• Kas ir LELBĀL
  • Kas ir LELBĀL
  • Virsvalde
  • Draudzes
  • Garīdznieki
  • Satversme
  • Rītdienas fonds
  • Arch. A. Lūša piemiņas fonds
  • Misijas fonds
• Ekumeniskas attiecības
  • Porvo
  • Pasaules Luterāņu Federācija
  • Eiropas Baznīcu Konference
  • Pasaules Baznīcu Apvienība
• Saites
• Kontakti

Svētais Gars pūš, kur gribēdams, ne dzimumu, ne vecuma ierobežots. Vai esi dēls, vai meita - Tev lemts pravietot! Vai esi jauns, vai sirmgalvis - tev būs skatīt redzējumus un sapņot sapņus! Un, ja esi kā kalps vai kalpone sistēmā, kas ierobežo tavu brīvību - arī Tev lemts pravietot! Kā apustulis Pāvils teica: “Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2.Kor. 3:17) Brīvība, ko spēj ierobežot tikai ilgas palikt attiecībās ar Jēzu caur Viņa vārdiem. Kā Viņš teica: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:32) 

Svētais Gars pūš, kur grib! Paldies Dievam, Svētais Gars neievēro cilvēku radītos iedalījumus - ne ģeogrāfiskos, ne sociālos, ne teoloģiskos, ne ekonomiskos! Ārpus laika un telpas darbojas šis Svētais Gars, kas dzīvu dara katru un svētī mūs, kas Jēzum tic, ar brīnišķīgu dāvanu - Baznīcu! 

Tā Dieva radīta, vadīta un svētīta, tās galva - vienīgi Kristus! 
Vienalga, kuŗā pasaules malā dzīvojat vai kuŗai paaudzei piederīgs esat, vai kādos apstākļos dzīvojat, lai Svētais Gars arī pūstu un plūstu uz jums, iedvesmojot un sapulcinot draudzēs - mūsu Baznīcas ģimenēs! Priecāsimies šinī dienā, jo ar visām grūtībām un pārpratumiem, izaicinājumiem un uzdevumiem, paldies Dievam, Kristus vadītā Baznīca vēl dzīvo! Jā, mums daudz vēl jāaug un no jauna, šķiet, jāiemācās tas, ko zināja mūsu pirmās kristīgās māsas un brāļi:
“Tie pastāvējā apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās… un visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs.” (Ap.d. 2:42,44) Jo Svētais Gars bija klāt un, kur ir Gars, tur cilvēks top atjaunots, iedvesmots, sagatavots katram darbam, tur cilvēks top svētīts! 
‌
No sirds novēlu jums priecīgus, svētīgus Svētā Gara Svētkus un visai Baznīcai, kas kopā esam mēs, kas ticam mūsu brīnišķīgam Trīsvienīgam Dievam, daudz, daudz laimes dzimšanas dienā!

Kristus mīlestībā,

Domāju, kā lietus sagatavo zemi saņemt sēklas, kuŗās paslēpta dzīvība, kas laužas uz āru! 

    Nāve ir ienaidnieks, kas savās pēdās atstāj daudz sāpju, postu, vientulības, un tomēr.  Tie, kas sanāk bērēs un pēc tam gādā, lai, kopā ēdot, cits citu varētu stiprināt?  Viņi saprot, varbūt vēl tikai cer, ka tas arī pašiem palīdzēs.  Mēs ticam, ka nāve ir aprīta uzvarā, jo Kristus ir augšāmcēlies, un jau šīs dzīves ceļā varam piedalīties nāves uzvarēšanā, sagatavojot “smaržīgas zāles”, ne jau vairs lai mirušo apkoptu, bet cits citu, un tā arī sevi pašu.

