Teksta izmērs A A A

• Kas ir LELBĀL
  • Kas ir LELBĀL
  • Virsvalde
  • Draudzes
  • Garīdznieki
  • Satversme
  • Rītdienas fonds
  • Arch. A. Lūša piemiņas fonds
  • Misijas fonds
• Ekumeniskas attiecības
  • Porvo
  • Pasaules Luterāņu Federācija
  • Eiropas Baznīcu Konference
  • Pasaules Baznīcu Apvienība
• Saites
• Kontakti

Some ten years after the fall of the Berlin Wall the European churches sent a strong signal of fellowship. The Charta Oecu- menica is witness to their willpower, „with the Gospel to stand up for the dignity of the human person made in the image of God, and as churches together to contribute towards reconci- ling peoples and cultures”. The importance of this task has cle- arly increased even more in the past few years.

After the horrors of the first half of the 20th century, the concept of reconciliation was for a long time an unquestioned strength of the European idea. All the more therefore we monitor with great concern the growing nationalism and hostility towards Eu- rope by populist parties. There is no doubt that the European Union needs both constructive and critical companions, both women and men. And it has a need for people who are willing to breathe life into the European idea, to meet up and seek to find sustainable answers to the major questions of our time.

As Christians we are called upon to contribute to shaping poli- tics, also at the level of the European Union, with respect for the dignity of every human being. We do this in the knowledge of our ecumenical fellowship with Christians over and beyond all political boundaries.

 

We can make a contribution so that reconciliation becomes possible in our times, by seeking to enter into open and critical dialogue also with those who lack trust in the European idea. And we will strengthen our ecumenical commitment with our brothers and sisters in Great Britain, should the looming exit from the EU become reality.

Therefore we join in our call:

Give Europe your vote! Exercise your right to vote on 26th May 2019 and strengthen the democratic forces engaged in seeking understanding!

The Charta Oecumenica finishes with a reference to the basis on which we stand: Jesus Christ, the Lord of the one Church, is our greatest hope of reconciliation and peace. In his name we in- tend to continue on our common path in Europe. We pray for God‘s guidance through the power of the Holy Spirit.

We also ask for His blessing

In Christian communion,

Martin Haasler ACK Schleswig-Holstein

Uwe Onnen ACK Hamburg

Matthias Tuve ACK Mecklenburg-Vorpommern

Dr. Hans-Jürgen Abromeit Bischof im Sprengel Mecklenburg und Pommern

Horst Eberlein Weihbischof, Erzbistum Hamburg

Kirsten Fehrs Bischöfin im Sprengel Hamburg und Lübeck

Dr. Stefan Heße Erzbischof, Erzbistum Hamburg

Dr. Heiner Koch Erzbischof, Erzbistum Berlin

Kristina Kühnbaum-Schmidt Landesbischöfin der Nordkirche

Gothart Magaard Bischof im Sprengel Schleswig und Holstein

Wulf Schünemann Propst, Ständiger bischöflicher Stellvertreter im Sprengel Mecklenburg und Pommern am Dienstsitz in Schwerin

Katrai nedēļai sagatavots īss apraksts par kādu no Bībeles cilvēkiem, kas kalpoja laikmetā, kurā viņi dzīvoja. Tie atsaucās uz Dieva aicinājumu turpināt Viņa valstības celšanas darbu. Atzīmēti Bībeles teksti ko lasīt. Kādreiz ar ‘*’ norādīšu uz to, ka Bībeles zinātnieki ir pacēluši kādu jautājumu, ko mums vajadzētu zināt, bet kas nemaina teksta nozīmi mūsu centienos izprast kalpošanas sūtību Svētajos Rakstos. Katras nedēļas svētdienai būs izraudzīti teksti, kuri apliecina, ka itin neviens cits tik pilnīgi neatklāj ko nozīmē kalpot, kā mūsu Pestītājs Jēzus Kristus.
Bībelē ir tik daudz ticības varoņu - Dieva izredzēto, par kuriem diezgan daudz esam mācījušies un viņu darbus labi pazīstam, bet ir arī tie, par kuriem maz ko esam dzirdējuši, bet kas kritiskā brīdī un veidā atsaucās Dieva vai Kristus aicinājumam un uzticīgi kalpoja. Labi ir atcerēties varoņus, kā arī labi ir vismaz mazliet iepazīt tos Dieva vīrus un sievas, kuri nebija ‘zvaigznes’ , bet kuru devums tomēr nesa svētību citiem.
Pateicos Tijai Abulai par šī darba tehnisko noformējumu un visu viņas darbu! Sagatavojot šo projektu, man ļoti palīdzēja 2003. gadā Latvijas Bībeles Biedrības izdotā 1965. gada izdevuma revidētais Bībeles teksts, jo tajā parādījās palīgmateriāli no Good News Bible, the Living Faith Bible, the Good News Study Bible, The Anchor Bible Dictionary, The Interpreter’s Dictionary of the Bible, The Expositor’s Greek Testament un citi komentāri. Lai Dievs svētī jūsu svētceļojumu un kalpošanu Bībeles kalpu pavadībā!

“Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi. Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad ar to spēku, ko Dievs piešķir, lai visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu. Viņam lai pieder gods un vara mūžu mūžos.” (I Pēt. 4:10-11)

Lūgšanās vienota ar jums Kristus mīlestībā un cerībā, ka Dievs svētīs katru dienu šī gada Ciešanu laikā. Kristus miers lai pilda sirdis un tās svētī ar Viņa žēlastības un mīlestības atjaunojošo spēku!
+ Lauma Zušēvica
Archibīskape
2019. gada 6. martā

««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««

APUSTULIS PĀVILS

Gavēņa laika pārdomās un lūgšanās dodamies līdzi Pestītājam Viņa dzīves ceļā, zinādami stāsta iznākumu. To nezināja mācekļi. Jēzus vārdi par Viņa paredzētām ciešanām un nāvi ir tik patiesi un mums atgādina, ka kaut Viņš bija Dieva Dēls, Viņš bija arī cilvēks. Viņš saprata, ko nozīmē kalpot Dievam. Viņš mācīja, ko nozīmē izprast savu uzdevumu un neatkāpties no tā piepildīšanas, lai cik tas maksātu.

Svētdienas teksts: Jāņa ev. 12: 27 - 33

Cerams, ka daudz zinām par Apustuli Pāvilu. Šoreiz, lasot viņa vārdus, ceru, ka tie palīdzēs izprast to kalpošanas veidu, kas pastāv visgrūtākajos apstākļos. Dibinot pirmās kristīgās draudzes un rakstot savas vēstules, Apustulis Pāvils, pildot savu uzdevumu, daudzkārt cieta. Viņš mira kā Kristus asins liecinieks Nērona vajāšanu laikā, 64. vai 65. gadā.*
Pasaulē vēl ir valstis, kurās aizliegts brīvi pielūgt Dievu un dzīvot kristīgu dzīvi. Piedzīvojot jebkādus pārbaudījumus, Pāvila vārdi var stiprināt, jo tie atklāj noslēpumu,- viņa spējām izturēt, nepadoties un kļūt citiem par iedvesmu.
* Vairākas tradīcijas min, ka Pāvilam nocirta galvu, citas tikai min, ka viņš mira kā moceklis. Jaunās Derības zinātnieki debatē arī par to, kad tieši uzrakstītas Pāvila vēstules, tomēr vairākums piekrīt, ka tās, droši vien, rakstītas starp 49. un 57. gadiem. Domas dalās arī par to, kuras vēstules Pāvils pats uzrakstīja, kuras tika rakstītas viņa vārdā. Pirmajos gadu simteņos rakstīt otra vārdā nozīmēja rakstītam vārdam piešķīrt lielāku autoritāti un bija pagodinājums tam, kura vārdā tika rakstīts.

