Teksta izmērs A A A

• Kas ir LELBĀL
  • Kas ir LELBĀL
  • Virsvalde
  • Draudzes
  • Garīdznieki
  • Satversme
  • Rītdienas fonds
  • Arch. A. Lūša piemiņas fonds
  • Misijas fonds
• Ekumeniskas attiecības
  • Porvo
  • Pasaules Luterāņu Federācija
  • Eiropas Baznīcu Konference
  • Pasaules Baznīcu Apvienība
• Saites
• Kontakti

 Ziņas liecina, cik pasaulē aug nemiers.  Vienā valstī pēc otras saceļas ļaudis, saucot pēc brīvības, cīnoties par taisnību, par iespēju izdzīvot un gādāt par savām ģimenēm.  Daudzviet pret viņiem saceļas varas kāri, nežēlīgi valdnieki, kam nerūp, ja aug tautas ciešanas. Aug arī nemiers cilvēku sirdīs, aug bailes par nākotni, par to, kā aizsargāt dabu, kā gādāt par tik daudziem bēgļiem, kā pieklājīgi pārrunāt domstarpības, lai augtu savstarpēja saprašanās.

     Kur tomēr valda Miera princis?  Kur žēlastība un patiesība nav tikai vārdi, bet kur tā definē kā dzīvi sekot Tam, kas nāca pie mums Jēzū Kristū, Dieva noteiktā laikā, kad

“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū un mēs skatijām  viņa godību, 

tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, 

pilnu žēlastības un patiesības.”  ( Jņ.1:14)

Tur valda Viņš, kur cits citam pauž  šīs absolūti transformējošās labās ziņās par Dieva iemiesošanas brīnumu Jēzū un par Viņa žēlastību!  Tur cits citu apdāvina, dalās ticības un cerības spēkā - kā mūsu draudzēs, ģimenēs un tur, kur kalpojam, vēstot Kristus evaņģēliju.  Ārpus kāda dievnama lasīju: “Jesus is the reason for the season?  Jesus is the gift. You are the reason.”  Šis atgādinājums izraisa ilgas ar to dalīties un vēl dziļāk mīlēt To, kas mūs vispirms mīlējis un tos, kurus Viņš arvien mīl! 

     Kur sākt? Varbūt jau ar 1. decembri savu pateicību pārvērst īstenībā, dāvinot citiem to, kas nestu cerību, mieru un laipnību,  jo tik daudzi alkst pēc mīlestības un mūsu labestības. Kāda ārsta birojā lasīju: “In a world where you can be anything, be kind!” Visvarenais  Dievs, iemiesojoties Jēzū, varēja būt ‘jebkas’  - Valdnieks cēls, varā spēcīgs! Viņš nāca kā Bērns un kalpoja kā cilvēks, kā cilvēces Glābējs! Viņš izvēlējās būt laipnīgs un žēlīgs. Ieejot 2020. gadā, lūgsim, lai  Jēzus Kristus dzīve arvien pilnīgāk palīdz mums būt laipniem - pārpildītos veikalos, steigā, domstarpībās, nepacietīgā pasaulē – Internetā, lai augtu miers virs zemes.

     Dievs lai dāvina visu, kas katram īsti vajadzīgs Ziemsvētkos!  Viņš lai mājo jūsu vidū un dāvina Gara spēku īstenot mērķus, kas saskan ar Kristus žēlastību, patiesību, laipnību un kalpošanas prieku!  LELBĀL Virsvaldes un savā vārdā no sirds novēlu jums skaistus, Dieva miera un cilvēku laipnības svētītus, priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu 2020. gadu! Dievam pateicos par katru no jums, kas kopā esat mūsu Baznīca un Kristū augat un kalpojat, 

lai arvien celtos Viņa valstība, kur Miera princis, mūsu Pestītājs Jēzus valda - Dievs no mūžības uz mūžību!

Kristus mīlestībā,

Šo atklātnīti un sveci izveidoja bez vecāku gādības palikušie
bērni, kuri uzturas valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” filiālē
“Rīga” jeb tautā dēvētā “Kapseļu ielas bērnu namā”. Šie bērni
ir ar funkcionāliem traucējumiem, tomēr sasniedz un spēj tik
daudz, pateicoties cilvēkiem, kuri tic viņu spējām un no
dzimšanas dotām dāvanām.
LELBĀL atbalsta šo valsts aprūpes centru un izlūdzas Dievam, lai
Ziemassvētku prieks jūsos vairojas, apzinoties, ka Dievs katrā no mums saredz lielāku potenciālu nekā mēs to paši kādreiz
apzināmies! Viņa Dēls mīlestībā nāk pasaulē kā cilvēks un
Dievs, lai katru iedrošinātu, iedvesmotu un vairotu iespējas
pateicību Viņam pārvērst darbos, kas nes svētību un cerību
pašiem, cits citam un visai mūsu pasaulei, Baznīcai un latvju
tautai!