     Pāvila spēcīgie vārdi bieži, kad atskan Lieldienu rītā liecinot:  “Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve…Kad iznīcīgais ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā, tad piepildīsies rakstītais vārds:  nāve ir aprīta uzvarā.  Kur, nāve, tava uzvara?  Kur, nāve, tavs dzelonis?” Nāves dzelonis ir grēks un grēka spēks ir bauslība, bet, paldies Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (I Kor. 15:26 un 54-57)   Šie Pāvila vārdi bija rakstīti ļoti agri, pirms pat rakstiski parādījās evaņģēliji.  Pāvils citē Vecās Derības tekstus, lai atklātu, ka Kristus augšāmcelšanās piepildījās senie Dieva apsolījumi.  Pāvils labi pazina pravieša Jesajas grāmatas vārdus: “Uz mūžu mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem.”  (25:8), kā arī Hozeja rakstītos:  “No šeola es atgūšu viņu,  no nāves es viņu izpirkšu – kur gan tavs spēks, nāve?  Kur  gan tava sērga, šeol?”(13:14)  Gan pravietis Jesajs, gan Hozejs, darbojās apmēram gados no 734. - 722. pirms Kristus.  Ilgi gaidīja pasaule saņemt to, kas mums dāvināts Kristus augšāmcelšanās.

      Bet, ja kāds pat skaistā Lieldienu rītā dodas uz dievkalpojumu vēl dziļās sērās un lūgšanās atklāj,  ka jūtās, ka “miruši”,  jo tik grūti tālāk dzīvot?  Kad jūt, ka nāve patiesi ir uzvarētāja, jo nozagusi to, kas mūžam piešķīra dzīvot jēgu!  Ko tad?  Padomāsim paši, cik reizes jūs paši no māšīnas neesat aiznesuši skaisti sagatavotas maizītes, salātus, pīrāgus, varbūt sagrieztus Aleksandra kūkas gabaliņus kopējiem draudzes sadraudzības brīžiem?  Telpas,  draudzes ‘māja’ pildās smaržām, kas dalītā mīlestībā pārtop par dziedinošām zālēm.  Arī tā mēs esam mācījušies no Kristus, kas mums klāj galdu, jo zina, cik vajadzīgs mums šis kopējais žēlastībā dāvinātais mielasts un arī tas, ko baudam pēc dievkalpojumiem.   Vai varbūt arī tādos brīžos slēpjās atbilde sērās nonākušajam?  Kad kristīgās mīlestības spēks top par pretspēku nāvei?

     Apustulis Jānis savās vēstulēs daudz rakstīja par Dieva mīlestību un mūsējo.  Vienā pantā viņš pat vēsta: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus un māsas [sic], kas nemīl, paliek nāvē.”  (I Jņ. 3:14)  Mēs zinām.  Tik pārliecināts šis apustulis, varbūt jo ir redzējis kā tas notiek?  Kad mīlot cits citus ‘nāve ir aprīta uzvarā’?  Viņš ir pārliecināts, ka mīlot cits citu mēs jau šīs dzīves laikā atņemam nāvei tās milzīgo spēku mūs turēt savā varā!   Un Jāņa evanģēlijā lasām Kristus apsolījumu, kas to apstiprina:“Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.  Es esmu dzīvības maize.”  (Jņ. 6:47-48).  Ne tam reiz būs, bet tam ir.  Tas maina visu, vai nē?  Mēs zinām, ne jau uzreiz izgaisīs sēras, varbūt būs vēl cīņas ar nāves bailēm, bet mums ir pretspēks tām, kad cits citam atgādinam Jēzus vārdus: “Jūsu sirdis lai neizbīstas!  Ticiet Dievam un ticiet man!” (Jņ. 14:1)

     Kristietības pašos pirmajos gados kristieši bieži sanāca cits citu mājās uz dievkalpojumiem.  Mājas kārtībā atskanēja lūgšanas, dziesmas, Dieva Vārdi.  Varbūt, ka  tika nolasīta kāda apustuļu vēstule, varbūt ka dalījās pārrunās un mācībās.  Sekoja mielasts, ko ievadīja Svētais Vakarēdiens.  To viņi darīja, Viņu pieminēdami.  Pie Viņa galda paēdināti, tie tālāk dalīja saņemto svētību -  kopā paēdot, cits citā ieklausoties, vai vienkārši kādam paspiežot roku, vai savējo uz tā plecu uzliekot.  Un arī tā nāve top uzvarēta, jo atņemts tās spēks atstāt cilvēku tukšu, bez cerības vai mīlestības, bez ticības, kas dzīvu dara!   Kā apustulis Jānis teica: “Mēs zinām, ka esam pārgājuši no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam…”