P: Rom. 12:1-5; 14:7-9
O: II Kor. 6:1-10
T: II Kor. 11:22-33
C: Kol. 1: 24-29
P: Gal. 6:2-10
S: Kol. 4:7-18
««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»

ĀRONS

Jēzus teica: “…Es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko Es gribu, bet grib Tas, kas mani sūtījis.” (Jņ. 6:38) Pildot sava Tēva gribu, Jēzus kļūst par paraugu visiem, kas sevi un savu gribu neieceļ pirmajā vietā, bet ar savu kalpošanu veicina otra kalpošanu.

Svētdienas teksts: Jāņa ev. 6: 27 – 40; 14:12-13.

Ārons bija Mozus brālis.* Šonedēļ iepazīsimies ar viņa stāstu. Ir domāts, ka Ārons dzīvoja ap to laiku, kad Ēgiptē valdīja Ramzess II. Tas būtu no 1290.-1244. g. pirms Kristus. No sākuma Ārons bija uzticīgs un ļaunā faraona priekšā drošsirdīgi runāja. Liekas, ka garajā ceļā tuksnesī, viņš sagura un aizmirsa savu uzdevumu, tautai palīdzot celt zelta teļu. Mozus viņu izglābj no nāves soda. Viņa ticība tiek atjaunota un viņš turpina kalpot kā Israēlas pirmais augstais priesteris.

* Viņa kalpošana bija Mozus ‘ēnā’. Viņa uzdevums bija runāt Mozus vietā.

P: II Mozus gr. 4:10-17
O: II Mozus gr. 4:27-31
T: II Mozus gr. 7:1 -6
C: II Mozus gr. 16:1-2;9-15
P: II Mozus gr. 24:1-2; 28:1-3
S: II Mozus gr. 32:1-7

Vai Tu vari runāt kāda cita vārdā? Varbūt dievkalpojumos lasot Svētos Rakstus, varbūt aprūpes namā, slimnīcā, vai apgrūtinātā ģimenē - kļūstot par otra balsi vai atbalstītāju? Vai tas, ka Āronam Dievs piedeva tik lielu grēku un atļāva viņam turpināt kalpot pie altāra Tev palīdz atbrīvoties no sajūtas, ka varbūt neesi pietiekami labs, zinīgs, ticīgs, pacietīgs, mīļš?
««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»

RUTE

Tajā naktī, kad Jēzus tapa nodots, Viņš ne tikai pirmo reizi ar mācekļiem dalījās Svētā Vakarēdiena mielastā, Viņš patiesā pazemībā mācekļiem mazgāja kājas.* Un tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs mani saucat Mācītāj un: Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu es, jūsu kungs un mācītājs esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums būs cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai Jūs darītu, kā es jums esmu darījis.” (Jņ. ev. 13:12-15)
*latīniski vārds pavēlēt ir ‘mandate’. No šī vārda nāk Zaļās Ceturtdienas nosaukums angliski: “Maundy Thursday”, diena, kad Jēzus pavēlēja sekot Viņa pazemīgās kalpošanas priekšzīmei.

Svētdienas teksts: Jņ. 13: 16 – 17

Rute dzīvoja Israēlas tautas soģu laikmetā, kas bija starp 1210. un 1030. gadu pirms Kristus. Viņa bija sveštautiete, moabiete, kas bija precējusies ar Israēlieti, kurš vēlāk nomira. Rutes gatavība palikt un gādāt par Naomiju, savu mirušā vīra māti, ir slavējama. Būtu labi arī vērst uzmanību uz Naomijas atjautību un ticību. Vēlāk stāstā Israēlietis Boāss ievēro Rutes teicamo kalpošanu un pats nolemj gādāt par Ruti. Rute kļūst par Boāsa sievu un Ķēniņa Dāvida ciltsmāti. (Mat.ev.1:5-6)

P: Rutes gr. 1:8 - 13
O: Rutes gr. 1: 16 - 18
T: Rutes gr. 2:1 - 7
C: Rutes gr. 2: 8 - 12
P: Rutes gr. 2: 15 - 23
S: Rutes gr. 4: 13 - 22

Vai tava kalpošana spējusi iedvesmot vēl kādu? Vai citu vērojot pats esi gribējis mēģināt vairāk no sevis dot?
««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»

ANNA (HANNAH*)

Pie Kristus krusta stāvēja Jēzus māte, svētā Marija. Viņas ciešanas varam tikai iedomāties, tik dziļa bija viņas mātes mīlestība. Bija reize, kad Jēzus māte un brāļi gribēja Viņu redzēt. Jēzus atbilde atklāj Viņa kalpošanas izpratni: pat ģimenes attiecības neietekmē Viņa uzdevumu sludināt Dieva valstību. Jēzus teica: “Mana māte un mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.” (Lūkas ev. 8:21) Dieva valstībā izveidojam jaunas ‘ģimenes‘ attiecības, kuru raksturu nosaka visu gatavība arvien pilnīgāk kalpot Dievam.

Svētdienas teksts: Lūkas ev. 8: 19 - 21

Anna dzīvoja priestera Ēļa laikā un ļoti ilgojās kļūt par māti. Skumjās viņa neēda un daudz raudāja; viņas sāpes kāpināja citu sievu nežēlīgā kaitināšana par viņas neauglību. Lūdzot pēc bērniņa, viņa Dievam apsolīja, ka to novēlēs tam Kungam, ja Viņš to viņai dotu. Tā arī notika un Samuēls piedzima. Anna neaizmirsa savu solījumu. Viņas dziedātā slavas dziesma atbalsojās Marijas ‘magnificatā.’ Anna neaizmirsa savu dēlu un viņam augot, katru gadu uzšuva jaunas drēbes. Lielos un mazos veidos šī māte uzticīgi kalpoja savam bērnam un savam Kungam.

*Annas vārdam sākumā un beigās angliski parasti pievieno burtu ‘h’, lai atspoguļotu ebrēju valodas izburtojumu. Vārds ‘Hannah’ nozīmē piemīlība, angliski: “grace/gracious”.

P: I Samuēla gr. 1: 1 – 6
O: I Samuēla gr. 1: 7 – 11; 17 – 19
T: I Samuēla gr. 1: 20 – 28
C: II Samuēla 2: 1 - 10
P: Lūkas ev. 1: 46 - 55
S: II Samuēla 2: 18 – 21; 26; Lūkas 2:52

Vai pat vasaras brīvdienās atrodam iespējas kalpot – uzklausot Dieva Vārdu un tad to ‘darot’? Vai kā Anna spējam Dievam kalpot, savus bērnus sagatavojot Viņa darbam? Izsekosim ne tikai viņu fiziskām vajadzībām, bet arī garīgajām, ka tie aug piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Kas par svētīgu kalpošanu!
««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»

SAMUĒLS

Jēzus teica: “…Kas mani sūtījis, ir ar mani. Viņš mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to es daru vienmēr.” (Jāņa ev. 8:29) Jēzus bija nepārtrauktā komunikācijā ar savu Tēvu. Lūgšanās pavadītais laiks Jēzu stiprināja un atklāja Dieva gribu, to, kas Dievam labpatika. Lūgšanas palīdz saskatīt, uztvert vai nojaust* katras mūsu darbības motivāciju un piemērotību. Tā Jēzus māca pārbaudīt kalpošanu.