Par savu ticību un patriotismu 1948. gadā viņš tika apcietināts un uz desmit gadiem izsūtīts uz Sibīriju. Gadu vēlāk tika izsūtīta arī viņa ģimene. Pēc atgriešanās dzimtenē, Romānam Vanagam bija grūti atrast darbu - cilvēkos valdīja savstarpēja neuzticēšanās. Iesākumā viņš atrada darbu kapsētā, tikai pēc vairākiem gadiem kļuva par mācītāju Mežaparka draudzē. Diemžēl jau drīz pēc tam - 1969. gadā viņš mira.

Kurā dzīves posmā viņš sarakstīja šo tik daudziem pazīstamo dziesmu, ziņas par to nevarēju atrast. Vai jaunībā, kara laukā? Brīvības gados, kopā ar citiem strādājot, lai zeltu latvju tauta? Ticu, ka katrs, kas to svešumā dziedāja, juta, ka vārdi rakstīti tieši viņam personīgi, lai mēs neaizmirstu prasīt: "Kas gan es būtu dzīvē savā, ja būtu nocirsts tautas zars?" Varbūt, līdzīgi, dziesma stiprināja tos, kam bija liegts to dziedāt Latvijā, lai neaizmirstu, ka ārpus Latvijas bija tie, kas skaļi dziedāja, strādāja par labu tēvzemei un lūdza: "Dievs, svētī Latviju!", jo ticēja, ka bijām, esam un gribam būt viena tauta, viena saime.

Šogad ir varonības gads piecu gadu ciklā, kas veidots, lai atzīmētu Latvijas valsts simtgadi. Paldies Dievam, mums netrūkst tādu varoņu, kas spēj iedvesmot un mācīt, kur smelties spēku nepadoties. Tiem ticība pārbaudīta un dvēseles dziļumi atklāti. Kā mācītāja Romāna Ausekļa Vanaga lūgšanas vārdi liecina:
"Bet zināt ticībā, nav Tev dot vietu,
Nav dzīvot tā, kā dzīvot lieci Tu!
Lauz tādēļ, Kungs, Tu manu gribu cietu,
Lai manī brīvi Tu vien valdītu."
Kur Dievs vien valda, tur cilvēks spēj veikt to, kas liekas neiespējami - kā latviešu karavīriem 1919. gadā doties cīņā pret tik lielu pretspēku, Rīgu aizsargājot. Vai arī šīs vēsturiskās cīņas, drošsirdība un pašatdeve, šie tautas upuri iedvesmoja Lolitu Ritmani? Ticu, ka arī viņa, augot Portlandē, Oregonā, neskaitāmas reizes 18. novembrī, kopā ar savu ģimeni un draudzi, dziedāja: "Mēs viena tauta, viena saime." Šī “Emmy” balvu ieguvusī komponiste radīja mūziku nupat Latvijā iznākušajai filmai "Dvēseļu putenis". Viņas mūzika atklāj, cik dārgi maksāja 1918. gada 18. novembrī deklarētās neatkarības izcīnīšana tiem varoņiem, kas drošsirdībā, sevi nežēlojot, pirms 100 gadiem, dodoties kaujas laukā, sev teica:
"Ja tauta nīks, nīkt arī man!"

Latviešu varoņus, viņu ģimenes pieminot un lūdzot par Latviju, valsts Prezidentu, Saeimu, katru latviešu tautas aizstāvi, brāli, māsu, bērnu, šogad sveicot jūs visus Latvijas Valsts svētku dienā, aicinu noklausīties Lolitas Ritmanes komponēto dziesmu “Lūgšana: Dodi mieru mūsu brāļiem"! https://www.youtube.com/watch?v=6wdTWKcklZ4

Tā lai iedvesmo mūs pateicībā Dievam par Latviju, par mūsu varoņiem, kas upurējuši sevi, lai nestu svētību Latvijai, tās tautai tuvumā un tālumā, pagātnē un šodien. Viņu dzīvesstāsti un viņu vārdi lai iedrošina un svētī, dodoties nākotnē!