    Tik bieži esam piedzīvojuši brīžus, kad pēc sēru mielastiem vai draudzes sadraudzības brīžiem pamazām prom dodās draugi, piederīgie, draudzes locekļi, gandrīz vai katrs iznesot kādu tukšu paplāti.  Vai esam paši manījuši, ka sirdis nav tukšas?  No tukšā kapa pirmajā Lieldienu rītā sievietas devās prom, atbrīvotas no sērām, ar jaunu dzīves uzdevumu: “Steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem …tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem.”  (Mt. 28:7a un 8)   Tukšā kapā palika smaržīgās svaidamās zāles.

     Tukšā kapā lai paliek tas, kas aizkavētu mūsu prieku pasludināt Kristus augšāmcelšanās vēsti! Caur vissarežģītākiem laikiem un cīņām, tuvumā un tālumā, turpināsim lūgt un Viņam un cits citam kalpot  mīlestības spēkā, jo kas nemīl, paliek nāvē.  Mēs paliekam Viņā, kam ir mūžīgās dzīvības vārdi un spēks!  No sirds novēlu jums katram, tuvumā un tālumā skaistus, dziedinošus, priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus!  

Māc. + Lauma

Mīļais debesu Tēvs, lūdzam pateicībā par visiem varoņiem, mūsu pašu latviešu brīvības cīnītājiem, kā Oskaru Kalpaku, prezidentu Kārli Ulmani, un citiem,kuri drosmīgi gāja cīņās un vadīja valsti, arī tad, kad zināja ka ir stiprā mazākumā un cīņa nebūs viegla. Par varoņiem nepiedzimst, par tiem kļūst apstākļu vadīti. Tādēļ paldies par ik katru kurš cīnās šodien, lai arī šajā zemē mēs varam dzīvot mierā un būt drošībā plānojot un dzīvojot savas dzīves.

Mēs daudz savās dzīvēs, debesu Tēvs, sastopam varoņus, kuru rokās nav ieroču, bet gan miera zizlis. Mēs lūdzam par cilvēkiem, kuri rāda piemēru, kā katru dienu strādājot maizes darbu var par varoņiem būt! Vai tas skolotājs, vai policists, vai ugunsdzēsējs, vai ārsts ātrās palīdzības mašīnā.

Debestevs mēs lūdzam par drošību pasaulē, Latvijā un Amerikā.

Dod mums spēju koncentrēties, uz labo, ne slikto, uz to kas vieno, ne to kas šķeļ.

Lūdzam, lai varam sekot mūsu varonim, Jēzum. Liecini Viņa mīlestību, to liecini mums lūdzot par visiem tiem, kuri šobrīd cīnās, gan ar slimībām, gan ar bēdām, vientulību un sāpēm gan miesīgām, gan dvēselīgām.

Ģimene ir ikkatra svētība, tā arī mēs, mūsu plašākā Baznīca un mūsu pašu draudze tepat Milvokos esam ģimene. Lūdzu debesu Tēvs stiprini mūs visus un liec mums just viens otra rūpes un mīlestību.

Mīļais debesu Tēvs esi pacietīgs ar mums, kad ejot cauri bēdām esam nemierā un daudz prasām ‘kāpēc’?

Tomēr zinām, ka tā visa ir Tava griba un Tu par mums ticīgajiem rūpējies un gādā par mūsu dvēselēm. Tāpēc arī gribam Tevi lūgt ar Tava dēla, Jēzus,  mācītiem vardiem “Mūsu Tēvs debesīs..........

Lai ikkatras ģimenes varoņi nekad netiktu aizmirsti un viņu piemiņa veido jūsu varonīgās sirdis kuras tad ir gatavas kalpot mūsu Pestītājam!