* labs vārds šim ‘ieraudzīšanas’ procesam angliski ir “discernment.”

Svētdienas teksts: Jāņa ev. 8: 25 32

Samuēlam dotais vārds nozīmē: “Izlūgts no Dieva” vai “Dieva sadzirdēts.” Viņš patiešām bija mātes izlūgts no Dieva un visu mūžu Dievam kalpoja, uzklausot Tā pavēles kā priesteris, soģis un pravietis. Dieva vadīts, Viņš izraudzīja Israēlas pirmos ķēniņus, Saulu un Dāvidu. Tautai viņš mācīja, ka tās liktenis būs atkarīgs no tās uzticības Dieva derībai un, ka Dievs pasargā no ienaidniekiem tos, kas Viņam uzticās. Līdzīgi Jēzum, Samuēls lūgšanās kalpoja kā savas tautas starpnieks ar Dievu. Viņš apsola: “…Es jūsu labad piesaukšu To Kungu.” (I Sam. 7:5)

P: I Samuēla gr. 3: 1 – 10; 19
O: I Samuēla gr. 7: 3 – 6
T: I Samuēla gr. 8: 1 – 10
C: Psalms 33: 12-22 un Psalms 93
P: I Samuēla gr. 9: 26 – 10:1
S: I Samuēla gr. 16: 1, 4 - 13

Vai esat aizlūguši par Latviju un tiem, kas tai kalpo Latvijā un ārpus tās? Samuēla dzīve liecina, cik svētīga var būt tāda kalpošana.
««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»»««»

TOMS

Jēzus dažreiz atbildēja uz jautājumu ar jautājumu. Tā Dieva Dēls kalpoja, lai atklātu jautātāja īsto motivāciju, vai savu būtību, vai arī, lai atmodinātu ziņkārību un vēlmi jautātājam pašam tālāk meklēt pēc atbildēm. Vai jautāšana nav meklēšanas sastāvdaļa? Saņēmuši atbildes, varam tālāk kalpot.

Svētdienas teksts: Mateja ev. 7: 7

Vai esi kādreiz klusējis cerot, ka ‘kāds’ uzdos to jautājumu, ko Tev nav drosmes prasīt? Tādos brīžos ceram uz tiem, kas kalpo un mūsu vietā jautā, pat Dievam, meklējot pēc dziļākām, vai skaidrākām atbildēm. Tāds taujātājs bija māceklis Toms. Par viņu dzirdam Baltā svētdienā. Vienīgi Jānis savā evaņģēlijā apraksta notikumu, kura dēļ Toms ieguva apzīmējumu: „Neticīgais Toms”.* Viņš tomēr bija bijis gatavs kopā ar Jēzu doties pretī nāvei . Vienā Jāņa evaņģēlija tekstā Toms centās noskaidrot Jēzus vārdu dziļāko nozīmi tad, kad citi klusēja. Vēlāk viņš gan apšaubīja citu mācekļu liecību; kad Jēzus viņu aicināja pārbaudīt to, ko citi teikuši, Toms iesaucās: „Mans Kungs un mans Dievs!” (Jņ. 20:28) Viņa vēlākā kalpošana kristīgai Baznīcai ir neapšaubāma. Baznīcai vajadzīgi arī tādi Kristus kalpi, kuru ticības meklējumi, jautājumi, pat šaubas un izaicinājumi, palīdz citiem garīgi augt.

*Angliski Tomu nosauca par: “Doubting Thomas.” Šaubīties var katrs, un tas, ka Toms galu galā ticēja un apliecināja Jēzu ir skaidrs. Agrā kristīgā Baznīcā tika stāstīts, ka Toms aizceļoja līdz Indijai un tur nodibināja draudzi un vēlāk mira martīra nāvi. Vairāki dokumenti ir rakstīti viņa vārdā, arī Koptu Toma evaņģēlijs, kas nav Jaunās Derības kanonā, izmanto apmēram pusi no sinoptisko evaņģēliju tekstiem. (t.i., Mateja, Marka un Lūkas)

P: Jāņa ev. 20: 24 - 29
O: Jāņa ev. 11: 5 - 16
T: Jāņa ev. 14: 1 - 6
C: Marka ev. 9: 16 - 24
P: Apustuļu darbu gr. 2: 29 - 39
S: Jāņa ev. 3: 1 - 12

Ja esi klusējis, tad zini, tieši tavs jautājums varētu būt tas, kas atver sapratni otram. Uzdrīksties! Jautā, jo arī tā Tu vari kalpot un augt ticībā!

Domāju, ko gan katrs jau saskatījis šajā pirmā Jaungada dienā? 
Es skatījos pa logu un ieraudzīju maigi apsnigušo, skaisto zemi un pateicos par visiem, kas nes mieru pasaulei. Es skatījos uz savu beidzot sakārtoto biroja galdu un Dievam pateicos par Viņa Vārdu, par visiem Bībeles tulkojumiem un gudru cilvēku centieniem Viņa patiesību dzīvu darīt katrā laikmetā un vietā! Arī tad, kad nav tik viegli ticēt kā reiz, šķiet, 1946. gadā nelaiķim archibīskapam Arnoldam Lūsim. Ar viņa vārdiem vakardien dalījos savā draudzē, jo daudziem bijis grūts pagājušais gads un varbūt ne visiem viegli uzticēties. Vācijas bēgļu nometnē šis 38 gadus jaunais, toreiz mācītājs Lūsis tik patiesos vārdos atklāja savas dvēseles cīņu dzejolī "Dieva tuvums": 
Nu jau kuro gadu velti Dievu meklē mana acs, 
Mūžu rudens saule zeltī Rudens zvaigznēs maldās skats.
Tomēr jūtu: Dievs ik brīdi Un it visur līdz man nāk, 
Viņš lemj manu ceļa sprīdi Viņš man dot un atņemt māk.
Un es zinu: viss, kas bijis Viss, kas ir, un kādreiz būs
Ir kā vainags, Dievs ko vijis Visus vārdā saucot mūs.
Acs to neredz. . . Meklē velti. Sirds to jūt un pietiek man. 
Kaut jau mūžu rudens zeltī – Pavasara zvani skan..."
Tobrīd viņš nebūtu varējis zināt, kas gan viss Dievam bija paredzēts viņa dzīvei.
Es pateicos par viņu un katru, kas atklāj mums, ka ne jau vienmēr mūsu acs spēs tik viegli saskatīt Viņu, vai pat izprast to, kas ir Viņa plāns mūsu dzīvei. Kaut sirds to justu, un ar to pietiktu arī man!
Un, ja būtu grūtākas stundas, kaut neaizmirstu neviens, ka, tāpat kā apustuļi, arī mēs drīkstam Jēzum lūgt: "Vairo mums ticību!"
Jādodas pretim jaunai dienai, bet vēl uz mirkli skatos fotogrāfijas, kurās redzu Dieva klātbūtni! 
Tās mīļu cilvēku dāvinātas, kurās redzu Elsie, mūsu mazmeitiņu, redzu arī mūsu ģimeni, kopā sabraukušu, lai būtu klāt viņas Kristību dienā, un ap viņu ir draudze - Dieva ģimene. Visi kopā cits par citu mīlestībā rūpējoties, Baznīca – visur un vienmēr būs dzīva, veselīga, spējīga palīdzēt katram bērniņam pieaugt tā, ka arī par to varētu teikt kā par pašu Jēzu: “pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”. (Lk. 2:52)
Es zinu, Dievam ir plāns katram no mums, Viņa Baznīcai, visai latvju tautai un pasaulei! Lai Viņš mūs katru svētī ar veselību un prieku, katru dienu sveicot ko jaunu atklāt par to, kas Viņa nodoms tieši mums!
Lūgšanās vienota ar jums Kristus mīlestībā…. + Lauma

