītāju, laipnu un bieži smaidīgu, kas sēdēs un sanāksmēs daudz neuzstājās, nemēdza savu viedokli citiem uzspiest. Bet, kad tas bija vajadzīgs, viņš skaidri un loģiski izteica savu domu. Viņam, kā liekas, ne visai patika publiski runāt. Nezinātāji varbūt nevarēja iedomāties, ka aiz šīs klusās un it kā kautrīgās ārienes slēpjas tik izcilas darba spējas un dziļa gudrība.
Ir paredzēts Reiņa pelnus apglabāt ģimenes kapos Daugmalē, netālu no vietas, kur viņš uzsāka šīs zemes gaitas un kur viņš ganos gāja.
Publicēts 28|10|2019
Prāvests Dr. Andris Abakuks
Arhibīskape par zemes svētību
Laikraksts Latvietis Nr. 562, 2019. g. 16. okt.
„Te es esmu Kungs“
„Te es esmu, Kungs“
Augusta pēdējās dienās, kad Katskiļu kalnos vakara dzestrie vēji lika manīt, cik tuvu stāv rudens, Ņujorkas latviešu draudzes skaistā nometnē pulcējās Draudžu dienu dalībnieki. Dieva svētīts, miera un atelpas pilns piedzīvojums. Un tas bija tik labi, jo izvēlētā tēma bija ATELPA Miers dabā, Miers Dievā.
[...]Gatavojoties noslēguma dievkalpojuma svētrunai, atradu 1986. gada, kas arī notika Katskiļos, Draudžu dienu plakātu. To bija parakstījuši garīdznieki un rīcības komitejas locekļi. No 37 parakstītājiem, 23 ir iegājuši Dieva valstības mūžīgā mierā.
Pārlasot vārdus, pateicībā domāju par tiem, kas tik uzticīgi bija kalpojuši mūsu Baznīcā, tai nesot svētību. Starp tiem bija Arnolds Lūsis, Māra Saulīte, Visvaldis Klīve, Vilis Vārsbergs, citi. Par katru pateicos, domāju, kas bija viņu dzīves mērķi, uzdevumi, kā viņi izprata Salamana mācītāja vārdus: „Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.“ (3:1) No paaudzes uz paaudzi Dieva darbs turpinās. Pirms viņiem bija kalpojuši citi, pēc viņiem, paldies Dievam, citi nāca vietā.
Šī gada Draudžu dienu rīcības komisiju vadīja prāv. Anita Vārsberga-Pāža. Pirms 33 gadiem viņas tēvs virs sava paraksta katrā plakātā bija uzkrītoši ievietojis komatu! Viņam bija svarīgi izlabot šo drukas kļūdu, lai neiznāktu, ka pravietis Jesaja Visuvarenā Kunga jautājumam „Ko lai es sūtu?“ būtu atbildējis: „Te es esmu Kungs,“ – bet gan tā kā Bībelē rakstīts: „Te es esmu, Kungs.“ (Jes. 6:8) Viens komats, viena pieturas zīme, izmaina visu!
Nelaiķis prāv. Vilis Vārsbergs bija dedzīgs latviešu valodas pareizrakstības aizstāvis. Tomēr, drukas kļūda toreiz nesa arī savu svētību, jo tā izraisīja dziļas teoloģiskas diskusijas. Komata trūkums lika domāt par katra nostāju paša Dieva priekšā un par mūsu attiecībām ar tiem, kas ir ap mums. Šogad vēl vairāk jutu, ka ir pārāk daudz, kas vairs tā neuztrauktos par drukas kļūdu, bet tajā saredzētu patiesu atspulgu tam, kā domā tie, kam vara un teikšana. Kā tad lai cilvēks dzīvo? Kā tāds, kas gatavs Dieva priekšā atbildēt par savām izvēlēm, un kā tās ietekmē citus un pasauli? Vai kā tāds, kas sevi vien uzskata par visu noteicēju un meklē vispirms savu labumu vien.
Rakstu septembra noslēguma dienās, kad no pasaules malu malām Ņujorkas pilsētā iebraukuši Apvienotās Nācijas konferences dalībnieki. Līdztekus daudzās valstīs notikušas demonstrācijas, mudinot, lūdzot, lai visi atskārst, cik apdraudēta daba, cik maiņas klimatā jau ietekmējusi pasaule, kurā visi dzīvojam, kas ir tikai viena. Apvienotās Nācijas sanāksmi uzrunāja jauniete, dziļā pārliecībā pārmeta 193 valstu delegātiem, ka tie nozaguši viņas bērnību un nākotnes cerības. Tie nav tikai jauni cilvēki, kas dodas demonstrācijās ar plakātiem, kas vēsta: „There is no planet B!“*
Vienalga, kādi mūsu katra uzskati par šiem tik bieži kontroversiāliem jautājumiem, aicinu domāt, kā mūsu katra teoloģiskie uzskati par Radītāju un radību ietekmē mūsu rīcības. Vai raugāmies ap sevi un, redzot visu dzīvo radību Dieva priekšā, sakām: „Te es esmu, Kungs.“ – vai – „Te es esmu Kungs!“ Ar lielo vai pat mazo burtu, kad cilvēks sevi izjūt par kungu, daudz mainās viņa attiecībās ar citiem, ar Dievu, ar dabu.