Kad gribam ko īpašu dāvināt tiem, ko mīlam,  daži vispirms izrēķina, cik tie gatavi izdot par ziediem,  saldumiem, vai sevišķām vakariņām.  Citi nedomā par cenu, jo otrs  tam liekas to vērts, jo sirdij ir tik dārgs.  Lielā lūdzamā dienā ar pelniem pierē iezīmētais krusts liecina, cik dārgi esam Kristum.  Viņš, šķiet nerēķinājās ar to, ko tas Viņam maksās -  ne lai mūs īslaicīgi apdāvinātu, bet lai mūs  šinī laikā un mūžīgi atpestītu no grēka un nāves varas.  Mēs varbūt kāds gribam no kautkā atteikties bez kā varam tā vai tā iztikt, Jēzus atteicās no savas dzīvības.

Un tieši šinī Pelnu dienā daudz lasam un domājam par ziņām, ka māc. Rubenis ir atteicies no sava mācītāja amata LELB un iesniedzis atlūgumu līdz ar amata krustu + Jānim Vanagam.  Juris Rubenis rakstīja:  Tas ir rūpīgi izsvērts un pārdomāts lēmums, kas izriet no ilgstošiem ārējiem un iekšējiem procesiem manī un Baznīcā. Viņš tālāk paskaidro: Joprojām uzskatu par savas dzīves svarīgāko uzdevumu palikt garīgās izaugsmes ceļā, mācoties būt patiesākam, mīlošākam, drosmīgākam cilvēkam un palīdzēt šo ceļu atrast un tajā augt citiem cilvēkiem. Viņš saka, ka paliks Rīgas Lutera draudzes loceklis.  Lūdzu, kaut Dievs viņam atklātu, ka viņš arī paliek Kristus aicināts un iecelts Dieva Vārda kalps. 

Rīgas Lutera draudzes mācītāji ir reaģējuši,  raksturojot apstākļus kuŗi, viņi ir pārliecināti noveda amata brāli līdz tik smagam, liktenīgam lēmumam.  Viņu vārdi atrodāmi arī mūsu mājas lapā.  Lūgsim gan par māc. Juri Rubeni.  Nevaru iedomāties ko viņam maksājis šis lēmums.  Dievs lai stāv klāt.

Lūgsim arī  par Rīgas Lutera draudzi, kas tik ilgi un liktenīgā laikā bija pazīstāma kā māc. Rubeņa draudze.  Lūgsim par šīs draudzes tagadējiem  mācītājiem Induli Paiču, Linardu Rozentālu un Kasparu Simanoviču. Būsim vienoti lūgšanās arī ar tiem, kam māc. Rubeņa lēmums ir dziļi sāpīgs, jo tieši dēļ viņa kalpošanas ir piedzīvojuši savas kristīgās ticības iesākumu un  izaugsmi. 

Pildīsim šo svēto, kluso laiku ar mūsu lūgšanām par visu Kristus Baznīcu.  Tā ir un paliek Viņa Baznīca.  Viņš ir Patiesība.  Tā lai kalpo kā spogulis no kuŗa nevaram izvairīties.  Spogulī ieraugot agrā rītā pierē iezīmēto pelna krustu, kāds ticīgais vispirms domājis, kas tas par traipu?  Mirkli pirms to gribēja ‘notīrīt’ viņš atcerējās, ka tieši dēļ tā krusta viņa grēka traips izdzēsts no dvēseles.  Atbrīvots, viņš ar pateicību un mieru sirdī devās tālāk  - pretīm Lieldienām.   