Gaismā grūti ko paslēpt. Adventa laikā un Ziemsvētkos pasaulē aug gaisma ap mums un mūsos. Baznīcās atskanēs Dieva vēsts: “Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma,” (Jes. 9:1) Atskanēs Dieva mīlestības vēsts, ka mums dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, tas Kungs! Un, kad no silītes Betlēmē izstaroja šī svētā, svētīgā gaisma, tā lauza nakts tumsu un viscietākās cilvēku sirdis.
Bet ne toreiz, ne arī tagad visi izvēlas sekot šai gaismai. Kas dod spēku nožēlot grēkus, izlīgt vienam ar otru, piedot otram un sev? Vēl pasaule cīnās, dzīvo tik daudz Dieva bērni bez gaismas, kas dziedina, dāvina mieru, prieku, visu, kas nes dzīvību. Kristus teica: “Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma!” (Jņ.8:12) Neviena svecīte nespēj līdzināties šai Ziemsvētku dāvanai! Šī dzīvības gaisma liek doties kā gudriem vīriem pa citu ceļu pie tiem, kam vēl jādzird Prieka vēsts. Ceturtā gadu simtenī Baznīcas tēvs Atanāzijs rakstīja: “Viņš kļuva par to, kas mēs esam, lai mūs pārvērstu par tiem, kas Viņš ir!”
Loģiski iznāk, ka mēs, kas esam Viņā, esam arī gaisma! Tādēļ nav vienalga, kā mēs tagad izturamies. Mūsu gaisma spīd, gaiši vai tumši, un rāda citiem, kas mēs esam, bet vēl patiesāk - rāda ceļu uz Dievu, kuram vien pieder gods un mūsu pateicība. “Kas mēs esam” - ir jautājums, kas nodarbinājis mūsu Baznīcu sevišķi spilgti 2018. gada laikā. Esam nonākuši dziļi sāpīgos konfliktos ar LELB. Kā tas var būt, kāds prasīs? Mēs visi lasām tos pašus Svētos Rakstus un pielūdzam to pašu Pestītāju, bet tik atšķirīgi kādreiz atbildam uz būtiskāko jautājumu – ne “kas mēs katrs esam”, bet “kā Viņš mums katram atklājies savā vārdā un aicinājumā”. 119. psalma, 105. pants atgādina, kur mums vajadzētu atkārtoti meklēt gaismu tālākam ceļam: “Tavs vārds ir gaismeklis manām kājām un gaisma manām takām!” Lai tā gaisma vada mūs un svētī mūs, ieejot 2019. gadā!
Ticēsim, lūgsim, paļausimies, jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Viņa vārdā, tur Viņš sola būt klāt, kas ir mūsu miers, mūsu gaismas un mīlestības avots. Ģimenēs, draudzēs, sanāksmēs lūgsim cits par citu, bet arī vēl vairāk par tiem, kas vēl dzīvo tumšās, aukstās vietās un nav ieraudzījuši ne Viņa pēdas, nedz gaismu savās dzīvēs, vai tik smagi cietuši dabas katastrofās, ugunsgrēkos, plūdos, briesmās, ka jūt - vairs nav nākontes, nedz cerības! Dzejolī “Ziemassvētku gaisma” Elza Ķezbere atgādina: “Ko cilvēks ceļ un saliek, Viss drūp; zūd laiks un miņa. Tik viena gaisma paliek – Tā Mīlestības ziņa”.
Tā Dieva Mīlestības ziņa ir tava, ko tālāk dot! Kas pasauli padara gaišāku arī tam, kas tavās pēdās iet. Pateicos jums katram, kas esat mūsu Baznīca - kas strādājat, gaismu izstarojot gan savās draudzēs, ģimenēs, skolās un pildot uzticētos amatus! Vai varat iedomāties, ka tieši pareizā laikā, vietā un veidā jūs kādam esat Kristus gaisma?! Jūs kādam esat Kristus! Tā ir Mīlestības ziņa!
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus LatvijasVirsvaldes un savā vārdā
no sirds novēlu jums katram gaišus, priecīgus, Kristus mīlestības svētītus Ziemsvētkus!
Līdz ar jums lūdzu, lai Dievs mūs visus vada un svētī
2019. gadā - Latvijā un ārpus tās! Viņš lai vairo Kristus gaismu pasaulē un pasargā mūs no ļauna! Dievs ir nomodā kā Jāzeps, sargājot Dieva gaismas svētīto Kristus Bērnu.
Nomodā esam arī mēs!
Jūsu  + Lauma

2018.gada 18. novembrī

Šī lai ir diena, kad visi kopā dievnamos,  mājās, un savās sirdīs vienojāmies tautas lūgšanā:
“Dievs, svētī Latviju!”

Kad neviens nezināja, kāda būs Latvijas nākotne, 1946. gadā arch. Dr. T. Grīnbergs iedrošināja latvju tautu:   “Uzticēsim droši savam Dievam, nerakstīsim Viņam priekšā, kā Viņam jāpalīdz, kā Viņam mūsu nākotne jāveido… Uzticēsim Viņam savas tautas nākotni, arī to Viņš izveidos un nokārtos uz to vislabāko!  Nāks laiks, kur Viņš palīdzēs brīnišķīgāki un labāki nekā mēs to sev varam iedomāties!”   Cik tāļredzīgi  viņa vārdi!  Dievs brīnišķīgi un labi visu nokārtojis un Latvijas Simtgadē lai Viņam gods, slava un mūsu pateicība, kad līdz ar tautu dziedot lūgsim arī ar Jāņa Ermaņa vārdiem:  

 

Lai Dieva Svētais Gars tos pilda,

Kam tautas labklājība rūpēt rūp,

Ar mīlestību sirdis silda,

Ka ienaida un melu ēkas drūp!

Tad būsim viena sirds un dvēsele

Un gaiši staros mūsu nākotne!