Mēs lūdzam no sirds: "Dievs, svētī Latviju! Dāvini katram tās piederīgajam, katram latvietim un latvietei ticēt - ja tauta zels, es arī zelšu!"

Prezidents izteicās, ka LELBĀL reģistrācija Latvijā, pēc viņa domām, atbilstu remigrācijas politikas nostādnēm, jo LELBĀL ir diasporas dzīves pilnvērtīga daļa un arī veicina saikni ar Latviju. L. Zušēvica piekrita E. Levita jau agrāk paustajai domai, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca un LELBĀL ir “viena stumbra divi zari”, kam ir kopīgas saknes un savs teoloģisks skatījums uz atsevišķiem jautājumiem.

Tikšanās laikā tika pārrunāts arī pasaules latviešu evaņģēliski luterisko draudžu un Latvijā darbojošos draudžu atbalsts dažādiem labdarības projektiem.

Vecāki Reinim bija jaunsaimnieki un viņš uzauga kopā ar trim māsām, kas vēlāk ar vecākiem palika Latvijā, kad Reinis nokļuva trimdā. Reinis ļoti sekmīgi beidza Daugmales pamatskolu, bet vecāki nevarēja atļauties viņu tālāk izskolot. Tā kā Reinim arī interesēja techniskas zināšanas, viņš pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt par mācekli. Izejot trīsgadīgās mācekļa gaitas, viņš apguva atslēdznieka arodu. Paralēli tam viņš vakaros mācījās Rīgas pilsētas amatnieku skolā un pabeidza tās mechānikas nodaļu.
Paredzētās tālākās studijas technikumā nenotika, jo 1944. gada rudenī Reini iesauca Vācijas gaisa spēku izpalīgos. Tā viņš nokļuva Itālijā, kur kara beigās nonāca amerikāņu gūstā.

Pēc atbrīvošanas no gūstekņu nometnes un ilgākas atveseļošanās no gūsta apstākļos iegūtajām slimībām Reinis 1947. gada rudenī ieceļoja Anglijā, lai uzsāktu salīgto darbu Stafordšīras ogļraktuvēs. Pēc trim gadiem sirdsdarbības traucējumu dēļ ārstu komisija aizliedza Reinim strādāt raktuvēs, bet viņš atrada atslēdznieka darbu rūpnīcā Notinghamā, kur projektē un ražo mašīnas mežģiņu darināšanai. Tajā pašā laikā viņš turpināja mācīties koledžā, lai sagatavotos augstāka līmeņa studijām.

Pārtraucot šo Reiņa darba un mācību gaitu apceri, ir svarīgi pieminēt lielo pārmaiņu personīgajā dzīvē, kas notika ap šo laiku. Reinis iepazinās ar Zentu un 1951. gada Ziemsvētkos viņi salaulājās, kam sekojusi 67 gadu saskanīga un laimīga laulība. Visās sekojošās darba un studiju gaitās, visos panākumos, Zenta ir bijusi līdzgaitniece un balsts.

Reinis iestājās Notinghamas Techniskās koledžas (tagadējās Nottingham Trent University) mechānikas nodaļā un vakaros turpināja inženierzinību studijas. Rūpnīcas vadība, kur Reinis strādāja, ievēroja viņa spējas un apzinīgo darbu un viņš pakāpeniski avansējās techniskā zīmētāja un pētniecības nodaļas darbā, līdz kamēr 1965. gadā viņu paaugstināja par rūpnīcas galveno mašīnu projektētāju. 1968. gadā viņš pie Mechānikas inženieru institūta ieguva pilnu profesionāla inženiera, Chartered Engineer, statusu.

Tajā pašā gadā Reinis pieņem asistenta darbu Lafborovas Universitātē, kas ir sākums viņa zinātniskajai karjerai. Arī šeit viņš ir veiksmīgs. 1971. gadā viņš saņem maģistra grādu, 1973. gadā jau ir pasniedzējs, 1979. gadā aizstāv doktora disertāciju. Reinis ir unikāls sarežģītu problēmu risinātājs, izgudrotājs un mašīnu projektētājs, 37 patentētu sistēmu un mašīnu autors. Viņš spēj apvienot praktiskās atslēdznieka iemaņas ar izdomu un precīzu analītisku domāšanu. To apstiprina patiešām izcili sasniegumi. 1988. gadā viņš saņem augstāko doktora grādu – Doctor of Technology – un 1990. gadā viņam piešķir profesora titulu – Professor of Textile Engineering. Kad 1991. gadā Reinis aizgāja pensijā, Lafborovas Universitāte viņu pagodināja ar profesora emeritus titulu.