Gatavojoties viņu apsveikt, lūdzu no viņa un viņa sievas, māc. Indras Skujas-Grisļa, dalīties ar pārdomām par savu dzīvi.  Māc. Indra Skuja-Grīslis atbildēja: “Vel viena piezīme par Egila teicieniem, šis ir kas nāk no viņa paša un ko viņš visvairāk lietojis saviem studentiem: "Vai Tu esi lasījis pirmavotus?"   Nu, un studentiem, kas lietoja tika "secondary sources" nācās meklēt orģinālos tekstus. Tā ir vienmēr  bijusi Egila galvenā pieeja darbam ar studentiem un  tekstu (un to viņš iemācījās Yale).  Kas tas arī nebūtu par tematu, jo cilvēkam ir jāiemācas pašam  domāt  un  tad var izvērtēt dažādas pieejas un kas aiz tā  varētu būt,  Egils vienmēr ir  centies norādīt saviem studentiem  neatgremot  sekli citu domas vai slēpties aiz tām, kad nav pašam savas nostājas.  Tas attiecās gan uz akadēmisko teoloģiju, gan reālo dzīvi baznīcā.”

Lai paldies Dievam, ka Viņš mūsu Baznīcu ir svētījis caur jubilāra pieeju ticības jautājumiem un mācībām.  Viņa devums nezudīs.  Tik bieži esmu redzējusi mūsu latviešu mājās viņa grāmatas!   Ne reti viņš tiek citēts citu grāmatās, rakstos un  svētrunās.  Vienu citējumu atradu kādas draudzes 1999. gada izdevumā.  Ņemot vērā, ka drīz jau ieejam Kristus Ciešanu laikā un daudzkārt pārdomāsim mūsu Pestītāja ciešanu un augšāmcelšanās nozīmi šajā ļoti sekularizētā pasaulē, cik svētīgi atcerēties  māc. emer. un prof. emer. Dr. Egiļa Grīšļa arvien iazaicinošos un patiesos vārdus:

“Kristus augšāmcelšanās tiek ticēta tur, kur vēl šodien atspoguļojas baznīcēnu sirdīs un sejās viņu svētā sastapšanās ar dzīvo Kristu. Kur baznīcā trūkst saskarsmes ar Kristu, tur augšāmcelšanās liecība skan tukši un neticama.  Ja elektriskajos vados nav strāvas, tad ar krāsainiem lampu kupoliem tumsu nenovērsīsim.  Strāvai apstājoties elektriskie sildītāji nesilda, plīts necep, un neviens elektriskais aparāts nedarbojas.  To mēs saprotam: nav strāvas!  Bez strāvas tā lieta neiet.  Tāpat bez dzīvā Kristus baznīca nav nekas vairāk, kā kāda laicīga biedrība vai klubs.  Tur var satikt draugus, labi pavadīt laiku, papriecāties un pat kopīgi pagarlaikoties, bet no mūžības gaismas tur nav ne vēsts.  Bez Kristus nav baznīcas, ir tikai ļaužu vars!  Un visam tam atšķirība ir formulējama vienā vārdā: augšamcelšanās! Tie, kas ir sastapušies ar dzīvo Kristu, katru dienu katru stundu pavada kopā ar augšāmcelto Pestītāju.  Un tad ir draudze - tad ir baznīca!”

Šie vārdi atgādina  jubilāra raksturīgās spējas dziļas teoloģiskas patiesības ilustrēt ar visiem saprotāmiem tēliem. Tie palīdzējuši mācītājiem sagatavot sprediķus, tāpat viņa apbrīnojāmais literatūras citātu krājums ir dāvinājis vēl vienu atslēgu latviešu dvēselēm kristīgai ticībai atklāt atbalsis citu mūsu tautas rakstu krājumos.

Lai Dievs svētī mūsu mīļo brāli Kristū!  Aicinu dalīties ar saviem apsveikumiem viņam!  ‘Dāvināsim’ viņam kādu atmiņu no kopā pavadītiem brīžiem mācoties vai kopā kalpojot.  Kaut mēs kopā  varētu uzdāvināt viņam to, ko šķiet, viņš visu mūžu vēlējies: ka LELBāL būtu dzīva Baznīca, kuŗu locekļu seja katra  atspogulo ‘svēto sastapšanās ar dzīvo Kristu!” 

Priekā un pateicībā par šo Dieva kalpu,  + Lauma Zušēvica   un LELBāL Virsvaldes locekļi