 

Lūgšanās un priekā vienota ar jums,

+ Lauma Zušēvica

Archibīskape

Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Rīgā aprūpē bērniņus no visas Latvijas. Vai, Latvijas Simtgadi atzīmējot, varētu kas svarīgāks būt kā izlūgties veselību, Dieva svētību, mīlestību un drošu nākotni katram tās bērnam? Kā mazajai Evelīnai, kas rakstīja: “Kad zīmēju uz dēļa, es domāju par nākotni. Kādas debesis būs nākotnē?”
Uz mirkli raudzījos uz Latviju caur viņas acīm. Zīmējumā debesīs parādās gan zvaigznes, gan mākoņi, gan balons ar trīs sirdīm. Varbūt šīs zvaigznes viņai atgādināja tās, kas Latvijas klusā naktī debesis piepilda un liek cilvēkam izbrīnā apklust, un tomēr cerēt, ka Dievs saklausīs katru lūgšanu. Vai tādas debesis nodrošinātu Latvijas nākotni? Vai varbūt tādas, kur parādās balti, gandrīz vai priecīgi mākoņi, kas, šķiet, vēsta - tuvojas gaiša, cerīga nākotne, ne tumšas, vētrainas dienas. Un balons ar trīs sirdīm? Debesis bez mīlestības nav iedomājamas, ja Latvijai gribam novēlēt nākotni, kurā gribētos dzīvot. 
Trīs baloni lika domāt par apustuļa Pāvila vārdiem: “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība!” (I Kor.13:13) Kādēļ mīlestība ir tā lielākā? Jo tā ir Dieva mīlestība, un tik liela, ka no tevis tā prasa tikai kā dāvanu to saņemt. Ticība, jā, tā tevi ved tuvāk Pestītājam; cerība - tā tevi uztur svētceļojumā un dāvina iedvesmu. Bet Dieva mīlestība? Tā tevi pārvērš par šīs mīlestības tālāk dalītāju! Pēkšņi tu vairs nespēj sev vienam to taupīt! Kā Dievs nespēja. Varbūt tādēļ tā ir vispilnīgākā, lielākā, svētākā Dieva velte?! 
Domājot par nākotni un Latviju tās Simtgadē, lūgsim līdz ar Evelīnu, lai Latvijas nākotnes debesis nestu mieru - kā naktī klusā zvaigžņu sega - un pateicības pilnu prieku debesīs, sveicot baltos mākoņus saules apmirdzētās dienās! Lūgsim, lai debesis virs Latvijas nākotnē būtu ticības, cerības un mīlestības svētītas! 
Lai Dieva senie vārdi svētī Latviju, tai vēstot: “Es zinu savus nodomus, ko es jums esmu iecerējis, saka Kungs, miera nodomus, ne ļaunus – Es došu jums nākotni un cerību!” (Jer. 29:11) Caur bērna acīm lai šī nākotne taptu par svētību debesīs kā virs Latvijas, tā ārpus tās - visur, kur latvju tauta dzīvo, tic, cer un mīl! Malu malās izkaisīti, kā Evelīnas zīmējums māca, mēs tomēr visi esam zem vienas debess un mums visiem viena nākotne! Paldies, Evelīna! Lai tev tikai labas dienas un prieks, sagaidot Latvijas Simtgadi! 
No sirds apsveicu arī jūs - ikvienu mūsu Latvijas 100. dzimšanas dienā! Dievam pateicos par tiem, kas reiz dziļā ticībā, cerībā un mīlestībā īstenoja neatkarības ieceri! Viņi no sevis deva visu, lai vēl 100 gadus vēlāk mēs viņiem un viņu bērnu bērniem dotu apsolījumu lūgt un kopā strādāt, lai tuvumā un tālumā - kur vien latvju tauta pulcējas - debesis arī nākotnē vēstītu: "Dievs ir svētījis un svētī Latviju!"

+ Lauma
Archibīskape
LELBāL

 

 

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas

emblēmas izstrādes konkursa

NOLIKUMS

 

1. Vispārīgā informācija

 

1.1.Konkursu organizē Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (turpmāktekstā –LELBāL).

1.2.Konkursa mērķis ir izstrādāt LELBāL emblēmu, kas simbolizē LELBāL kultūrvēsturiskās vērtības un tradīcijas, lai veicinātu LELBāL atpazīstamību un izveidotu LELBāL vienotu vizuālo tēlu.

1.3.Konkurss ir atklāts. Tajā var piedalīties ikviena fiziska vai juridiska persona, vai personu grupa (turpmāk tekstā –dalībnieks), iesniedzot konkursa nolikuma prasībām atbilstošu emblēmasprojektu.

1.4.Konkursā iesniegtajai emblēmai jābūt dalībnieka oriģināldarbam. Konkursa dalībnieks, iesniedzot pieteikumu konkursam, apliecina, ka viņš ir izstrādātās emblēmas projekta autors, un tas nav citas personas autordarbs.

1.5.Iesniedzot emblēmas projektu, dalībnieks piekrīt visas autortiesības un īpašumtiesības uz iesniegtajām idejām nodot LELBāL. LELBāL ir tiesīga konkursā iesniegtās idejas izmantot, tai skaitā, tās precizēt un pārveidot.

 

2. Informācija par konkursa priekšmetu

    

2.1. Iesniegtajam emblēmas projektamjāatbilst šādām prasībām:

2.1.1. Emblēmai jābūt formā vienkāršai, vienlaikus uzmanību piesaistošai, vizuāli un filozofiski viegli uztveramai, kas būtu universāli lietojama kā LELBāL atpazīstamības zīme;

2.1.2. Emblēmas izveidē pieļaujama gan šobrīd lietošanā esošās LELBāL emblēmas (pielikums Nr.2) transformācija, gan pilnīgi jaunas, atšķirīgas idejas izmantošana;

2.1.3. Emblēmā nav vēlama burtu vai vārdu iekļaušana;

2.1.4. Emblēmas dizainā izmantojamas ne vairāk par 3krāsām;

2.1.5. Emblēmas izveidē pielietojami visi grafiskie un glezniecībaslīdzekļi;

2.1.6. Emblēmai jābūt viegli izpildāmai un transformējamai dažādās tehnikās (datordizains, gravēšana, apdruka, izšūšana u.c.) un mērogos.

 

3. Projekta noformēšanas un iesniegšanas kārtība

 

3.1. Emblēmas projekts jāiesniedz gan krāsainā, gan melnbaltā izpildījumā.

3.2. Projektamjāpievieno:

3.2.1. Pieteikuma anketa (pielikums Nr.1);

3.2.2.Projekta idejas apraksts brīvā formā (ne vairāk kā viena A4 lpp.).

3.2.3. Konkursa projektskopā ar pieteikuma anketu un projekta idejas aprakstujā iesniedz gan papīra formātā, gan elektroniski.

3.2.4. Projekts papīra formātā jānosūtapa pastu uz adresi: Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1586, ar norādi “LELBāL emblēmas izstrādes konkursam”.

3.2.5.Projekts elektroniski JPG formātā jānosūta uz e-pasta adresi: lelbal.konkurss@gmail.com.

3.2.6. Dalībniekam atļauts iesniegt ne vairāk kā 3 (trīs)emblēmas projektus, taču katrs piedāvājums jānoformē un jāiesniedz atsevišķi šajā nolikumā noteiktajā kārtībā.

3.2.7. Konkursa projekti jāiesniedz līdz 2018. gada 31.decembrim. (pasta zīmogs).

3.2.8.Konkursa projekti, kas nosūtīti pēc noteiktā termiņa, vai iesniegti, neievērojot visas šeit minētās projekta iesniegšanas prasības, netiek vērtēti un konkursā nepiedalās.