Mūsdienās mēs esam pieraduši, ka apdāvināts students akadēmiskus grādus var iegūt ātri – 3 gadi bakalauram, vēl viens gads maģistram, 3 gadi doktoram – un 7 gadu laikā jauns zinātnieks it kā jau gatavs. Reinim bija jāpārvar daudz grūtību un ilgi jāgaida, lai to visu sasniegtu, bet kad viņš to sasniedza, tad tas bija ar uzviju.

Ar Latvijas neatkarības atjaunošanu atvērās jauns dzīves posms ar jaunām iespējām. Reinis varēja pavadīt laiku kopā ar savu māsu ģimenēm, tuvāk iepazīties ar viņu bērniem un mazbērniem. Akadēmiskā laukā viņš sadarbojās ar Rīgas Tehnisko Universitāti un 1994. gadā saņēma RTU goda doktora grādu, kā rakstīts: “par izciliem sasniegumiem inženierzinātņu attīstībā, nozīmīgu veikumu RTU mācībspēku kvalifikācijas celšanā un lielu ieguldījumu Latvijas inženieru starptautisko sakaru veicināšanā.”

Reiņa dzīvē profesionālajam un akadēmiskajam darbam bija īpaši svarīga loma, bet bija arī daudz citu dimensiju viņa darbībai un sabiedriskai dzīvei. Piemēram, tie, kas ir studentu korporācijas Selonija locekļi, zinās par viņa darbību tur un citās latviešu akadēmiskās organizācijās.

Šo rindu autoram ir vairāk pazīstama Reiņa darbība baznīcā. No 1973. gada viņš bija Austrumanglijas draudzes priekšnieks, un no šī amata viņš atlūdzās tikai pirms dažām nedēļām. No 1992. gada līdz 2010. gadam viņš bija Baznīcas Pārvaldes Lielbritānijā priekšnieks un līdz ar to mūsu Latvijas ev. lut. Baznīcas ārpus Latvijas Virsvaldes loceklis. Reinis klusi paveica administratīvi sarežģītus baznīcas darbus. Piemēram, pēc rūpīgas korespondences ar attiecīgām iestādēm viņam izdevās 1997. gadā mūsu Baznīcas Pārvaldei Lielbritānijā iegūt reģistrētas labdarības organizācijas (registered charity) statusu. Izpildot Austrumanglijas draudzes Korbijas kopas lēmumu, viņš sekmīgi izkārtoja draudzes nama pārdošanu, kas atkal saistījās ar ilgām techniskām un birokrātiskām grūtībām.

Visus pēdējos gadus Reinis turpināja interesēties par Baznīcas darbu, ar savu padomu bija klāt mūsu Lielbritānijas Pārvaldes sēdēs un sinodēs. Pēdējo reizi tikāmies un atvadījāmies vēl šī gada maijā, kad Reinis bija atbraucis uz sinodi Londonā. Mēs varam atcerēties Reini kā klusu un rāmu darba darītāju, laipnu un bieži smaidīgu, kas sēdēs un sanāksmēs daudz neuzstājās, nemēdza savu viedokli citiem uzspiest. Bet, kad tas bija vajadzīgs, viņš skaidri un loģiski izteica savu domu. Viņam, kā liekas, ne visai patika publiski runāt. Nezinātāji varbūt nevarēja iedomāties, ka aiz šīs klusās un it kā kautrīgās ārienes slēpjas tik izcilas darba spējas un dziļa gudrība.

Ir paredzēts Reiņa pelnus apglabāt ģimenes kapos Daugmalē, netālu no vietas, kur viņš uzsāka šīs zemes gaitas un kur viņš ganos gāja.

Gatavojoties noslēguma dievkalpojuma svētrunai, atradu 1986. gada, kas arī notika Katskiļos, Draudžu dienu plakātu. To bija parakstījuši garīdznieki un rīcības komitejas locekļi. No 37 parakstītājiem, 23 ir iegājuši Dieva valstības mūžīgā mierā.