Mūsu LELBĀL atrodas gan Austrālijā, gan Latvijā, ASV un Eiropā, Dienvidamerikā, Kanādā, Krievijā. Bet pasaule ir tikai viena. Vai nav tā, ka tie, kas tic, ka Dievs ir Visu Radītājs un Kungs pār visu un ir mums uzticējis aizsargāt un gādāt par visu dzīvo radību, – būt gataviem līdz ar pravieti Jesaju, neaizmirstot komatu, un teikt pilno teikumu kā reiz viņš: „Te es esmu, Kungs, sūti mani!“ Šie pēdējie divi vārdi bija izlaisti 1986. gada Draudžu dienu tēmā, bet lai tie patiesi atspoguļo katra mūsu gatavību izpildīt to, ko Dievs no mums prasa. Un Kristus atbild: „Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī Es jūs sūtu!“ ( Jņ. 20:21b) Kur tiekam sūtīti? Pasaulē! Kalpot.
Aug cietēju skaits pasaulē. Notiek plūdi, orkāni, ugunsgrēki, viesuļvētras, zemestrīces; aug agresijas, izmisums, dabas un dvēseļu piesārņošana. Jauni cilvēki, pat bērni, baidās par savu nākotni, vai būs ūdens – ko dzert, tīrs gaiss – ko elpot. Tādas rūpes rada arvien dziļāku nemieru sirdīs. Dievs mūs sūta palīgā.
Vienalga kādi būtu mūsu uzskati par klimata maiņām un to sekām, zinām, ka gan Pāvests, gan Pasaules Luterāņu Federācija (Lutheran World Federation), gan Pasaules Baznīcu Padome (World Council of Churches) un citas organizācijas aicina atskārst, cik kritisks šis laiks, kas jau nesis postu neskaitāmiem cilvēkiem, dzīvniekiem un Dieva radībai. Mēs katrs varam kaut ko darīt, lai mazinātu otram trūkumu, daloties ar mūsu līdzekļiem, laiku, sirdīm.
Varbūt, ka vienīgā reize, kad būtu pat svētīgi teikt: te es esmu kungs, bez komata, būtu tad, kad apliecinām, ka ar Dieva Kunga palīdzību mēs sevī savaldām mantkārību, savtīgumu, apātiju, vienaldzību, naidu pret citiem, visu, kas nenes svētību. Ka ar mūsu Kunga palīdzību spējam doties tur, kur tiekam sūtīti, un kalpot tā, kā Kristus, mūsu Kungs, ir mācījis. Atcerieties, kā Viņš mācekļiem mazgāja kājas un teica: „Ja nu es, jūsu Kungs un Skolotājs, esmu jums mazgājis kājas, tad pienākas, ka arī jūs cits citam kājas mazgājat. Jo es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darāt, kā es esmu darījis.“ (Jņ. 13:14-15)
Vai tā spējam dzīvot? Tādā pazemībā gādājot par citiem, par pasauli? Varbūt, ka patiesi nav nemaz tik grūti! Mēs kā latvieši dziļi izprotam zemes svētību, dziļi pateicamies par tās augļiem, cienām dabu un tajā pat bieži dziļi izjūtam Dieva klātesamību. Mēs varam informēties un dalīties pārdomās apziņā, kā mūsu vai mūsu kompāniju vai valsts izvēles dziļi ietekmē citu Dieva bērnu un dzīvnieku iespējas dzīvot.
Viena komata spēks manī izraisīja jautājumus, izaicinājumus, lūgšanas. Kopā meklēsim atbildes, kopā strādāsim, atjaunojot cerību. Varbūt, ka neesam pozīcijā daudz ietekmēt tos, kas kā kungi pārvalda šīs lietas, bet katrs mēs, roku rokā ar Dievu, mūsu Kungu varam savās ģimenēs, draudzēs, savā pasaules stūrītī darīt tos darbus, kas nes svētību. Visiem.
Lasot rudens pirmās avenes, astoņgadīgais mazdēliņš Paulītis ieraudzīja biti un uz mirkli sabijās, bet tad ļoti nopietni teica: „Oma, vai Tu zini, ka bites mirst! Un, ka tad visa pasaule mirs!!“ Viņa satrauktā prātā secinājums nebija pārspīlēts. „Ko Tu domā mēs varētu darīt, Paulīti, lai tā nenotiktu?“
„Stādīt vairāk avenes?“ Āmen!
Publicēts 20|10|2019
Arhibīskape
+ Lauma