3.2.9. Konkursam iesniegtos projektus atpakaļ neizsniedz.

3.2.10.Neskaidrību gadījumā papildus paskairojumus par konkursa norisi, tehniskajām un citām prasībām iespējams saņemt, rakstot uz e-pasta adresi: lelbal.konkurss@gmail.com.

 

4. Vērtēšanas kārtība un rezultātu paziņošana

 

4.1.Iesniegtos projektus līdz 2019.gada 31.janvārim izvērtē un uzvarētāju nosaka LELBāL izveidota Konkursa komisija.

4.2. Iesniegtie projekti tiek vērtēti pēc atbilstības šajā nolikumā noteiktajam konkursa mērķim un prasībām.

4.3. Nepieciešamības gadījumā Konkursa komisija var lūgt dalībniekam iesniegt papildus informāciju, skaidrojumus un precizējumus par iesniegto projektu.

4.4. Konkursa komisija pēc projektu izvērtēšanas nosaka konkursa uzvarētāju un piešķir tam naudas balvu 500EUR apmērā. Konkursa uzvarētājs par uzvaru konkursā tiek informēts personīgi nedēļas laikā pēc konkursa rezultātu apkopošanas.

4.5. Konkursa komisijai ir tiesības noraidīt visus projektus un izsludināt jaunu konkursu.

 

 

 

 

 

Pielikums Nr.1

 

“LELBāL emblēmas izstrādes konkursam

 

”PIETEIKUMA ANKETA

 

 

Projekta autors (vārds, uzvārds)

 

Pasta adrese

 

Tālruņa numurs

 

E-pasta adrese

 

Apliecinu, ka iesniegtais LELBāL emblēmas projekts ir mans autordarbs.

 

 

Paraksts

Datums

Pielikums Nr.2

Šī gada sanāksme turpinājās ar konferenci (“konsultāciju”) par tēmu Minoritātes un majoritātes: izaicinājums baznīcai un sabiedrībai. No LELBāL piedalījās arī archibīskape Lauma Zušēvica un prāvests Kārlis Žols, bet no LELB pēdējā dienā pievienojās Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš. Konferences tēmu aplūkoja dažādos aspektos, bet īpaši izcēlās jautājumi par ieceļotāju grupu uzņemšanu. Šī tēma, protams, ļoti tuva mūsu tautai un baznīcai ārpus Latvijas, kas visās vietās, kur darbojas, ir minoritāte. Apakštēma konferencei bija par Igaunijas un Latvijas luterāņu baznīcu sadarbības vēsturi ar Anglijas anglikāņu baznīcu (Church of England) un par Igaunijas dažādo konfesiju sadarbību mūsdienās.

Svētdien, 14. oktobrī, Igaunijas archibīskapa Urmas Viilma vadībā Tallinas Domā notika dievkalpojums, kur atzīmēja Anglijas, Igaunijas un Latvijas baznīcu sadraudzības nolīguma 80 gadus. Sprediķoja anglikāņu bīskaps Simon Burton-Jones. LELBāL pārstāvēja archibīskape Lauma Zušēvica, bet LELB pārstāvēja bīskaps Einārs Alpe. Šo tēmu atzīmēja arī Igaunijas archibīskapa pieņemšanā iepriekšējā vakarā. Archibīskape uzticēja prāvestam Abakukam LELBāL vārdā uzrunāt pieņemšanas dalībniekus, kur viņš īpaši pieminēja latviešus, kuru vārdi parādījās pie 1938. gada nolīguma teksta – archibīskapu Teodoru Grīnbergu un māc. Edgaru Rumbu.

Anglijas anglikāņu un Igaunijas un Latvijas luterāņu pārstāvju sarunas jau bija sākušās Londonā 1936. gadā un turpinājās Rīgā un Tallinā 1938. gadā. (Informāciju par šo sarunu gaitu un nolīguma tekstu var atrast Anglikāņu baznīcas vēstures materiālos anglicanhistory.org/lutherania/latvia_estonia1938.html .)

Archibīskapa Teodora Grīnberga un izcilā jaunākas paaudzes teologa Dr. Edgara Rumbas likteņi izteikti parāda pārbaudījumus, ko bija jāpārdzīvo latviešu tautai un baznīcai. Edgaru Rumbu kopā ar ģimeni 1941. gada jūnijā deportēja. Viņš pats nonāca Sibirijas darba nometnē, kur viņš liecināja un kalpoja kā varēja līdz savai nāvei 1943. gada oktobrī. Meita Marija, deportēta 7 mēnešu vecumā, izdzīvoja un atgriezās Latvijā, kur vēl joprojām darbojas kā acu ārste. Brāļa dēls Leopolds, pie kura audzināšanas un izglītības Edgaram Rumbam bija liela loma, pēc kara nonāca Anglijā, kur bija pazīstams kā Daugavas Vanagu Fonda valdes priekšsēdis un mūsu Baznīcas Lielbritānijā aktīvs darbinieks – un šo rindu autora krusttēvs.

1944. gada oktobrī vācu okupācijas varas drošības dienests piespieda Teodoru Grīnbergu kopā ar citu konfesiju vadītājiem doties trimdā Vācijā, kur viņš bija pirmais Latvijas ev. lut. baznīcas trimdā – LELBāL, kā to tagad apzīmējam – archibīskaps.

Kad pēc Otrā pasaules kara latviešu luterāņu mācītāji kā bēgļi nonāca Anglijā, viņu attiecības ar Anglikāņu baznīcu varēja balstīties uz 1938. gada nolīgumu. Starp iebraukušajiem mācītājiem bija Ringolds Mužiks, kas vēlāk kļuva par mūsu baznīcas prāvestu Lielbritānijā un pārstāvēja Latvijas ev. lut. baznīcu sarunās, kas noveda pie Porvo deklarācijas pieņemšanas 1992. gadā. Sarunās prāvests Mužiks pārstāvēja visu Latvijas ev. lut. baznīcu, nešķirot baznīcu Latvijā no baznīcas trimdā. Kā viņš vēlāk stāstīja, viņam bija LELB archibīskapa atļauja sarunās pārstāvēt arī baznīcu Latvijā, lai gan Padomju okupācijas apstākļos, protams, šāda atļauja nedrīkstēja atklātībā izpausties.

Kad Porvo deklarācija bija gatava parakstīšanai, Padomju Savienība bija sabrukusi un Latvija atkal bija brīva. Deklarāciju piedāvāja LELB parakstīt, bet LELB atteicās no šīs iespējas. LELBāL bija jāgaida līdz 2014. gadam, lai varētu deklarāciju parakstīt un līdz ar to kļūt par pilnu Porvo saimes locekli.