Pārlasot vārdus, pateicībā domāju par tiem, kas tik uzticīgi bija kalpojuši mūsu Baznīcā, tai nesot svētību. Starp tiem bija Arnolds Lūsis, Māra Saulīte, Visvaldis Klīve, Vilis Vārsbergs, citi. Par katru pateicos, domāju, kas bija viņu dzīves mērķi, uzdevumi, kā viņi izprata Salamana mācītāja vārdus: „Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.“ (3:1) No paaudzes uz paaudzi Dieva darbs turpinās. Pirms viņiem bija kalpojuši citi, pēc viņiem, paldies Dievam, citi nāca vietā.

Šī gada Draudžu dienu rīcības komisiju vadīja prāv. Anita Vārsberga-Pāža. Pirms 33 gadiem viņas tēvs virs sava paraksta katrā plakātā bija uzkrītoši ievietojis komatu! Viņam bija svarīgi izlabot šo drukas kļūdu, lai neiznāktu, ka pravietis Jesaja Visuvarenā Kunga jautājumam „Ko lai es sūtu?“ būtu atbildējis: „Te es esmu Kungs,“ – bet gan tā kā Bībelē rakstīts: „Te es esmu, Kungs.“ (Jes. 6:8) Viens komats, viena pieturas zīme, izmaina visu!

Nelaiķis prāv. Vilis Vārsbergs bija dedzīgs latviešu valodas pareizrakstības aizstāvis. Tomēr, drukas kļūda toreiz nesa arī savu svētību, jo tā izraisīja dziļas teoloģiskas diskusijas. Komata trūkums lika domāt par katra nostāju paša Dieva priekšā un par mūsu attiecībām ar tiem, kas ir ap mums. Šogad vēl vairāk jutu, ka ir pārāk daudz, kas vairs tā neuztrauktos par drukas kļūdu, bet tajā saredzētu patiesu atspulgu tam, kā domā tie, kam vara un teikšana. Kā tad lai cilvēks dzīvo? Kā tāds, kas gatavs Dieva priekšā atbildēt par savām izvēlēm, un kā tās ietekmē citus un pasauli? Vai kā tāds, kas sevi vien uzskata par visu noteicēju un meklē vispirms savu labumu vien.

Rakstu septembra noslēguma dienās, kad no pasaules malu malām Ņujorkas pilsētā iebraukuši Apvienotās Nācijas konferences dalībnieki. Līdztekus daudzās valstīs notikušas demonstrācijas, mudinot, lūdzot, lai visi atskārst, cik apdraudēta daba, cik maiņas klimatā jau ietekmējusi pasaule, kurā visi dzīvojam, kas ir tikai viena. Apvienotās Nācijas sanāksmi uzrunāja jauniete, dziļā pārliecībā pārmeta 193 valstu delegātiem, ka tie nozaguši viņas bērnību un nākotnes cerības. Tie nav tikai jauni cilvēki, kas dodas demonstrācijās ar plakātiem, kas vēsta: „There is no planet B!“*

Vienalga, kādi mūsu katra uzskati par šiem tik bieži kontroversiāliem jautājumiem, aicinu domāt, kā mūsu katra teoloģiskie uzskati par Radītāju un radību ietekmē mūsu rīcības. Vai raugāmies ap sevi un, redzot visu dzīvo radību Dieva priekšā, sakām: „Te es esmu, Kungs.“ – vai – „Te es esmu Kungs!“ Ar lielo vai pat mazo burtu, kad cilvēks sevi izjūt par kungu, daudz mainās viņa attiecībās ar citiem, ar Dievu, ar dabu.

Mūsu LELBĀL atrodas gan Austrālijā, gan Latvijā, ASV un Eiropā, Dienvidamerikā, Kanādā, Krievijā. Bet pasaule ir tikai viena. Vai nav tā, ka tie, kas tic, ka Dievs ir Visu Radītājs un Kungs pār visu un ir mums uzticējis aizsargāt un gādāt par visu dzīvo radību, – būt gataviem līdz ar pravieti Jesaju, neaizmirstot komatu, un teikt pilno teikumu kā reiz viņš: „Te es esmu, Kungs, sūti mani!“ Šie pēdējie divi vārdi bija izlaisti 1986. gada Draudžu dienu tēmā, bet lai tie patiesi atspoguļo katra mūsu gatavību izpildīt to, ko Dievs no mums prasa. Un Kristus atbild: „Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī Es jūs sūtu!“ ( Jņ. 20:21b) Kur tiekam sūtīti? Pasaulē! Kalpot.

Aug cietēju skaits pasaulē. Notiek plūdi, orkāni, ugunsgrēki, viesuļvētras, zemestrīces; aug agresijas, izmisums, dabas un dvēseļu piesārņošana. Jauni cilvēki, pat bērni, baidās par savu nākotni, vai būs ūdens – ko dzert, tīrs gaiss – ko elpot. Tādas rūpes rada arvien dziļāku nemieru sirdīs. Dievs mūs sūta palīgā.

Vienalga kādi būtu mūsu uzskati par klimata maiņām un to sekām, zinām, ka gan Pāvests, gan Pasaules Luterāņu Federācija (Lutheran World Federation), gan Pasaules Baznīcu Padome (World Council of Churches) un citas organizācijas aicina atskārst, cik kritisks šis laiks, kas jau nesis postu neskaitāmiem cilvēkiem, dzīvniekiem un Dieva radībai. Mēs katrs varam kaut ko darīt, lai mazinātu otram trūkumu, daloties ar mūsu līdzekļiem, laiku, sirdīm.

Varbūt, ka vienīgā reize, kad būtu pat svētīgi teikt: te es esmu kungs, bez komata, būtu tad, kad apliecinām, ka ar Dieva Kunga palīdzību mēs sevī savaldām mantkārību, savtīgumu, apātiju, vienaldzību, naidu pret citiem, visu, kas nenes svētību. Ka ar mūsu Kunga palīdzību spējam doties tur, kur tiekam sūtīti, un kalpot tā, kā Kristus, mūsu Kungs, ir mācījis. Atcerieties, kā Viņš mācekļiem mazgāja kājas un teica: „Ja nu es, jūsu Kungs un Skolotājs, esmu jums mazgājis kājas, tad pienākas, ka arī jūs cits citam kājas mazgājat. Jo es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darāt, kā es esmu darījis.“ (Jņ. 13:14-15)

Vai tā spējam dzīvot? Tādā pazemībā gādājot par citiem, par pasauli? Varbūt, ka patiesi nav nemaz tik grūti! Mēs kā latvieši dziļi izprotam zemes svētību, dziļi pateicamies par tās augļiem, cienām dabu un tajā pat bieži dziļi izjūtam Dieva klātesamību. Mēs varam informēties un dalīties pārdomās apziņā, kā mūsu vai mūsu kompāniju vai valsts izvēles dziļi ietekmē citu Dieva bērnu un dzīvnieku iespējas dzīvot.

Viena komata spēks manī izraisīja jautājumus, izaicinājumus, lūgšanas. Kopā meklēsim atbildes, kopā strādāsim, atjaunojot cerību. Varbūt, ka neesam pozīcijā daudz ietekmēt tos, kas kā kungi pārvalda šīs lietas, bet katrs mēs, roku rokā ar Dievu, mūsu Kungu varam savās ģimenēs, draudzēs, savā pasaules stūrītī darīt tos darbus, kas nes svētību. Visiem.

Lasot rudens pirmās avenes, astoņgadīgais mazdēliņš Paulītis ieraudzīja biti un uz mirkli sabijās, bet tad ļoti nopietni teica: „Oma, vai Tu zini, ka bites mirst! Un, ka tad visa pasaule mirs!!“ Viņa satrauktā prātā secinājums nebija pārspīlēts. „Ko Tu domā mēs varētu darīt, Paulīti, lai tā nenotiktu?“

„Stādīt vairāk avenes?“ Āmen!

Pirmajā dienā rīta pusē satikās un aktualitātes pārrunāja Porvo kontaktgrupas locekļi, bet jau pēcpusdienā visi dalībnieki satikās pirmajā darba sesijā, kuras tēma bija “Baznīcas balss publiskajā telpā”. Vispirms par šo jautājumu tika uzklausīts Īrijas anglikāņu baznīcas Dublin & Glendalough diocēzes arhibīskaps Michael Jackson, kura uzstāšanās apakšvirsraksts bija “Vai sekulārisms ir apjucis draugs vai aktīvs ienaidnieks?” Pēc tam tēma un izskanējušais viedoklis tika apspriesti darba grupās, aktīvās diskusijās meklējot atbildes uz arhibīskapa uzdoto jautājumu.
Otrajā darba sesijā tika uzklausīta un apspriesta Church of England digitālo komunikāciju grupas vadītāja Adrian Harris prezentācija “Digitālais evaņģēlisms”, kurā viņš dalījās pieredzē par jaunāko tehnoloģiju izmantošanu baznīcas dzīvē.
Otrajā konferences dienā dalībnieki četrās darba sesijās uzklausīja vairākus runātājus un apsprieda dažādas tēmas:

• “Vai luterāņiem jāiziet publiskajā telpā?”- Zviedrijas luterāņu baznīcas mācītāja Dr. Cristina Grenholm;
• “Baznīca un publiskā teoloģija plurālisma un polarizācijas laikā” – Dr. Sven Thore Kloster, Norvēģijas luterāņu baznīcas mācītājs;
• Paneļdiskusija “Pārdomas par Eiropas attiecībām, fokusējoties uz Brexit” – piedalījās Skotijas, Velsas un Anglijas anglikāņu baznīcu pārstāvji;
• “Fokuss uz Portugāli” – portugāļu žurnālists Antonio Marujo;
• “Klimata izmaiņas” – Somijas luterāņu baznīcas mācītājs Tomi Karttunen.
Konferences gaitā lekcijas un diskusijas mijās ar pārdomu un miera brīžiem dievkalpojumā un rīta un vakara lūgšanās, bet noslēguma vakarā tās dalībniekiem bija iespēja apmeklēt vietējo draudzi, iepazīt tās cilvēkus, dzirdēt portugāļu tradicionālās dziesmas un iepazīties ar portugāļu divpadsmit stīgu ģitāru, kā arī baudīt tradicionālos ēdienus un, protams, nogaršot šeit radīto portvīnu.
Ikviens no dalībniekiem mājup devās garīgi stiprināts, guvis izpratni par baznīcu kopīgām problēmām un mērķiem, iepazinis dažādus cilvēkus un Portugāli un, iespējams, ieguvis jaunus draugus.

Kas ir Porvo vienošanās?
Somijas pilsētā Porvo 1992. gadā tika noslēgts līgums, kas paredz kopību starp anglikāņu un luterāņu baznīcām Eiropā. Tas nozīmē, ka vienas konfesijas cilvēki var piedalīties otras konfesijas dievkalpojumos, iet pie dievgalda, saņemt svētos sakramentus u.tml.
Porvo kopību veido baznīcas, kas ir parakstījušas vienošanos, lai “dalītu kopīgu dzīvi misijā un dievkalpojumā”. Šīs baznīcas vienojas par atsevišķiem būtiskiem jautājumiem, taču katra saglabā savu identitāti. Kopš Porvo kopības nodibināšanas Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) tajā atrodas novērotāja statusā. LELBāL līgumu par pievienošanos tai parakstīja 2014. gadā.