Dienas kārtība bija pieblīvēta, daudz par ko runāt un daudz par ko lemt. Sēde neiesākās kā parasti ar atskaitēm. Tās mums bija jānodod pirms sēde pat sākās. Katram bija jāatbild uz jautajumu, uz ko tad mēs ceram, nākošajos gados strādājot LELBĀL, tieši atbalstot jaunāko apgabalu Latvijā? Otrs jautājums bija - kur un vai mēs esam vīlušies? Kur mēs kā Baznīca esam, "stāvam", kādas ir mūsu ieceres un ko līdz šim esam panākuši? Protams, viedokļi, rūpes, cerības bija daždažādas, tomēr pēc izteiktā varēja spriest, ka rūpes daudziem ir samērā vienādas - pārāk daudz laiks ir pavadīts, aizstāvoties gan par draudžu esamiem īpašumiem, gan par mūsu LELBĀL pēctecību. Jo sevišķi pēdējais izraisa patiesu izbrīnu?!! Tie mācītāji, kuri kalpoja ārpus Latvijas, latviešu draudzēs, visi tomēr cerēja, ka tad, kad karš beigsies un lietas nomierināsies, varēs atgriezties un atkal kalpot Dievam un Latvijai. Mēs, protams, zinām, ka daudzu latviešu cerības atgriezties Latvijā palika arvien neiespējamākas, gadiem ejot uz priekšu un komunistu režīmam nostiprinoties Latvijā uz nākošiem, vairāk nekā 50 gadiem! Daudz tika pārrunāts, laiks pagāja nemanot. Tomēr bija pirmā diena jānoslēdz, lai turpinātu nākošo dienu jau pavisam agri.

Mīļš paldies jāsaka daudziem, bet jo sevišķi divām organizācijām un cilvēkiem. Tas ir Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas Fakultātei un tās dekānei Dacei Balodei, un Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja draudzei un tās mācītājai Bīskapei emer. Jānai Jērumai-Grīnbergai. Abās vietās varējām gan kalpot Dievam, gan Viņu lūgt, bez bailēm un aizspriedumiem. Jāsaka, ka šajā spraigajā ritmā, kad darbus beidzām ap 22.00 vakarā, ļoti palīdzēja atgūt spēkus tas, ka desmitos vakarā ārā vēl spīdēja saulīte un ļāva mums ievilkt dienas elpu pirms dodamies pie miera.

Tāpat kā visās dienās, arī 26.jūnijs bija darba un pārrunu pilns un jo sevišķi tik ļoti gaidīts, jo notika tikšanās ar LELB virsvaldi, kura tieši šajā dienā bija paredzēta. Diena iesākās ar finanšu pārskatiem un budžeta plānošanu. Tikāmies arī ar Vācijas Luterisko Baznīcu Latvijā, pārrunājot ar viņiem Sv. Pētera baznīcas īpašumu atgriešanās tiesību procesu un kā mēs, abas baznīcas, redzam mūsu nākotnes sadarbību. Jāsaka gan, ka visos šajos procesos bija, ir un būs iejaukts daudz no politiskās spēles.

Esam kā Baznīca veidota no tik daudz un dažādiem dievlūdzējiem un ne jau tikai tāpēc, ka mēs kā indivīdi esam tik atšķirīgi, bet gan arī tas, ka esam no dažādākām vietām, valstīm pat kontinentiem, kuri piedod tik unikālu skatījumu mums ikkatram. Šī mūsu izkoptā pēctecība ir radījusi mūs kā domājošu, otra viedokļa respektējošu Baznīcu. Bija labi noklausīties kā latviešu draudzes darbojas gan Eiropā, Amerikā, Kanādā un Austrālijā. Šī spēja ieklausīties otra viedoklī bija ļoti noderīga mūsu abu, LELB un LELBĀL, sanāksmē, kurā piedalījās abu Baznīcu virsvaldes. Žēl gan, ka no LELB puses tomēr nevarēja piedalīties + Jānis Vanags. Sarunas vedās raiti un no abām pusēm izpaudās cieņa. Likās, ka izjutām, ka varbūt šoreiz šī sadarbības sākums patiesi ir iespējams. Visu, ko lūdzām, lai saprot, ka mēs esam uz palikšanu un ka viss, ko mēs lūdzam, ir lai mums dod iespēju kalpot un vēstīt prieka vēsti - evanģēliju māsām un brāļiem Kristū. + Lauma Zušēvica apliecināja, ka visus šos gadus mēs esam atbalstījuši LELB. Ar savas dzīves aicinājumu kalpot Dievam esam veltījuši tieši latviešu Baznīcā, neskatoties uz citām iespējām tādā veidā atbalstot Latvijas Baznīcu. Tas viss tika darīts mīlestības vārdā. Nobeidzām šo sēdi ar kopēji lūgto Tēvreizi un, kad es uz mirkli pacēlu acis, jutu, ka pēc manas rokas jau sniedzās kāda otra, lai, kopā turot rokas, mēs varētu lūgt kā pats Dieva Dēls ,Jēzus, mums ir mācījis. Pēc tam Bīskaps Brūvers atsaucās uz aicinājumu novadīt lūgšanu. Tajā varēju just mūsu visu vēlēšanos kalpot vienam Dievam un vienai latvju tautai. Visu nobeidzot, tika uzņemta kopēja bilde un tā arī ar cieņu un laba vēlējumiem mēs devāmies atpakaļ uz mūsu plenārsēdes darbu un sanāksmēm. Pēcpusdienā daudz runājām, kā labāk par sevi 'vēstīt' un stāstit? Kā labāk izmantot sociālo mediju tīklus? Bija tik labi redzēt, ka šajos centienos ļoti daudz piestrādā jo sevišķi mūsu jaunākie mācītāji Rinalds Gulbis un Tālis Rēdmanis jau iesāktajā ‘Andreja’ projektā. Pateicāmies Dievam un izlūdzāmies žēlastību un mieru naktij, lai spēki tiktu atjaunoti nākamajai dienai.

Nākamās divas dienas pavadījām, braucot un apciemojot gan mūsu draudzes, gan viņu dievnamus. Vispirms devāmies uz Aizputes dievnamu, kur kopā ar Liepājas Krusta draudzi mūs sagaidīja uz īsu svētbrīdi un tad kopīgi ļāvāmies pārrunām, jautājumiem un gaiditām atbildēm. Sarunas un jautājumi nebūt nebija tik viegli un ne vienmēr varēja piekrist atbildēm, bet tas arī ir pieņemams, jo mēs, mūsu Baznīcā, varam izteikt domas, nebaidoties par jautājuma sekām. Bija daudz ko pārdomāt! Viena doma gan manuprātu burtiski 'neatstāja' un tā bija, ka kaut mēs visi esam latvieši, tomēr esam tik atšķirīgi viens no otra, citreiz pat valodas izpratnē. Neapšaubāmi mūs vieno mīlestība Dievam caur Jēzus , un tas mums dod cerību visas citas lietas pārvarēt Viņa mīlestībā, kalpot un izjust Viņa saucienu vēstīt neskatoties uz dzimumu.

Kas gan var uzlabot jebkuru dienu, ja ne kopā paēsta maltīte. Laukā pie baznīcas mūs sagaidīja, smaidīga, patiesi priecīga mūs redzēt saimeniece, kura mūs cienāja ar uz ugunskura uguns vārītu soļanku un speķa putru. Visi ēdot, sasēdāmies kur nu kurais, un sarunas starp mums un Aizputes, Liepājas Krusta un Valtaiķu draudzes locekļiem vedās raiti un par visdažādākiem tematiem.