Foto no I.Miezes personīgā arhīva

Toreiz, bija ļoti grūti sazināties ar dzimtenes ļaudīm. Tie, kam bija jebkādi kontakti darīja visu, ko varēja, lai iegūtu informāciju un to tad tālāk izplatītu gan mums Gaŗezerā, gan plašā pasaulē! Katrs latvietis gribēja visus informēt, ka ap divi miljonu baltieši bija rokās sadevušies izveidojot Baltijas ceļu no Tallinas caur Latviju līdz Lietuvas galvas pilsētai Viļņai! Gandrīz vai tieši vidū ir Rīga! No Tallinas līdz Rīgai ir 309 kilometru, no Rīgas līdz Viļņai 298! Bet vēl aiz šīm valstīm ceļš turpinājās, tālu robežām, kur mēs sadevušies rokās, lūdzam līdz ar tautu, nesaredzamā vienotības ceļā.
Ir pagājuši 30. gadi. Toreiz nebūtu varējusi iedomāties, ka šogad, skaistā vasaras rītā kopā ar Gaŗezera vidusskolniekiem un skolotājiem lielā sporta laukumā veidojot savu “Baltijas ceļu”, blakus man stāvētu vēstures skolotāja no Latvijas, Ina Šulce, kas bija bijusi Baltijas ceļa dalībniece. Viņa gadiem ik vasaru dodas pie mums, lai mācītu jauniešus. Lūdzu viņai dalīties ar savām atmiņām par to dienu. Šis viņas stāsts:
“Tas bija tik sen, bet ir lietas, kuras neaizmirstas. Mūsu novadam bija paredzēta vieta pie Lodes, kad tur aizbraucām, nebija, kur stāvēt, tik daudz bija cilvēku. Braucām uz Rīgas pusi, tas bija vienreizēji redzēt, kā cilvēki viens pie otra stāvēja un sejās atspoguļojās lepnuma sajūta, ka mēs to varam izdarīt, būt vienoti. Mēs aizbraucām līdz vietai, kur Cēsu ceļš saiet kopā ar Pleskavas šoseju, tur bija posms, lai mēs visi pieci varētu iestāties, kad cilvēki sadosies rokās. Ceļa malā bija arī pašdarbnieki, koris un dejotāji, kuri bija sakūruši ugunskuru, dziedājām visi kopā latviešu dziesmas. Maniem bērniem toreiz bija 15, 10 un 5 gadi, bet mums ar vīru bija tā pārliecība, ka viņiem ir jāparāda šis varenais spēks, kopības sajūta. Vecākā meita bija atgriezusies no literāri radošās nometnes un tur kopā ar Vilni Purēnu, tagad daudzu vēstures grāmatu autoru, samācījusies patriotiskās dziesmas, tad mājās braucot ar māsu un brāli sniedza koncertu. Meitas bija pietiekami lielas un atceras to, ka dziedāja un bija daudz cilvēku, dēls saka, ka noteikti atmiņas izveidojušās no stāstītā. Es vairs neatceros precīzi laiku, cikos visi sadevās rokās, bet tā jau bija krietna pēcpusdiena. Vēl atceros, ka skanēja arī radio, kur žurnālisti informēja kā veidojas "dzīvais" Baltijas ceļš. Pēc tam cilvēki vēl laiciņu uzkavējās pie ugunskura, padziedāja un devās katrs uz savām mājām.”
Katrs mēs pēc Gaŗezera šogad devāmies uz savām mājām, kā toreiz mēs ASV, tā Latvijā. Attālumi nav vairs tie paši. Ģeogrāfiski nekas jau nav mainījies, bet kaut kā tagad mūsu rokas neliekas par īsām, lai kopā sadotos pateicības lūgšanā, jo toreiz Dieva auss nebija aizkritusi! Viņš uzklausīja pa pasaules izkaisīto trīs tautu ilgas un lūgšanas piepildījās. Pirms 30 gadiem trīs tautas negribēja, nē, liekas, tās pat nevarēja vairs baiļoties! Un tieši Molotova-Ribentropa pakta 50. gada dienā! Pateicos skolotājai Inai Šulcei un katram trīs tautu brālim un māsai, par viņu drosmi! Pateicos Dievam ka raugoties nākotnē, arvien to darām roku rokā sadodoties, lūdzot, strādājot, kopā kalpojot, lai Dievs vēl arvien svētītu šīs trīs Baltijas valstis!

Gaŗezera vasaras vidusskolas (GVV) teritorijā ir izveidota 32 m (107 pēdu) liela Latvijas valsts kontūrkarte Pētersona sporta laukumā. Tā ik gadu tiek izmantota vēstures un ģeogrāfijas stundās.

Šī gada 27.jūlijā, visa GVV saime pulcējās, lai godinātu Baltijas ceļa 30.gada dienu. Tika uzņemtas kopīgas fotogrāfijas, kurās GVV skolēni sastājas plecu pie pleca, atdarinot Latvijas robežlīniju, un simboliski sadevās roku rokā, atveidojot Baltijas ceļu ķēdi no Tallinas līdz Viļņai caur Latviju. Pasākumā šādi godināja vairāk kā miljonu baltiešu, kas pirms 30 gadiem drosmīgi iestājās par neatkarības atjaunošanu un okupācijas likvidēšanu.

Skolas saime bija gandarīta, ka Latvijas Izglītības ministre Ilga Šuplinska un Latvijas vēstniecības ASV vadītāja vietnieks Juris Pēkalis arī piedalījās kopējā fotogrāfijā. GVV direktore Sandra Kronīte Sīpola ir sevišķi pateicīga par līdzdalību visiem, kas kuplināja šo īpašo notikumu.

Garezerā,

2019.gada 28. jūlijā

No sirds lūdzu, lai jūs katrs justu, ka Kristus jums blakus dodās un piešķir savu dziedinošo mieru! Mēs arī esam un būsim ar jums domās, lūgšanās un mīlestībā. Mūsu Baznīca aizlūdz par jums un svētdien, kad pulcēsimies dievkalpojumā blakus mīļotajam dievnamam, starp mums arvien būs Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars, kura vārdā tas tika celts un kuram tas kalpoja. LELBĀL un savā vārdā no sirds izsaku visai jūsu draudzei un mācītājai Aijai mūsu līdzjūtību un mīlestību! Kad vienam sāp, visi līdzi cieš, jo esam Viņā vienota ģimene, brāļi un māsas, tā paša Dieva bērni.