Kā saka, paēduši un padzērušās, devāmies tālāk uz Cīravu, kur mūs jau gaidīja gan draudzes priekšniece, gan bērni un ģimenes, kuras dzīvo nesen atjaunotajā mājā. Vienā mašīnā bija sasēdušies un varbūt mazliet no mums sabijušies, vietējie bērni Jānis, Markus, Gabriēls, Sabīne, Elina, Niks un Alita. Drīz vien apmulsums un kautrēšanās bija pārvarēta un mēs varējām klausīties viņu stāstos, kā arī skatīties, kā viņi rāpoja pa sienām un laidās lejā no slidkalniņa nesen uzstādītajā spēļu laukumā. Viesošanās brīdis īss, toties atmiņā paliekošs. Laiks bija doties uz pašu Cīravas dievnamu. Tajā ieejot, pāris lietas 'iekrita' acīs. Skaistums vienkāršībā, manāmā akustika, gaisotne, ērģeļu stabules. Esot šinī dievnamā, likās ka ikkatra klātesoša dvēsele paceļas. Baiba, mūsu ērģelniece, kopā ar vīru Tāli izdomāja, ka šis dievnams ir jāieskandina. Tā nu arī Tālis spieda uz plēšu pedāļiem un Baibas ērģeļu pavadījumā mēs dziedājām 'Ved mani Dievs'. Ne dziesmu grāmatas bija vajadzīgas, ne notis. Dziedājām vienā balsī. Tas man bija tas moments, kurā īsti sapratu kāpēc mēs šeit nākam, kas mēs esam un ko varam dot kā Baznīca mūsu latviešu tautai.

Ceļā uz Rīgu arī piestājamies pie mācītāju kapiem Valtaiķos. Archibīskape Lauma tajos jau ir pabijusi un vēlējās, lai arī mums rastos tāda iespēja. Iespēja būt it kā aizmirstā, attālākā vietā, kur guļ mācītāji un viņu ģimenes. Paldies mūsu mācītājam Varim Biteniekam, kurš zināja arī stastit ne tikai par šo vietu, bet arī vēstīt par vēsturi visā apkārtnē.

Līdzīgi iepriekšējai dienai, arī nākošā iesakās autobusā, tikai šoreiz brauciens bija uz Cēsu pusi, uz Zvanniekiem. Tie mums daudziem mīļi, jo dara svētīgu darbu un rūpējās par ģimenēm un to veidošanu. Vini ir pieņēmuši bērnus, izaudzinājuši un nu jau tie nāk atpakaļ kā uz mājām. Ja ne šeit, tad nu nezinu kur citur varētu izjust Svētā Gara darbību?! Tas bija jūtams gan mūsu svetbrīdī, gan bērnu vēlēšanās mūs visus visur pavadīt un rādīt. Mīlestība bija jūtama visur. Tā atspīdēja mammas Sandras bezgala mīlestības pilnajās acīs! To varēja just bērnu rokās, kuras nepārtraukti stiepās kādam pretīm cerībā, ka kāds no mums to paņems savējās. Pēc rīta posma sēdēm kopā ar visiem ēdām pie viena galda pusdienas un varbūt tas, ka ēdām kopā, varbūt tas, ka jutām ka mājnieki mūs tiešām gaidīja un gribēja mūs redzēt, padarīja šo maltīti tik daudz gardāku. Bija grūti teikt 'atā', kaut arī zinājām, ka patiesi sakam tikai 'uz redzēšanos'!

Vakarā visi pulcējāmies, lai kopā ar viesiem no Latvijas Universitātes, kā arī Vācijas Luterāņu Baznīcas varētu saviesīgā vakarā pateikties virsvaldei par darbu, visiem rīkotājiem par rūpēm un pavadīt laiku kopīgā sadraudzībā. Archibiskape Lauma vakara gaitā pateicās Prāv. Ievai Graufeldei par ilggadīgo kalpošanu, par padomiem, par atdevi kalpojot gan Zviedrijas apgabalā, gan pašā LELBĀL darbā. 
Tai pašā laikā +Lauma deva iespēju vakara lūgšanu novadīt LU Teoloģijas fakultātes Dekānei Dacei Balodei, kuru nakošajā dienā Plenārsēdes noslēguma dievkalpojumā jau ordinēja kā LELBĀL mācītāju. Tad nu pie noslēguma dienas, ja kādam teiktu, ka jau esam piecas dienas strādājuši, kalpojuši, domājuši, droši vairākums no mums brīnītos, cik laiks tomēr ātri ir pagājis. Zinu, ka fiziski, protams, bijām noguruši, kaut laika maiņai neļāvām sevi nokausēt. Bija manāms garīgs pacēlums!! Pēc rīta posma sanāksmes un fotografēšanas sesijām visi devāmies atpakaļ uz Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcu kur tad arī noslēdzām mūsu Plenārsēdi ar dievkalpojumu, kurā arī tad notika mācītājas Daces Balodes ordinēšana. Bija prieks redzēt tik daudz cilvēku un amata brāļu un māsu (arī no LELB) un priecājamies viņus redzēt nākam un dodam savu svētību nu jau ordinetai mācitajai Dacei Balodei. Dieva vārdi, dziesmas, liecības, viss tas kopā nenoliedzami deva vienotības sajūtu, ticību un Svētā Gara klatbutni. Šī sajūta nepameta ilgu laiku, godīgi sakot, līdz nākošās dienas vakaram, kur bijām kopā, tai pašā dievnamā ar visiem LELBĀL virsvaldes locekļiem, garīdzniekiem, koriem no Stokholmas, Londonas un Latvijas Izdevniecibu jauktais koris “Burtnieks” un, protams, visiem dievlūdzjiem. Dievkalpojums patiešām bija izveidots, ka pārpildītajā dievnamā likās, ka esam visi kopā kā viens lūgšanā. Dievkalpojuma iesākumu vadīja prāv. Anita Vārsberga Pāže. Ieklausoties viņā, es arī domāju par Anitas tēvu prāv. Vili Vārsbergu, kurš nu jau aizgājis Dieva mierā. Nenoliedzami viņš būtu bijis lepns par to, ka Anita tieši tad, tieši tur turpināja viņa iesākto darbu, kalpojot Dievam un Latvijai. Roku uzlikšana svētīšanai man bija jauks atgādinājums un atsauca atmiņas, kad kosekrēja archibīskapi Laumu un mēs visi viņu svētījāmviens caur otru, caur latviski austām jostām. Domāju, ka mūsu dziesmotais dievkalpojums bija burvīga dāvana Latvijai tās 100 gadu dibināšanas jubilejā, kā arī mums pašiem apliecinājums, ka mēs piederam Latvijai, mēs esam Latvijas Baznīca, mums rūp latviešu luterāņi visā plašā pasaulē un tagad arī šeit dzimtenē, Latvijā, kuru tik ļoti mīlēja un šo dienu gaidīja tāds Dieva vīrs kā arch. Grīnbergs, kuru izveda vācu okupācijas vara un kurš nokļuvis ārpus Latvijas, uzturēja Latvijas luterisko Baznīcu, lai mēs varētu atgriezties nu jau arch. Laumas Zušēvicas vadīti. Lai Dievs mums dod spēku, rāda ceļu un iespēju jebkatram kalpot ja Dievs aicina!

Ar Dievpaligu!

Sandra Kalve
LELBĀL virsvaldes locekle

Foto autori Sandra Kalve un Miķelis Strīķis